1949. gada 25. marts iezīmē sāpīgus notikumus Latvijas vēsturē. Tā bija diena, kad notika masveida deportācijas. Šajā dienā padomju režīms veica plašu iedzīvotāju izsūtīšanu no Latvijas uz Sibīriju un citām PSRS tālākajām teritorijām. Šīs deportācijas bija ļoti sāpīgas un traģiskas daudziem cilvēkiem un to ģimenēm un ir atstājušas dziļas rētas gan cilvēkos, gan sabiedrībā kopumā.
Pirms 76 gadiem no Vestienas "Rasu" mājām izsūtīja piecu cilvēku ģimeni, tostarp gadu un 25 dienas veco PĒTERI OZOLIŅU.
– Līdz pat šim brīdim nezinu iemeslu, kāpēc mana ģimene – vecmamma, vecāki, dvīņubrālis, es un māsa – tikām izsūtīti. Iemesli varēja būt visādi, bet to varēja arī nebūt. Man bija astoņi gadi, kad atgriezāmies Latvijā, visa ģimene kopā. Iespējams, mammas gudrība, vēlme atgriezties ļāva to arī izdarīt. Nebija viegli mammai ar diviem pavisam maziem dvīņu puikām un četrgadīgo māsu. Patiesībā no Vestienas 1949. gada 25. martā deportēja ļoti daudz cilvēku.
– Lai cik sāpīgi, tomēr notikušais noteikti joprojām ir saglabājies spilgtās atmiņās.
– Kad izsūtīja mūsu ģimeni, biju pavisam mazs. Bērnība tika pavadīta Sibīrijā, no tā laika ir saglabājies daudz atmiņu. Protams, man kā bērnam viss likās ļoti skaisti un bezrūpīgi. Pieaugušie to visu izjuta citādāk, skaudrāk. Cik atminos no stāstītā, ļoti grūti bija pašā sākumā. Kaimiņos dzīvoja ukraiņi, kuri masveidā tika izsūtīti 1922. gadā. Viņi dzīvi Sibīrijā sāka, kad tur bija plika vieta. Pašiem bija jāceļ mājas, jāiekārto dzīve. Viņi mierināja, ka izdzīvosim.
– Izsūtījumā aizvadīta visa jūsu bērnība – pastāstiet par skolas gaitām, par to, kā turienes bērni izturējās pret latviešu bērniem? Vai izdevās sadraudzēties; satikt savējos?
– Man ļoti nepatika apmeklēt bērnudārzu. Muku no tā projām. Blakus mums bija gan skola, gan dārziņš, skolotāja dzīvoja netālu. Sagaidīju, kad beidzās stundas un skolotāja dodas mājās, un tad muku. Esot tālajā Sibīrijā, uzsāku arī skolas gaitas, pabeidzu divas klases. Es gan saku, ka pabeidzu trīs ceturkšņus no pirmās klases un tikpat no otrās. Mamma sākotnēji strādāja pienotavā, pēc tam putnu fermā. Tēvs bija Irtā pie Vorkutas, mēs – Kojcovkā. Kad atļāva sabraukt kopā, braucām pie tēva uz Irtu. Maijā izbraucām no Kojcovkas, kad viss tur bija ziedos, iebraucām Irtā, bet tur sniegs. Tēvs strādāja ļoti smagu darbu, raka ogles. Otro klasi uzsāku Irtā, bet nepabeidzu, jo pavasarī atļāva atgriezties Latvijā. Atgriežoties, 2. klasē mācījos vēl vienu reizi. Sibīrijā mācības aizritēja krievu valodā. Protams, latviski runājām, bet rakstīt nemācēju. Vēl šobrīd grāmatas krievu valodā lasu ātrāk nekā latviešu valodā.
– Kāda bija vieta, kurā dzīvojāt? Kādi apstākļi? Vai bērniem arī lika strādāt?
– Atceros, ka aiz mājas bija liels kalns, kas apaudzis ar pundurozoliņiem. Tur kopā ar citiem bērniem spēlējām "kariņu". Lai cik interesanti, tur neauga egles, tikai priedes. Auga ievas ar lielām, ļoti gardām, saldām ogām. Bijām vienuviet daudz latviešu. Citi tur iedzīvojās un nemaz nevēlējās vairs atgriezties.
Atceros, ka vasarās tur bija karsts – +40 grādi, bet ziemās ‑40. Nebijām pašā aukstākajā reģionā, bet gan tālajos austrumos pie Habarovskas.
Kad mamma strādāja putnu fermā, iemācījos peldēt. Dzīvojām purva malā, ar buldozeru bija izdzīti grāvji, kur pīles un zosis peldēja. Mums bija jāiet lasīt olas. Grāvji bija dziļi; lai tiktu pēc olām, iemācījos peldēt.
Darījām arī citus darbus, piemēram, ravējām kartupeļus. Lielākoties gan bērnība tika pavadīta rotaļājoties. Nevaru teikt, ka man saglabājies kāds rūgtums vai sliktas atmiņas. Man kā bērnam tur ļoti patika. Atceros, ka Sibīrijā ziedēja tādas puķes, kādas citur nemaz neesmu redzējis. Pirms atgriešanās Latvijā peldēju Baikālā. Gar ezeru stiepās dzelzceļa sliedes, vilciens stāvēja, bet mēs devāmies uz Baikālu. Maijā gan ūdens vēl bija auksts, bet tomēr nopeldējāmies.
– Saņemot ziņu, ka varat atgriezties mājās, kādas emocijas valdīja?
– Tas bija priecīgs mirklis. Nevienu brīdi ģimenei nebija vēlme palikt tālajā Sibīrijā. Atceros, ka ceļš mājup bija ļoti ilgs.
Atgriezāmies dzimtajā vietā Vestienā, bet savā mājā gan mūs vairs neielaida. Laika gaitā māja pārvērtās par kūti, mēslus vedot, izraka pamatus. Tagad tā ir praktiski sabrukusi, bet vēl stāv kā nelaime.
Mūs aizsūtīja uz pagasta tālāko galu. Tēvs strādāja mežniecībā, uz vietalviešu pusi bija māja, kuras iedzīvotāji arī bija izsūtīti, tā mēs apmetāmies tur.
– Atgriežoties Latvijā, vai Sibīrijas gaitas ietekmēja jūsu nākotni, turpmāko dzīvi?
– Pēc vidusskolas absolvēšanas vecāki gribēja, lai stājos Sporta institūtā. Diemžēl izkritu pirmajā eksāmenā. Bija ļoti daudz jauniešu, kuri vēlējās iestāties institūtā, ne visiem paveicās.
Visu mūžu esmu bijis šoferis tālbraucējs. Tāds arī bija mans mērķis. No 1990. līdz 2000. gadam braucu pa pasauli. Redzēju daudzas valstis. Smejos, ka pa darba gadiem vairākkārt esmu apbraucis apkārt zemeslodei. Sākumā šis darbs bija izaicinājumiem pilns. Svešas valstis, vienīgais orientieris – papīra karte. Mobilo telefonu nebija. Ceļi nebija sakārtoti. Tagad – izbūvēti autobāņi, var braukt droši. Tolaik bija jāzina, kur var stāvēt, lai automašīnas neaplaupītu, lai nebūtu draudu dzīvībai. Visādi ir gājis. Laikam ejot, viss ir mainījies, attīstījies.
Esmu braucis 40 gadus. Sasniedzot 70 gadu vecumu, teicu – pietiek!
– Lai gan ar Sibīriju saistās skaudras atmiņas, vai nekad nav bijusi doma turp aizbraukt un paskatīties, kā viss izmainījies?
– Diez vai kāds no izsūtītajiem mūsu sādžā uz dzīvi palika. Mēs ar māsu savulaik taisījāmies aizbraukt, paskatīties. Tas bija laikā, kad Dzintra Geka devās filmēt "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada 25. marts?". Diemžēl aizbraukt nesanāca, jo svarīgs bija darbs. Vairākkārt, strādājot par šoferi, esmu braucis tajā virzienā – līdz Urāliem.
– Pieminot 1949. gada 25. marta traģiskos notikumus, ik gadu piemiņas vietās tiek nolikti ziedi, aizdegtas svecītes. Vai arī jūs apmeklējat atceres pasākumus?
– Vestienā pie atceres pasākuma īpaši tiek piedomāts. Izsūtītos cilvēkus uzaicina individuāli. Ir ugunskurs, zupa, kopīgas sarunas un atmiņu stāsti. Šie notikumi ir īpaši un sirsnīgi.
– Marta deportācijas ir viens no padomju okupācijas režīma visbargākajiem un nežēlīgākajiem soļiem pret Latvijas tautu. Tas jāatceras un jāpiemin, lai saglabātu atmiņu par šo vēsturisko notikumu un izprastu tā sekas. Vai jūs saviem bērniem, mazbērniem stāstiet par laiku Sibīrijā, uzsverot šo notikumu nozīmi un piemiņu?
– Mazdēls mācās 7. klasē, darbojas Jaunsardzē. Ar lepnumu stundās stāsta, ka vectēvs bijis Sibīrijā. Neesmu noliedzis vai slēpis, ka ir bijuši šādi notikumi mūsu ģimenē.
Esmu bijis arī barikāžu dalībnieks, visu nedēļu nodzīvoju Rīgā. Kopā bijām tik daudz cilvēku, visi vienoti.
– Kā šobrīd, kad vairs neesat aktīvā darbā, pavadāt brīvo laiku?
– Man vienmēr tuvs bijis sports. Skatos sporta pārraides. Ziemā, kad ir sniegs, labprāt slēpoju. Kad atbrauc meitas un mazbērns, to darām kopā. Šogad gan nesanāca uzkāpt uz slēpēm. Tāpat ir dažādi mājas darbi – malkas sarūpēšana, sniega tīrīšana, vasarā jāpļauj zāle. Laukos darbu netrūkst.
21.03.2025.