Tā saka pilna laika māmiņa ANDA KĀRKLIŅA, kas ģimenē kopā ar vīru Ivaru audzina četras meitiņas. Pirms Māmiņu dienas viņu aicināju uz plašāku sarunu.
– Kā savā ikdienā sabalansē māmiņas pienākumus un laika organizēšanu, jo īpaši ar maziem bērniem?
– Mana ikdiena tiešām patlaban, kamēr vēl neesmu atsākusi strādāt, ir pilna laika māmiņas režīmā. Mazākajai meitiņai ir gads un septiņi mēneši, tāpēc pastāvīgi ir nepieciešama pieskatīšana un rūpes. Kļūstot par mammu, savas intereses un ego jānoliek otrajā vietā, jo ikdienas plānošanu nosaka bērni, īpaši, kamēr viņi ir mazi. Tā nav gluži tikai "kalpošana", bet vairāk vērtību un prioritāšu maiņa – bērni kļūst par galveno mūsu dzīves asi. Ar pirmo bērnu tas ir visgrūtāk, jo viss ir jauns, bet ar laiku iemācies pielāgoties un jau labāk organizēt gan pienākumus, gan savu laiku. Domāju, ka ar katru nākamo bērnu kaut kādā mērā tiešām kļūst vieglāk. Vispirms jau tu vairs tik ļoti neuztraucies par visiem sīkumiem, kā ar pirmo bērnu. Ar katru bērnu nāk jauna pieredze, zināšanas – saproti, kas ir jādara, un jūties drošāk par sevi mammas lomā. Sākumā viss ir nezināms un par katru sīkumu uztraucies, bet ar laiku iemācies vieglāk pieņemt ikdienas sīkumus. Par mammu kļūst, tikai mācoties.
– Iepazīstini ar savu ģimeni!
– Mēs ar Ivaru audzinām četras meitas. Jete ir vecākā meita, viņai ir 9 gadi, mācās Praulienas pamatskolas 3. klasē. Gerdai ir 7 gadi, Norai ir 4 gadi, jaunākajai meitiņai Līnai ir 1 gads un 7 mēneši. Meitenes apmeklē Praulienas pamatskolu, bērnudārzu "Pasaciņa", un esmu ļoti apmierināta ar to. Jete un Gerda mācās Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skolā, abas iesaistās arī orientēšanas pulciņā. Deviņu gadu vecumā vecākā meita jau ir diezgan patstāvīga, cik bērns konkrētajā vecumā vispār var būt patstāvīgs. Protams, pilnīga patstāvība vēl nav iespējama, un īpaši laukos jāņem vērā attālumi un drošības jautājumi, tādēļ uzraudzība nepieciešama. Ģimenē bērnu audzināšanā noteikti iesaistāmies abi – gan es, gan vīrs Ivars. Bērni nav tikai mammas vai tikai tēta "projekts" – viņi prasa abu klātbūtni, iesaisti un sadarbību ikdienā. Mums top pašiem sava lauku māja Mētrienas pagastā, intensīvi darbojamies mājas būvē un uzturēšanā.
– Kā ir dzīvot laukos ar ģimeni, kādas ir būtiskākās atšķirības salīdzinājumā ar dzīvi pilsētā?
– Dzīve laukos ar ģimeni, manuprāt, ir priekšrocība, īpaši ar bērniem. Pats svarīgākais ir plašums – bērni var droši izskraidīties ārā, viņiem ir vairāk brīvības, svaigs gaiss, iespēja vairāk laika pavadīt pie dabas. Nav kaimiņu aiz sienas, kurus varētu traucēt, un arī pašiem nav jāuztraucas par troksni, kas nāktu no kaimiņiem. Lauku vides veselīgumu, dabu, mieru nevar salīdzināt ar pilsētu. Arī ziemā apgrūtinājumi nav tik lieli, viss ir izdarāms, un tam visam piemīt īpašs šarms. Sniegu ziemā neuzskatu par problēmu, savu ceļu tīrām paši. Protams, attālums, kaut neliels, nozīmē braukāšanu. Kamēr esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, varu bērnus pati izvadāt uz visiem pulciņiem un nodarbībām – mūzikas skolu, sportu, orientēšanos. Jāplāno precīzi, jo nodarbības ir vairākas reizes nedēļā, bet viss ir izdarāms.
– Kā vērtē atbalstu no vecākiem un pārējās ģimenes? Par ko esi visvairāk pateicīga?
– Mūsu kuplajai ģimenei tā ir liela vērtība, ka aizsniedzamā attālumā atrodas savs bars – gan mani vecāki, gan Ivara vecāki, gan arī mana māsa ar ģimeni, brālis ar ģimeni, Ivara māsa ar ģimeni. Vienmēr, kad nepieciešama palīdzība ar bērnu pieskatīšanu vai kādu citu jautājumu, kāds no ģimenes ir līdzās – gan mani vecāki, gan Ivara vecāki, arī māsa, brālis ar savām ģimenēm. Ja vajadzīga palīdzība, to arī saņemam. Arī mēs paši, ja vajag brāļu, māsu bērnus pieskatīt, to darām. Ļoti augstu vērtēju vecāku un plašās ģimenes atbalstu. Arī bērni var būt kopā, un tā ir mūsu ģimenes lielākā vērtība.
– Cik bieži visa lielā ģimene sanāk kopā, kādas ir sajūtas kuplā ģimenē?
– Mūsu lielā ģimene parasti sanāk kopā dažādos svētkos vai īpašos gadījumos, un mēs esam vairāk nekā 20 cilvēki. Esam kupla ģimene – mana ģimene, māsas Gunas ģimene, brāļi ar ģimeni, vecāki, Ivara tuvinieki. Tas rada pilnīgi citādu sajūtu nekā mazas ģimenes – bērniem ir ar ko draudzēties, vienmēr var viens otram palīdzēt, un neviens nav viens. Tas ir mūsu lielais spēks. Kad pašai ir bērni, ģimenes tradīcijas vēlos saglabāt arī savā ģimenē. Tā ir iespēja veidot savas dzimtas turpinājumu, nodot tālāk vērtības gan ikdienā, gan svētkos.
Cenšamies kopā braukt arī izbraucienos vai ceļojumos. Galvenokārt iepazīstam Latviju, rādām bērniem dzimto zemi, bet esam bijuši arī Somijā ziemā slēpot, pavasarī kopā ar māsas un brāļa ģimenēm – Igaunijā.
– Kādu specialitāti esi apguvusi, vai strādā savā profesijā?
– Pēc Madonas Valsts ģimnāzijas beigšanas ieguvu vides inženiera izglītību un līdz šim arī esmu strādājusi savā profesijā Valsts vides dienestā. Pašreiz esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, bet amats man ir saglabāts, plānoju atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Tagad izmantoju iespēju pagarināt šo atvaļinājumu, jo uzskatu, ka laiks ar bērniem ir prioritāte, īpaši kamēr viņi ir mazi. Bērni mazi ir tikai īsu brīdi, un steigties uz darbu varēs paspēt vēlāk, tāpēc laiku izmantoju kopā ar viņiem.
– Kādi ir kopīgie darbi un aktivitātes laukos, ko darāt kopā ar bērniem ikdienā?
– Mēģinām bērnus iesaistīt visos ikdienas darbos, kas notiek laukos – nav tā, ka katram ir striktie pienākumi, bet darbiņus veicam visi kopā. Katrai meitai ir savs raksturs, arī patīk kas cits – vienai dzīvnieki, citai pacietību prasoši darbi, vēl citai gatavot ēst.
Katrs bērns palīdz pēc savām iespējām un atbilstoši vecumam vai raksturam un interesēm. Vecākās meitenes jau prot pagatavot omleti vai citus vienkāršus ēdienus. Tas notiek dabiski, viņas sāk ar vienkāršākajiem darbiem.
– No kurienes jums ir skaistie tautastērpi bērniem?
– Vairāki mūsu tautastērpi un apģērbi tapuši pašu rokām, iesaistoties Mētrienas pagasta biedrības "Ābele" projektos. Pati noaudu tautisku audumu, no tā pēc tam sašuva tērpus. Mazākā meitiņa tajā laikā bija četrus mēnešus veca, tāpat arī brāļa sievai, tāpēc speciāli nopirkām tandēmratus, lai varētu ņemt bērnus līdzi – viena devās pastaigā, otra auda, pēc tam mainījāmies. Tā nu mazās izauga, tā teikt, zem stellēm, līdzīgi kā agrākos laikos, bet bijām izrāvušās sabiedrībā.
– Vai izdodas rast laiku arī sev, un kas vislabāk palīdz atpūsties?
– Jā, izdodas atrast laiku arī sev. Dejošana TDA "Vidzeme" ir mans galvenais atpūtas veids, jo palīdz "atslēgties" no ikdienas rūpēm. Dejošana – tas ir laiks sev un labs veids, kā "atslēgt galvu". Arī vīrs saprot, cik svarīgi ir saglabāt savus hobijus – man dejošana, viņam, piemēram, medības. Audzinot bērnus, gan mamma, gan tētis iesaistās, un katram ir jābūt arī kādam savam hobijam, jo palīdz saglabāt līdzsvaru. Jo vairāk dara, jo vairāk paspēj, bet reizēm ir vajadzīga arī atpūta, kaut nedaudz atlaist darbus, vienkārši pabūt mierā.
– Kā ģimenē svinat Mātes dienu un citas īpašās dienas, ko vēlies iemācīt bērniem?
– Svarīgi ir, lai bērni jūt ģimenes vērtību un piederības sajūtu, ko nodot tālāk saviem bērniem.
Mātes dienā vienmēr apsveicam gan manu mammu, gan Ivara mammu, kā arī vecmāmiņas – mums viņas vēl ir. Šī diena mūsu ģimenē ir kopā būšanas laiks, meitas samācās sveicienus, ir koncerti, pasākumi gan skolā, gan bērnudārzā.
Bērni noteikti ir mūsu turpinājums. Dažreiz aizdomājamies, ka darbs ir pārejošs un mainīgs, bet bērni paliek pēc mums, viņi palīdzēs, atbalstīs un uzturēs ģimenes vērtības arī nākotnē. Ģimene, savējie vienmēr būs līdzās, atbalstīs grūtākā brīdī. Tā ir drošības sajūta.
– Kā vērtē valsts un pašvaldību atbalstu daudzbērnu ģimenēm?
– Novērtēju 3+ karti, atlaides, brīvpusdienas skolā un PII. Gribētos, lai 3+ kartes atlaides paplašinātu. Neuzskatu, ka pabalsti būtu labākais risinājums, jo tie ne vienmēr motivē pozitīvi, bet dažādas priekšrocības un reālas atlaides būtu ļoti noderīgas ģimenēm ar vairākiem bērniem.
Galvenais, lai valsts praksē novērtētu mammas darbu kā sabiedriski svarīgu ieguldījumu, ne tikai kā personisku, bet visas sabiedrības kontekstā.
08.05.2026.