Ļaudonas pagastā 15. augustā savu 65. kāzu jubileju jeb Saules kāzas ar krāšņiem ziediem, laba vēlējumiem un nelielu pasēdēšanu radu un paziņu lokā atzīmēja ZENTA un JĀZEPS MIKANOVI. Sumināt gaviļniekus īpašajos svētkos un ar lielu vēlmi uzzināt būtiskāko par tik veiksmīgā laulībā pavadītajiem gadiem devāmies arī mēs.
Jubilāri tagad dzīvo Ļaudonā pie mazdēla Kaspara un viņa sievas Elīnas, kas ir lielākie palīgi Mikanovu pārim ikdienā. Kopdzīves laikā Zenta un Jāzeps Mikanovi ir izaudzinājuši divus bērnus – Jāni un Velgu, trīs mazbērnus un četrus mazmazbērnus, kuri ir liels atbalsts un uzmundrinājums viņiem ikdienā.
Liktenīgā iepazīšanās
Gandrīz katras patiesas un ilgas laulības pamatā slēpjas kāds interesants un atmiņā labi paliekošs iepazīšanās stāsts. Arī Mikanovu pārim ir šāds stāsts, un, iesākot sarunu, viņi labprāt atklāja to.
– No Vestienas skolas biju nozīmēta uz Toces kolhozu. Kad aizgāju tur strādāt, ieraudzīju, ka viens savāds vīrietis tur stāv, un mēs abi divi sākām runāt. Otrajā dienā skatījos, ka tas pats vecis tur stāv, un tās runas padevās jau krietni vairāk. Tad mēs sākām gudrot, ka jāiet kopā – dzīve īsa, nav ko gaidīt. Tā mēs 1953. gada 15. augustā sarakstījāmies Ļaudonas ciema padomes dzimtsarakstu nodaļā. Sākām kalpot viens otram, – iepazīšanās stāstā dalījās Zenta Mikanova.
Sarakstās tikai divatā
Turpinot sarunu par kāzu dienu, Zenta Mikanova atzina: – Neviens pat par to iedomāties nevarēja, ka esam nolēmuši apprecēties. Mēs divatā ar riteņiem aizbraucām sarakstīties, jo mašīnas mums nebija. Turklāt nolēmām tikai divatā aizbraukt un salaulāties, lai neviens nejaucas mums pa vidu. Tajā laikā jau bija daudz savādāk. Pēc sarakstīšanās tikai māsa bija atbraukusi, un tad nedaudz atzīmējām, lai jau tā diena būtu īpašāka. Tā mēs sākām to dzīvi lāpīt pa gabaliņam vien, pa gabaliņam vien kopā. Dzīvojām un strādājām. Krievu laikā bija sava saimniecība, un darbu arī netrūka.
Spilgtākās atmiņas no kopdzīves
Vaicāti par spilgtākajiem notikumiem 65 kopdzīves gadu laikā, ļaudonieši atzina, ka tādu ir bijis ļoti daudz, visus pat nevarot atcerēties.
Pēc neliela pārdomu brīža Jāzeps Mikanovs iesmējās: – Reiz uz motocikla bāzes biju sataisījis braucamo un kartupeļus vagoju. Pirms tam bija diezgan nolijis, bet es turpināju vagot, neskatoties uz to, ka vagas palika šķībākas. (Smejas.) Un tad vienā brīdī es apgāzos uz muguras, turklāt tas vagotājs man uzgāzās virsū. Labi, ka spēka bija diezgan un vagotāju varēju noturēt uz rokām. Redz, kā notiek, kad cilvēks strādā ar steigu. Dzīve ir cīņas lauks. Turklāt tas noteikti nav tikai rožu lauks. Galvenais ir paņemt tikai to labo no visa. Slikto vajag atsijāt un nepieminēt, aizmirst. Sliktais neko nedod.
Lieli makšķernieki
Raisoties sarunām, gaviļnieki atklāja, ka ir lieli makšķernieki. Neslēpjot smieklus, Jāzeps piebilda, ka Zenta esot vislabākā vēžu ķērāja.
– Bija tāds notikums, kad es, būdama bērniņa gaidībās, braucu vēžus ķert un vilkt no upes ārā. Turklāt tajā brīdī, lai vēžus būtu vieglāk izvilkt, atrados guļus uz vēdera. Ko darīt – man taču patīk tie vēži. Kad vēžus biju saķērusi, uzreiz bija jābrauc uz Madonas slimnīcu. (Smejas.) Tā jau ir – nogaidi līdz pēdējam brīdim un tad steidzies. Vienreiz vēl foreli taču noķēru. Kad izvilku, redzēju, ka ļoti liela un skaista gadījusies. Zivs gandrīz norāvās un gribēja skriet atpakaļ uz upīti, bet es kā noķēru to, saspiedu sev klāt, un mana baltā blūzīte apšļakstījās. Palika raibu raibā krāsā. (Smejas.) Bet atpakaļ ne par ko negribēju laist, – stāstīja Zenta Mikanova.
– Es vēl ļoti labi atceros, ka vecāki mums bija lieli strādnieki. Ja Zenta bija aizgājusi uz kādu balli, nākamajā dienā sūdzējās, ka miegs nākot. Bet tie kartupeļi bija jāizravē, jo, ja to neizdarītu, tad figu kāds viņu kaut kur nākamreiz laistu, – ar smaidu sejā par piedzīvoto stāstīja Jāzeps Mikanovs.
Laulībā 65 gadus
65 laulībā pavadīti gadi nav mazs skaitlis, tāpēc Mikanovu pārim vaicāju, kas ir tie galvenie noslēpumi veiksmīgai un ilgai laulībai.
– Bez mīlestības jau nemaz nevar dzīvot. Mīlestība tāpat kā rožu lauks ir jākopj. Noteikti nevar viens uz otru naidu turēt. Protams, bez strīdiem jau neiztiek un reizēm gadās, bet tie ir tikai sīkumi, tāpēc vajag salabt. Soli pa solītim jāiet, jāturas roku rokā, un tad viss labi iet. Grūtos brīžos vajag piedot un sabučot otru, tad pāriet viss un ir mierīgi. Mums ir labi bērni, mazbērni un mazmazbērni, kuri visu dzīvi ir bijuši mūsu atbalsts. Prieks dzīvot, ka tu redzi savus bērnus un īpaši divgadīgo mazmazdēliņu augam līdzās. Mēs tagad tikai varam skatīties, kā, gadiem ejot, viņi mainās un pilnveido sevi. Nedomāju, ka tik daudz gadu jau esam nodzīvojuši kopā, bet mēs apzināmies to, ka gadi straujiem soļiem iet uz priekšu – man ir 92 gadi, Jāzepam – 94. Tikai dzīvo un brīnies. Katrā ziņā tos gadus vajag mācēt nodzīvot, – atklāja Zenta Mikanova.
Ilgi nedomājot, ar dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejolī ietverto domu Jāzeps Mikanovs sniedza savu atbildi uz uzdoto jautājumu.
– Varbūt esi ievērojusi Jāņa Sproģa dziesmu „Bez mīlestības nedzīvojiet". Neaizmirstamie vārdi šajā dziesmā uz mani ir atstājuši tādu iespaidu, ka es pie sevis nodomāju – kāpēc es nevaru būt tāds? Es varu būt tāds. Piedošana ir tas labākais ceļš uz ilgu kopdzīvi, jo bez mīlestības jau nedzīvos. Mīlestībai ir tas lielākais svars. Greizsirdībai te nav vietas un visam vajag pieiet ar humoru un prieku, kā jebkuru darbiņu darot. Ja kāds darbiņš grūtāk iet – nenokar degunu. Rītdien ar labām domām un kopā ar dzīvesbiedru visu nokārtosi. Liela atbildība noteikti ir jāuzņemas par paša domām. Ja kaut kas agrāk ir bijis, pasaki to otram, tikai nenoklusē un neturi pie sevis līdz mūža galam. Ja tu cieni un mīli cilvēku, tu zini, cik tas cilvēks ir labs – tas jau vēl īsti nav nekas. Bet, ja viņš ir patīkams, sadarbīgs ar tevi, dvēselīti gatavs tev dot, kā tādu neiemīlēsi? Nu jāiemīl tāds cilvēks, kurš atdevis savu dvēseli. Ļoti labi apzinos to, ka es varētu staigāt vairāk, bet Zentu vienu pašu nu vairs negribu atstāt.
Ienākot Zentas un Jāzepa Mikanovu istabā, uz galda nevarēja nepamanīt krāšņās puķes vāzēs, kuras, kā gaviļnieki atzina, bija saņēmuši par godu savām Saules kāzām.
– Bērni, draugi un kaimiņi bija ciemos atnākuši, lai apsveiktu mūs, un ziedus atnesa. Paskatoties uz ziediem un nedaudz aizdomājoties, tiešām neticami, ka jau 65 gadi pagājuši. Tie gadi aiziet tik ātri, jāsaka – kā stirnas, bet nenāk atpakaļ, – stāstīja Zenta Mikanova.
Ar jūtamu prieku un nelielu lepnumu sievas teikto papildināja Jāzeps Mikanovs: – Pēc ciemošanās pie mums kaimiņi parasti uzsver, ka, ejot uz māju, jūtoties tik brīvi no visa.
Neizmērojama ticība Dievam
Turpinot sarunu, Jāzeps Mikanovs atklāja, ka nupat augustā bija devies uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem, kas norisinājās Aglonas bazilikā.
– Aglonā man glauni gāja. Meita nāca par palīgu, viņa arī nogādāja mani līdz Aglonai. Es tikai nostāvēt ilgi vairs nevaru un sēdēt arī tur īsti nebija kur. Meitai bija diezgan daudz darīšanu, tāpēc ilgāk sanāca viņu gaidīt. Zināju, ka kuru katru brīdi viņai vajadzētu atgriezties, bet kā nenāca atpakaļ, tā nenāca. Gaidīšana ir viena čābīga lieta. Panākt ir vieglāk. Tas nekas, ka jāskrien – štrunts, es panākšu. Bet, kad jāgaida, cik tas ir ilgs laiks! – par piedzīvoto Aglonas bazilikā dalījās Jāzeps Mikanovs.
Gadiem ejot, ļaudoniešu dzīvē svarīgu lomu ir ieņēmusi ticība Dievam un Ļaudonas pareizticīgo baznīca, ko saviem spēkiem pirms vairākiem gadiem izdevās arī atjaunot.
– Mēs bieži domājam par garīgo jēdzienu. To neviens nevar apsvērt, kāda ticībai ir liela nozīme. Mēs tikai domājam, ka tā ir tikai tāda sagadīšanās. Nē, mīļo cilvēk! Svētā gara klātbūtnei ir liela nozīme. Ne velti viens un otrs man aizrādīja, ka es ierīkoju baznīcā altāri. Viens priesteris man aizrādīja, pieci, seši atbalstīja. Priesteris teica, ka jāver ciet, priekš kam, bet, ja tu esi ticīgs cilvēks, kā tu to vispār vari izdarīt? Vajag vispirms padomāt par to, ka tas ir Dievnams, un nevar šķirot, vai tas ir pareizticīgais, katolis, luterānis. Mēs ticam vienam Dievam un Jēzum Kristum, Viņa vienpiedzimušajam dēlam, – ar degsmi pauda Jāzeps Mikanovs.
Papildinot vīra teikto, sarunas noslēgumā Zenta Mikanova sacīja: – Ir jābūt ticībai. Bez krusta zīmes es nekad neesmu gājusi ārā no mājas. Pat uz veikalu ne. Kā no mājas ej ārā, tā krusta zīmi pārmet un tikai tad ej tālāk. Tad būs labi un dzīvosi mūsu gadus. Un galvenais, lai ir veselība, tad arī būs viss pārējais.
24.08.2018.