Kopš pagājušā gada novembra Lubānas novada bāriņtiesā par tās priekšsēdētāju strādā DACE MEŽSARGA. Iesākums bijis grūts, kad jāizburas cauri nesakārtotu jautājumu gūzmai, arī ikdienas darbā ir jāsaskaras ne ar to iepriecinošāko dzīves pusi – problēmām ģimenēs. Taču apmeklētājus bāriņtiesas vadītāja sagaida smaidīga, vienmēr gatava palīdzēt.
– Iepriekš 10 gadu nostrādāju Meirānu Kalpaka pamatskolā par direktora vietnieci audzināšanas un mācību darbā, biju arī speciālā pedagoģe. Šajā amatā bija grūti ik dienu no sevis likt iekšā to pozitīvo bērniņos, bet neredzēt atdevi. Bija tikai darbs, darbs, ja godīgi, laikam šai darbā sadegu, sevi izsmēlu. Īstenībā tas bija grūts lēmums – aiziet, vēl joprojām ar vienu aci turpinu sekot līdzi Meirānu pamatskolas aktivitātēm. Bet biju gatava pārmaiņām, ne jau velti teic, ka ik pēc 7 gadiem darbs ir jāmaina. Jādod iespēja nākt citiem speciālistiem, idejas vienam cilvēkam konkrētā sfērā nav neizsmeļamas, piemēram, skolā rīkojot pasākumus, ar laiku jau sāc saskatīt vienādo organizatora rokrakstu. Nav ne vainas ik pa reizei ļauties pārmaiņām. Tāpēc, kad izsludināja konkursu uz Lubānas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja amatu, vakancei pieteicos. Konkurence bija samērā liela – deviņi pretendenti, izgājām gan rakstisko testu-eksāmenu, gan mutiskās pārrunas. Ārkārtīgi daudz centos konkursam iemācīties, lasīju par bāriņtiesu, un amatā arī tiku pieņemta, – par to, kā nonākusi bāriņtiesas priekšsēdētājas amata krēslā, pastāstīja Dace Mežsarga.
– Ir dzirdēts, ka jaunā darbavieta jums tika atstāta ar daudzām problēmām. Kā bija tikt ar tām galā?
– Jā, problēmas bija, bet domāju, ka nu tās ir veiksmīgi atrisinātas. Man ir lieliska sadarbība ar Lubānas novada sociālo dienestu, kuras iepriekš, acīmredzot, trūka. Bet bez sadarbības mūsu gadījumā – nu nekādi.Viss ir nokārtojies, esmu iejutusies un jau dziļi iekšā šajā darbā.
– Vai nedaudz palīdzēja arī iepriekšējā pieredze darbā ar bērniem, ģimenēm?
– Par bāriņtiesas priekšsēdētāju, tajā darba jomā, kas saistās ar bērniem, ir vieglāk strādāt pedagogam, jo ir gan pedagoģiskā, gan psiholoģiskā izglītība, – tas palīdz rast kontaktu ar bērniem. Grūtāk klājas tiem darbiniekiem, kam pamata izglītības bāze ir juridiskā. Viņiem savukārt priekšrocība darbā ir ar notariālajiem apliecinājumiem, dokumentiem, ar ko man sākumā klājās grūtāk – bija jāapgūst. Mācījos ļoti kvalitatīvos kursos Rīgā, kurus organizēja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti. Bet kopumā man ir trīs augstākās izglītības, kā arī maģistra grāds.
– Noteikti arī šajā amatā vairāk ir skumjo brīžu, vai nebaidāties izdegt?
– Morāli ir grūti, jo, kad strādāju ar ģimeni un problēmu, vienmēr iedomājos sevi bērna vietā. Vai es gribētu, lai mani izņem no tās ģimenes, vai tomēr negribētu? Īstenībā neviens bērns, lai arī cik slikti dzīvotu, negrib, lai viņu izņem no ģimenes – lai vai kāda mamma vai tētis būtu, tā ir viņa ģimene. Tas ir grūtākais – spert šo smago soli. Kopš strādāju par bāriņtiesas priekšsēdētāju Lubānas novadā, no ģimenēm ir izņemti četri bērni, apmēram 12 bērnu ir pie aizbildņiem, manuprāt, tik mazā novadā tas ir daudz.
– Kādas problēmas Lubānas novada ģimenēs, kuras nonāk sociālā dienesta vai bāriņtiesas redzeslokā, ir visaktuālākās?
– Diemžēl, problēmas ar alkohola lietošanu atsevišķās ģimenēs nemazinās, īpaši tajās, kur ir smagi sociāli ekonomiskie apstākļi. Otra kategorija – ģimenes, kurās vecākiem ir veselības problēmas. Viņi to neapzinās, problēmas ģimenē nesaskata. Ar abām šīm kategorijām ir visgrūtāk strādāt, gan sociālā dienesta, gan bāriņtiesas darbinieki esam dabūjuši dzirdēt visu ko, lai gan taču cīnāmies par to, lai ģimenēm un bērniem dzīves kvalitāte uzlabotos. Vēl problemātiskas situācijas ir vecāku šķiršanās gadījumos, kad notiek cīņa par saskarsmes tiesībām ar bērniem. Procesa laikā nereti tiek piemirsts pats bērns, viņa labsajūta, pārsvarā vecāki vienkārši cīnās viens pret otru, konfliktē.
Kad strādāju Meirānu pamatskolā, rozā brilles par to, kā cilvēki dzīvo laukos, it kā jau bija nokritušas, tomēr ir lietas, kas mani joprojām spēj šokēt. Kādos apstākļos ģimenes spēj izdzīvot – protams, ne tādos vien apstākļos cilvēks var izdzīvot, bet šokē, ka šīs ģimenes ar to samierinās, negrib neko labāku un ar to būtībā arī bērnam neko vairāk dzīvē nenovēl.
Vēl kāda problēma – daudzi vecāki, kas aizbraukuši uz ārzemēm un bērniņus atstājuši labiem cilvēkiem, vecvecākiem, krustvecākiem, bet nav juridiski nokārtojuši pārstāvniecību šiem bērniem. Paldies Dievam, ja nekas slikts neatgadās, ja nav nepieciešams sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību bērnam, jo tādos gadījumos radi nevarētu juridiski bērnu pārstāvēt. Centos caur laikrakstu un interneta portāliem par šo un citām aktuālām tēmām iedzīvotājus informēt, šķiet, ka tas būs devis rezultātu. Tagad ir vairāki gadījumi, kad ārzemēs jau dzīvojoši vecāki beidzot šo jautājumu ir nokārtojuši vai vecāki pirms izbraukšanas to apzinīgi izdara.
Kopumā gan secinu, ka lielākā problēma novadā ir sociāli ekonomiskās grūtības ģimenēs. Tāpat nedaudz pietrūkst palīdzības veidu, lai šīs ģimenes, sevišķi ar maziem bērniem, varētu atbalstīt, nedaudz uzlabot apstākļus.
– Kādi būtu šie palīdzības veidi, kas nepieciešami?
– Jāteic liels paldies Lubānas novada pašvaldībai, sociālajam dienestam par jau esošo atbalstu. Lai sistēma darbotos vēl pilnīgāk, manuprāt, būtu svarīgi vismaz uz pusslodzi pieņemt darbā psihologu. Šobrīd vienu reizi nedēļā notiek tikšanās ar psihologu pieaugušajiem, vienu reizi – bērniem, kuri cietuši no vardarbības. Tas ir par maz, bet, protams, novērtējam vismaz to pašu. Būtu arī noderīga dienas centra izveidošana. Jau kopš laika, kad strādāju skolā, darbojos Lubānas novada biedrībā „Meirānieši", un šobrīd rakstām projektu par šāda centra izveidi. Tur būtu iespēja vērsties krīzes situācijās, ja ģimenē piedzīvota vardarbība, lai būtu, kur uz laiku uzturēties. Tāpat – rotaļu istaba, kur speciālistiem strādāt ar bērniem, iespēja bērnu, piemēram, uz stundiņu, ja jaunajai māmiņai jādodas pie ģimenes ārsta vai uz banku, atstāt pieskatīšanai. Jau divus gadus Lubānas novada sociālais dienests jaunajām māmiņām vada nodarbības. Dienas centrā mēs gribētu šo ideju turpināt, uzsvaru liekot uz praktiskām zināšanām, piemēram, pamācot, kā gatavot ēst, kas daudzām jaunajām māmiņām sagādā grūtības.
Lielāku atbalstu vajadzētu sniegt tām ģimenēm, kurās uzņem bērnus, sevišķi audžuģimenēm. Par aizbildņiem parasti piesakās radinieki, bet audžuģimenē tiek uzņemts svešs bērns, kas turpmāk jāaudzina – arī jāuzņemas atbildība – kā savējais. Ja bērns vēl ir maziņš, daudziem ir grūtības audzināšanu apvienot ar darbu, tātad netiek iemaksāti sociālie nodokļi, kas ar laiku atspoguļosies mazā pensijā. Tāpēc, manuprāt, audžuģimenēm vajadzētu gan lielāku atbalstu, gan piemaksas pie pensijas. Lubānā patlaban nav nevienas audžuģimenes, cenšos potenciālās ģimenes uzrunāt, bet arī process, lai kļūtu par audžuģimeni, ir diezgan komplicēts.
– Vai pati esat lubāniete?
– Neesmu Lubānas iedzimtā, bet senči gan man ir lubānieši, tātad saknes šeit ir. Es piedzimu Liepājā, uzaugu Saikavā. Lubānā dzīvoju nu jau 19 gadu. Sākumā dzīvojām Lubānas pilsētā, bet strādāju Meirānos, tad samainījām dzīvokli pret lauku māju, un tagad strādāju Lubānā, bet dzīvoju Meirānos. Tā sanāca, ka aizgājām dzīvot uz senču māju – tas bija pilnīgi neplānots lēmums, reizēm smejos, ka esam aizgājuši brīvprātīgajā katorgā, jo laukos darba nekad netrūkst. Bet šo lēmumu nenožēloju. Man ir lieliska ģimene, lieli bērni, vecākajam dēlam paliks 24 gadi, vidējam ir 21, meitai – 19, šogad beigs vidusskolu. Abi dēli strādā tepat, Lubānā – manas ģimenes vīrieši visi saistīti ar mežiem, savukārt meita plāno iet mācīties par zobu tehniķi.
– Kā atpūšaties brīvajā laikā?
– Pati lauku vide sniedz enerģijas lādiņu, laukos esmu uzaugusi, tāpēc dzīvi nepārprotami tepat vien veidoju. Abi ar vīru nu jau kādus 10 gadus dejojam Meirānu tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīvā „Meirāni", šovasar brauksim uz Dziesmu un deju svētkiem. mierā nevaru nosēdēt, tāpēc patīk un iesaistos projektu rakstīšanā caur biedrību „Meirānieši". Jau vairāki veiksmīgi projekti ir īstenoti, praktiski Meirānu pamatskolas bērniem viss ir. Tā kā esmu pārnākusi uz Lubānu, ar idejām aktīvi ķeršos klāt arī šejienei, lai savā mazā veidā palīdzētu iedzīvotāju ikdienai uzlaboties.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto