Bāriņtiesas locekle Bērzaunes pagastā ANNA SĪPOLA ir patiesa sava darba, pagasta, novada un valsts patriote. Lai gan ikdienas darbs paiet, caur sevi izlaižot ģimeņu savstarpējo attiecību sarežģījumus, kad cietēja lomā nereti nonāk arī bērns, viņa nezaudē optimismu un darbaprieku.
Sevišķi tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai, kad šajā zīmīgajā datumā – 1918. gada 18. novembrī – dzimis arī viņas tētis, Anna Sīpola akcentē ģimeni kā valsts vērtību un nākotni.
– Novembris ir Latvijai īpašs mēnesis, kad svinam valsts dzimšanas dienu. Man tas ir dubultā īpašs, jo vienā dienā ar Latviju dzimis mans tētis. Laikam tāpēc jau man asinīs ir būt Latvijas, sava novada un pagasta patriotei. Uzskatu, ka dzīvoju vislabākajā pagastā, kur ir visskaistāk, visdabiskāk un visjaukākie cilvēki. Šo pagastu esmu pieņēmusi par savu, jo tieši rudenī paliek 38 gadi, kopš dzīvoju un strādāju šeit.
Dzimusi esmu Preiļos, Aizkalnes pagastā. Mamma un tētis bija lauksaimnieki, un, lai gan īpaši tas netika mācīts, darba tikums mums tika ielikts pamatīgi. Gājām līdzi lauku brigādē, fermā, nesām barību cūkām. Dzīvē esmu strādājusi gan gateros, gan mežā, gan par apkopēju paralēli pamatdarbam, lai varētu bērnus izskolot. Nekad no darba neesmu vairījusies, par ko paldies vecākiem. Māsas un brālis palika dzimtajā pusē, Latgalē, kur katrs aktīvi saimnieko, ir savas saimniecības. Tāpēc, ja kādreiz teic, ka Latgalē visi nodzērušies, mani tas patiesībā ļoti aizskar, jo vismaz uz manējiem tas galīgi neattiecas.
No vecākiem ļoti izjutu mīlestību. Bet jau 15 gadu vecumā vienīgā no bērniem izlēmu doties uz Rīgu mācīties medicīnas skolā. Nodibināju ģimeni Kolkā, bet tad pārcēlāmies uz Bērzauni, jo te bija darba piedāvājums un mājoklis. Tā nu kopš 1975. gada esmu Bērzaunē. Pirmā profesija man ir medicīnas māsiņa bērnu iestādē. Ilgus gadus nostrādāju šajā man tik tuvajā amatā, 1999. gadā uzsāku paralēli strādāt arī bāriņtiesā, jo kolēģīte saskatīja, ka man izdodas rast kontaktu ar bērniem, jauniešiem. Bet nu jau ir piektais gads, kopš strādāju tikai bāriņtiesā, – atklāja Anna Sīpola.
– Nav noslēpums, ka daudzi gadījumi, kas iziet cauri bāriņtiesai, ir psiholoģiski smagi.
– Aizgādības tiesību pārtraukšana ir vissāpīgākais pienākums mūsu darbā. Kopš strādāju bāriņtiesā, ir bijuši 6 vienpersoniskie lēmumi par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Piemēram, mamma un audžutēvs guļ grāvī, pavasarī, kad plūdi. Jau tuvojas vakars, bet blakus viņiem sēž meitenīte. Šādos brīžos lēmums jāpieņem momentā un bērns jānodod drošās rokās, jo bērns patiesībā atrodas dzīvībai bīstamos apstākļos. Tētis pamostoties vēl teic – meitiņ, bēdz! Vai pats saprot, kur bērns naktī skries? Visjaunākajam bērnam šajos gadījumos bija 11 mēnešu, vecākajam – 5 gadi. Tātad tieši tas vecums, kad bērns pavisam nav rīcībspējīgs, kā būtu, piemēram, 15 gadu vecumā, kad var kaut vai aiziet krīzes mirklī pie kaimiņiem vai par to pastāstīt radiniekiem, atbildīgām instancēm.
Tāds paradokss, bet brīdī, kad dzīvesvietā ierodas bāriņtiesa, lai vestu prom bērnu, ir bijis visādi – ir skriets pakaļ ar cirvi vai pēc tam sūtītas visādas īsziņas. Jo tajā brīdī vecākiem pamostas aizbildnieciskās jūtas. Likums arī noteic, ka pēc 15 dienām lēmums atņemt bērnu tiek pārskatīts. Ja ģimene ir sapratusi kļūdas, ir redzami uzlabojumi vai vismaz vēlme problēmas risināt, atjaunojam atņemtās aizbildnības tiesības. Diemžēl, nevienā no šiem 6 gadījumiem bērni ģimenēs tomēr nav atgriezti atpakaļ, jo vecāki nav darījuši pilnīgi neko, nav izrādījuši nekādu interesi par problēmu risināšanu, lai bērni varētu atgriezties ģimenē.
Mūsu mērķis jau nav atņemt bērnus, kā daži reizēm uzskata. Ļoti daudz cenšamies runāt, darīt, sadarboties, jo, ja vecāki atzīst savu vainu, tas jau ir pirmais lielais solis. Bet, ja solījumi paliek tikai solījumi…
Pozitīvais visā šajā ir tas, ka atņemtie bērni visi nonākuši ļoti labās ģimenēs. Tikai divi nepilngadīgie, kas jau tuvu pilngadības vecumam, atrodas ārpusģimenes aprūpes centrā „Ozolos".
– Kas ir galvenie iemesli problēmām ģimenēs?
– Visvairāk saskaramies ar tām ģimenēm, kurās bērnam pietrūkst vecāku mīlestības un labvēlības. Bērni cieš, ja vecākiem ir saspringtas attiecības. Viņiem ir ļoti svarīgi, lai būtu mājas, kur atgriezties. Bet, ja, aizejot no rīta uz bērnudārzu vai skolu, vecāki palika mājās strīdoties, ar kādu prieku bērns atgriezīsies mājās? Man tā arī atklāti bērns ir teicis – es negribu iet mājās. Viņam nepieciešams, lai viņu sagaida mīloši vecāki, jo bērnu ārkārtīgi ietekmē vecāku savstarpējās attiecības. Viņi ļoti pārdzīvo vecāku šķiršanos, līdz pat tam, ka sāk justies pie tā vainīgi. Protams, bērnam nav arī labākais, ka vecāku starpā ir nemitīgi konflikti, bet dzīvo kopā.
Bieži vien ir tā, ka vecāki teic – es pret savu bērnu roku neesmu pacēlis. Bet fiziskā vardarbība jau nav vienīgais, ko saistām ar bērnu aizsardzību. Ja mamma atnāk uz bērnudārzu un bērns viņai sper… No kaut kā taču viņš to ir iemācījies. Vienmēr gan šādiem vīriešiem esmu bildusi, ka var taču atrast saviem spēkiem piemērotāku pretinieku, jo nav jau liela māka iesist 40 kg smagai sievietei. Tā ir gļēvulība. Un bērns šo fizisko vardarbību vecāku starpā redz, no tās negatīvi iespaidojas.
Protams, vēl alkohols, atkarības, vecāki mēdz nestrādāt. Bērzaunes pagasts tomēr ir īpašs ar to, ka šeit netrūkst darbavietu. Tāpēc, ja vīrietis nestrādā, piedodiet, tas nav tādēļ, ka viņam nebūtu, kur strādāt. Viņš vienkārši ir slinks. Diemžēl sievietēm ar darbu ir mazliet grūtāk. Bet arī pati vasarās mēdzu lasīt ogas, lai gan ir taču stabils darbs. Papildu ienākumi nekad par ļaunu nenāk. Tomēr atrast iemeslu kaut ko nedarīt jau var vienmēr.
Reizēm mammām pietrūkst sadzīves prasmju – kad aizeju mājas vizītē, dažkārt tā vien gribas paņemt slotu un visu izmēzt. Tas liecina, ka ģimenē vienkārši nav darba kultūras. Ja bērns var aiziet gulēt nemazgātām kājām, ja apkārt ir nekārtība… Sliktākais jau tas, ka bērns uzaugs ar tādu pašu attieksmi.
Patiesībā bērns, pusaudzis ir vecāku spogulis. Ja bērns saņem mīlestību, viņš to arī atdod. Katram bērnam jebkurā vecumā jāzina, ka vecāki viņu mīl, ka ir pieejami un palīdzēs, kā vien varēs. Bērnam vajag drošību. Lai ir mājas, kur vienmēr atgriezties.
– Cik tad ļoti vecāki ir gatavi dažādās problēmas risināt?
– Ļoti cenšamies un strādājam, lai bērni tomēr varētu palikt savās ģimenēs. Pozitīvi, ka netrūkst jau to vecāku, kas nāk, strādā, meklē atbalstu. Bērzaunes pagastā gadu griezumā situācija tomēr nav ievērojami pasliktinājusies šajā ziņā. Prieks, ka mammas aug līdzi saviem bērniem. Pat ja sākumā mēdz būt, ai, cik spurainas! Ar laiku tomēr viņas mani vairs neuztver kā ienaidnieku, bet labprāt parunājas, uzklausa.
Ļoti daudz, sevišķi vasarā, cenšos izglītot gan pašus bērnus, gan vecākus par drošības jautājumiem. Piemēram, ja brauc ar velosipēdiem pa ceļa braucamo daļu, sevišķi bērni, kas vispār pēc vecuma vēl nedrīkstētu patstāvīgi braukāties. Pastaigāju gar dīķīti, lai redzētu, vai ir kāds pieaugušais, kas bērnu pieskata. Bērni grib mācīties, ir liels prieks, kad viņš pats pēc tam pienāk un pastāsta – es vairs nebraukāju pa ceļu. Vecāki nereti tomēr to uzreiz uztver kā pārmetumu, cenšanos iejaukties viņa dzīvē, bet bērni šo informāciju „ņem pretī". Tāpēc ir vērts to darīt, jo pirmkārt jau mums jāsargā pašiem sevi.
– Šķiet, ka uzņematies arī citu profesiju pienākumus, lai veidotu kopējo vidi – bērnu drošībai.
– Varbūt reizēm par daudz darbam atdodos, bet, ja līdz šim neesmu iemācījusies „neņemt līdzi darbu uz mājām", diez vai to iemācīšos.
Ir arī daudz gadījumu, kad esmu kā psiholoģe, jo bērns vai vecāki vienkārši nāk pie manis parunāties. Liels atbalsts ir psihologs skolā, bet pie tā bērns mēdz kautrēties aiziet, jo joprojām pastāv stereotips, ka pie psihologa jau iet tie, kas nav īsti normāli. Un kā tad viņš var pie speciālista aiziet tā, lai neviens cits nepamana? Tāpēc esam ļoti priecīgi, ka, sadarbojoties ar sociālo dienestu, psihologu var apmeklēt arī Madonā. Tad nevienam nav īsti jāzina, vai cilvēks brauc uz Madonu iepirkties vai pie speciālista.
Man ļoti jāpateicas Madonas novada pašvaldībai un Bērzaunes pagasta pārvaldei par atbalstu mūsu darbā, tāpat ir lieliska sadarbība ar skolu, iecirkņa inspektoru un nepilngadīgo lietu inspektoriem, sociālo dienestu.
– Esat visa iekšā darbā. Bet kā tomēr atpūšaties?
– Esmu ļoti aktīva. Kā jau vietējā patriote, apmeklēju pasākumus savā pagastā, arī novadā. Jau ir iegādātas biļetes uz teātra izrādi un rokoperu. Mēdzu arī aizbraukt uz Rīgu, jo man ļoti patīk balets. Pirmā iepazīšanās ar to bija jaunietes gados, kad mācījos Rīgā. Tas bija balets „Inku zelts", kas mani tā apbūra, ka vēl līdz šim cenšos tikt uz baletu, kad vien varu. Šogad skatījos „Riekstkodi" atkārtoti, bet jau ar šodienas acīm, un tas atkal ir citādāk. Ļoti patīk mežā, esmu aktīva ogotāja, būt pie jūras un ūdeņi kopumā.
Man ir trīs bērni, visi jau pieauguši un nodibinājuši savas ģimenes, ir trīs mazbērni. Ar mazbērniņiem ir ļoti labs kontakts, kopīgas nodarbes. Mazmeita ar lepnumu skolā stāstot, kā ar vecmammu strādā dārzā, brauc uz mežu, iet uz pasākumiem.
Visām ģimenēm gribētu rosināt, lai viņi savā starpā runā un problēmas risina, pirms tās samilzušas. Lai nepietrūkst labu vārdu, ko cits citam pateikt, lai ir veselība, atbalsts ģimenē. Mīliet cits citu un savus bērnus, cieniet savu valsti, māciet to arī bērniem! Tad viņi izaugs par labiem cilvēkiem.
Autore: LAURA KOVTUNA
OĻĢERTA SKUJAS foto