– Gaiziņu nedrīkst ne pārdot, ne ieķīlāt, – šos sava tēva Leopolda Apeļa teiktos vārdus "Lejas Gaiziņu" mantiniece INESE APELE atceras joprojām. Tā kā nekas netika teikts par nomu, uz 13 gadiem nomas līgums ir noslēgts ar Madonas novada pašvaldību. Sadarbības rezultātā 2012. gada 14. decembrī Gaiziņš tika atbrīvots no skatu torņa, kam beidzies derīguma termiņš. Laikā, kad "Lejas Gaiziņu" zemes īpašniece Inese Apele viesojās mūsu novadā un bija lieciniece vēsturiskajam brīdim, kad tika uzspridzināts vecais tornis, tiekoties viņa sacīja: – Beidzot Gaiziņš ir brīvs.
Neestētiskā un pat bīstamā skatu torņa nojaukšana ir realitāte, ko katrs, kas dodas uz Gaiziņa pusi, var konstatēt. 14. decembra sprādziens Gaiziņkalnā ir arī aizsākums jaunām iespējām tūrisma jomā un viens no nozīmīgākajiem 2012. gada notikumiem. Inese Apele Jēkaba Gaiziņa dzimtas vārdā ir pateicīga gan Madonas novada pašvaldībai, gan Zemessardzes 54. inženiertehniskajam bataljonam par mērķtiecīgo rīcību. Tiekoties avīzes "Stars" redakcijā, aicināju Inesi Apeli uz sarunu.
– Tagad Gaiziņkalna vecais skatu tornis paliks atmiņās, vairs tikai fotogrāfijās?
– Man jau ir bieza mape, kas pa šiem gadiem, kursējot maršrutā Ņujorka-Rīga-Gaiziņš-Rīga-Ņujorka, sakrājusies par Gaiziņkalnu. Tie ir dokumenti, avīžu publikācijas, fotogrāfijas. Kad pienāks laiks, kavēšos apcerējumos. Kad būs uzcelts jaunais tornis, varēs iekārtot muzeja stūrīti. Atradu dzejas rindas, ko rakstīja Andrejs Eglītis. Kad viņš dzīvoja Rīgā netālu no tās vietas, kur mēs, satiekoties prasīju, lai ko uzraksta par Gaiziņkalnu. Tad arī tapa rindas: "Kamēr vien sarkanbalti sarkanais/Karogs Gaiziņkalna tornī plīvos -/Mūžiem cauri Latvijas arājs dzīvos./ Tas galdā saimei maizes klaipu liks, un, krustu pārmetot, tas visiem dalīts tiks.." Tēvs man ir stāstījis, ka kādreiz Gaiziņkalnā bija koka skatu tornis un tā galā līdz 1944. gadam plīvoja sarkanbaltisarkanais karogs. Tagad laika gaitā taps jauns tornis, bet arī tajā ir jāplīvo Latvijas karogam. Ulmaņlaikos bija tūrisma nodaļa, tagad ir tūrisma informācijas centri, un Gaiziņkalns katram kaut reizi dzīvē ir jāapmeklē. Atceraties, kad Gaiziņkalnā notika ekumeniskais dievkalpojums un aizlūgums par Latviju? Es atceros. Mūsu bāzes kamīnzālē notika dievkalpojums, bet mācītāji kalna galā izlūdzās svētību. Jaunieši dziedāja visu nakti. Ivars Graudiņš pēc tam vēl atkārtoja šo pasākumu, rīkojot "Gaiziņš 2".
– Kāda bija šī viesošanās Latvijā? Vai ieradāties Gaiziņkalnā pēc ilgāka pārtraukuma?
– Centrālais notikums, kāpēc te atbraucu, bija tas, ka tikām vaļā no vecā skatu torņa, taču viss pārējais pagāja steigā, neko daudz nepaguvu apskatīties. Iepriekš Latvijā biju augustā. Ik pa laikam atbraucu, bet mana situācija nav vienkārša. Ja kāds domā, ka es aizmuku tāpēc, ka te negāja viegli, paskaidrošu, ka mani vecāki bija gados, viņiem bija vajadzīga medicīniskā aprūpe, tāpēc kopā atgriezāmies Ņujorkā. Tēvs nu jau ir mūžībā, apglabāts Amerikā, mammai ir 92 gadi, viņa ir ratiņkrēslā, es esmu tā galvenā aprūpētāja, jo brālis un māsa strādā. Man ir divi brāļi un māsa. Nekad mammu nelikšu kādā aprūpes namā, jo viņa negribētu būt starp svešiem cilvēkiem. Īstenībā es arī esmu tāda pati. Mamma Marta nāk no Latgales, no Krāslavas, tā ka šoreiz pabiju arī Krāslavā. 23. decembrī jau lidoju uz Ņujorku, lai tur būtu kopā ar saviem tuviniekiem.
– Tikāt aicināta piedalīties vēsturiskajā 14.12.2012. vai pati izlēmāt būt šajā dienā Gaiziņkalnā?
– Nekādu uzaicinājumu nesaņēmu, bet aicina vai ne, tāpat šajā dienā gribēju būt klāt. Lai atbrauktu, man aicinājuma nevajadzēja. Ir liels gandarījums redzēt, kā sabrūk vecais padomju skatu tornis. Nesalīdzināmi, pašvaldības iespējas ir daudz lielākas nekā privātās. To teicu jau agrāk, ka esmu gatava sadarboties. Savā laikā esmu griezusies pie Zemessardzes, gribēju viņus ielūgt, lai rīko apmācības un veco torni uzspridzina. Taču nekas uz priekšu negāja. Tagad atgriežos Ņujorkā ar pavisam vieglu sirdi – ir nojaukts viss vecais, lai celtu jauno. Iepriekš visi bija dusmīgi uz mani, ka tāds tornis – grausts – stāv, ka īpašniece dzīvo Amerikā un neko nedara. Arī es 2002. gadā rīkoju skatu torņa ideju konkursu, visus ideju pieteikumus, kas ir interesanti un var noderēt, tagad nodevu Sanitas Somas rīcībā. Man ir amerikāņu domāšana, jo, rīkojot konkursu, gribēju redzēt vīziju, ko varētu uzcelt vecā torņa vietā. Kopš sadarbojamies ar Madonas novada pašvaldību, visas pārmaiņas notiek ļoti ātri. Esmu priecīga par to. Ja vēl izdosies piesaistīt jaunajam skatu torņa projektam ES fondu naudu, Gaiziņš būs ieguvējs. 2002. gadā jau vēl nebija tādu iespēju, bet tagad akmens ir sakustējies. Vislabākos vārdus veltu Madonas novada pašvaldības vadītājam Andrejam Ceļapīteram un TIC vadītājai Sanitai Somai. Ja Sanita pretendētu uz kādu augstāku amatu, es par viņu balsotu. Diplomātiska un pacietīga.
– Ja nav noslēpums, par ko balsojāt Amerikas prezidenta vēlēšanās?
– Mums priekšvēlēšanu laikā pat ģimenē gāja karsti, gandrīz sastrīdējāmies. Es balsoju par Obamu, pierunāju arī mammu, bet brālis mani nosauca par sociķi, jo māsa un jaunākais brālis atbalstīja Romnija kandidatūru. Tā ka par politiku mājās mēs nevaram runāt.
– Kas notiks ar slēpošanas trasi "Dāmu paradīze"?
– Šajā trasē pati vairs neko nedarīšu, bet arī tur vajadzētu piesaistīt ES fondu līdzekļus. Savulaik, kad trasē darbojās pacēlājs, uztraucos par drošību. Beidzoties ziemai, varēju uzelpot, ka nekas nav atgadījies. Dzirdu, ka tagad trases sertificēs. No tā nebūtu jābaidās, jo pacēlāju savulaik iegādājos no Žagarkalna.
Tūristu mājā paliek dzīvot viena ģimene, kas visu pieskatīs, ziemā – kurinās. Vienmēr kāds ir jāatstāj, māju nevar tukšu atstāt, jo nav jau tikai Latvijā tā, ka bez saimnieka mājas izdemolē. Tā notiek arī Amerikā.
– Vai skats uz Latviju, kopš atgriezāties Amerikā, ir mainījies?
– Es ātri iejūtos, kad atbraucu uz šejieni. Atceros, ka laikā, kad saimniekoju Gaiziņkalna tā sauktajā tūristu bāzē, pie mums brauca ļoti daudz pārbaudītāju. No valsts iestādēm, kas mazos uzņēmējus soda pat par nelieliem pārkāpumiem, ir bail vēl tagad. Manā mazajā kafejnīcā pārbaudītāji nāca pat divreiz mēnesī. Atceros, kā gāja, kad kasē naudas atklājās par 2 santīmiem mazāk, nekā vajadzēja būt. Lai to nokārtotu, ar Madonu bija par maz, man bija jābrauc uz Valmieru, kur lēma manu 2 santīmu likteni. Amerikā mazajiem uzņēmumiem ne 2 santīmu, ne 200 dolāru dēļ neviens nebūtu gājis virsū. Domāju, ka šādai ierēdņu attieksmei pret uzņēmējiem būtu jādara gals.
– Atceros, kā reiz intervijā jūs sacījāt: "Es taču nezināju, ka Latvijā ir divas svarīgas lietas – malka un kartupeļi."
– Ja es to būtu zinājusi, ja kāds to man būtu pastāstījis iepriekš, noteikti būtu gājis vieglāk. Tāpat kā nezināju, ka daudz ko var panākt, ja iet kantoros ar konfekšu kasti un puķēm. Tas, ka dziedātājiem un aktieriem uz skatuves nes puķes, gan man patīk – Amerikā tā nedara.
– Ko vedat no Latvijas ciemakukulī savējiem Amerikā?
– Vienmēr somā man ir Latvijas rupjmaize, un vienreiz man lidostā pat prasīja, kas somā esot – varbūt akmeņi. Šoreiz arī sameklēju īstu latvisku maizi, apmēram tādu, kādu cep "Jaunkalēju" maiznieks Andrejs Broks. Vienreiz pasūtīju arī pīrāgus, kas tā garšo manai mammai. Kādreiz viņa pati cepa kliņģerus, pīrāgus. Diemžēl man viņa to darīt neiemācīja. Jaunībā biju pārāk iedomīga un neko tādu neprasīju, domājot, ka visas receptes taču var izlasīt. Tagad es viņai prasu, kā darīt, bet mamma neatceras. Nopērku arī "Laimas" šokolādi, novērtēju šejienes ievārījumus. Man garšo Latvijas kartupeļi, un tiem, ko iedeva mans kaimiņš, ir pavisam cita garša. Amerikā ir populāri ekoloģiskie veikali, un tajos ir daudz pircēju, lai gan produkti maksā dārgāk. Arī latviešu maizi, šokolādi un siļķes var dabūt Amerikā krievu veikalā. Īstenībā man nevajadzētu vest neko, bet te ir labāki produkti. Amerikā katrā rajonā ir veikali, kur var nopirkt itāļu, lietuviešu, poļu, arī melno maizi. Latvieši jau ir tādi, ka viņiem ik pa laikam sagribas ko nacionālu.
Esmu pateicīga saviem vecākiem, kas, būdami politiskie bēgļi, saviem bērniem iemācīja latviešu valodu, kas deva izglītību (pēc profesijas esmu skolotāja), bet ģimenē saglabāja latviskumu. Amerikā jau pietiek ar angļu valodu. Protams, Latvijā mūs uzskata par ārzemju latviešiem, arī pati, kad dzīvoju te, sapratu, ka pastāv tāda attieksme. Sākumā, atbraukusi uz Latviju, jutos kā citā pasaulē, tagad esmu jau te iejutusies. Man patīk gan Latvijas daba, gan tradīcijas. Arī laikā, kad biju Latvijā, darbojos "Daugavas Vanagu" organizācijā. Dzīvojot Amerikā, vecāki savos spēka gados bija ļoti sabiedriski, arī mūs, bērnus, visur centās iesaistīt. Latvieši vispār ir ļoti uzņēmīgi, ir tikai jārīkojas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto