NORMUNDS ŪDRIS ir viens no tiem 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem, kas kopā ar Sarkaņu pagasta līdzgaitniekiem devās uz Rīgu, lai nosargātu Latviju un savas valsts brīvību. 35 gadi pagājuši, kopš barikādēm, bet janvāra notikumi atmiņās joprojām ir neizdzēšami. To apliecināja arī Normunds Ūdris, kuru aicināju uz plašāku sarunu.
– Kādu atceraties vēsturisko 1991. gada janvāri?
– Mūsu saruna notiek dienā, kad pirms 35 gadiem notika manisfestācija. Atceros, ka biju aizbraucis uz Rīgu pie brāļa, kur abi aizgājām un piedalījāmies iedzīvotāju manifestācijā. Tur bija milzīgs pūlis, netikām īsti klāt, lai visu runāto dzirdētu. 14. janvārī atbraucu uz mājām, un jau bija pienākusi ziņa, ka jābrauc uz Rīgu brīvības sardzē. Jau TV ziņās bijām dzirdējuši par barikādēm un aicinājumu nosargāt Rīgu. 16. janvārī pilns autobuss vīru no Sarkaņu pagasta aizbrauca uz Rīgu, tostarp arī es. Mūsu uzdevums bija papildināt rindas, kas sargā Ministru padomi.
– Pastāstiet, lūdzu, ar kādām sajūtām devāties uz barikādēm?
– Mēs visi bijām vienaudži, un no tagadējā gadu skaita ir jāatņem 35 gadi. Biju atgriezies Sarkaņu pagastā pēc dienesta padomju armijā Čehoslovākijā, uzsācis darbu kolhozā, kur strādāju par traktoristu. Uz barikādēm pārsvarā brauca vīrieši, daudzi mehanizatori, šoferi. Lēmumu jau biju pieņēmis pēc manifestācijas – ir jābrauc, un man tas bija uzreiz skaidrs. Ja es nebraukšu, kas tikko izdienējis, kam ir skaidra karadarbība, kas tad brauks? Madonas rajona brīvības sargi tika izvietoti uz barikādēm pie Ministru padomes. Mēs tikām arī brīdināti, ka notikumi var izvērsties, ka var būt arī nepieciešamība cīnīties, lai esam gatavi uz visu, sargājot Ministru padomi. Tā bija sardze, ko veidoja brīvprātīgie no visas Latvijas, dežūras turpinājās vairākas diennaktis. Sarkaņu pagasta vīriem blakus bija grupa no Liezēres pagasta. Mēs aizbraucām, nākamie ieradās vietā mūs nomainīt. Bija auksts, sakūrām ugunskurus, kur varēja sasildīties, mums nesa tēju, cienāja ar maizītēm, jo strādāja arī "aizmugure". Bija izvietots lielais ekrāns, varējām klausīties uzrunas. Protams, ka varēja arī apstaigāt tuvāko apkārtni, un mani interesēja, kas un kā Rīgā kritiskajās janvāra dienās notiek, neiedziļinoties, ka tādā veidā ar iespaidīgām barikādēm varēsim ko panākt. Taču tautas spēks ir milzīgs, ar tādu saliedētību, ko vēl šodien visi dalībnieki atceramies, var kalnus gāzt. Brīvības dēļ bijām gatavi noturēt barikādes ar plikām rokām. Uz barikādēm negājām arī medaļas dēļ. To medāli mums piešķīra, un bija gods saņemt, taču ne jau tādēļ braucām uz barikādēm. Sapratu, ka man 1991. gadā Latvijas brīvībai kritiskajās janvāra dienās ir jābūt Rīgā, un es tur biju.
– Vai atceraties arī kādu baiļu momentu?
– Nē, baiļu nebija, un arī nebija laika, kad baidīties. Ja baidās, tad to jūt ienaidnieks. Tauta uz barikādēm parādīja tādu vienotību, kādu nezinu, vai otrreiz vēl varētu atkārtot. Sapratām, ka arī tad, ja sāksies apšaude, pozīcijas nepametīsim. Par mājām gan domāju, jo tur palika sieva un divarpus gadus veca meita.
– Vai katru gadu cenšaties piedalīties 1991. gada barikāžu atceres pasākumos?
– Biksērē šādus pasākumus organizē, aicina mūs, kas bijām uz barikādēm. Pagājušajā gadā pasākums pie ugunskura notika pie multifunkcionālā centra "Logs". Diemžēl netiku, bet to, kas piedzīvots, nevar aizmirst. Katrs dalībnieks katru gadu janvārī savās domās atgriežas barikāžu notikumos, kur pats piedalījies. Arī mājās var pieminēt. Skatos vēsturiskajos kadros, ko rāda televīzijā, un iespējams, kādā kadrā redzami arī vīri no Sarkaņu pagasta. Apzināts, ka kopā bijām 32. Pašam fotogrāfiju nav. Jo tolaik nebija mobilo telefonu. Kad laikabiedri, kas bijām uz barikādēm, satiekamies, atceramies notikumus, pakavējamies atmiņās. 35 gadi tomēr ir liels laiks, izauguši bērni, mazbērni, daudz kas ikdienā piemirstas, bet par barikāžu laiku tomēr paliek neizdzēšamas atmiņas, par ko jaunā paaudze zina tik maz.
– Jūs visu savu dzīvi saistāt ar Sarkaņu pagastu?
– Jā, esmu vietējais, te dzimis, uzaudzis, te ir manas mājas. Vectēvu, tēvu, arī brāli sauca Jānis Ūdris, brāļa mazdēls arī ir Jānis Ūdris. Mēs bijām septiņi brāļi, esmu pats jaunākais. Visi – lauksaimnieki, visi brāļi – traktoristi. Palikuši divi brāļi, kas arī jau gados, un es kā pastarītis. Vecaistēvs dzima aizpagājušajā gadsimtā, arī karoja par Latviju, un viņam par karošanu tika piešķirta zeme. Mainījās laiki, zemi atņēma, sākās kolhozu sistēma, taču zemes mīlestība mums nāk līdzi no paaudzes paaudzē. Par stiprām dzimtām var izlasīt arī Andra Trečaka grāmatā par Sarkaņu pagastu. Dzīves laikā pašam ir bijis par visu jārūpējas, neko neviens gatavu rokās nav iedevis. Kad sāku savas darba gaitas kolhozā, brāļi bija jau lieli, visiem savas ģimenes. Man kā pastarītim nācās parūpēties arī par vecākiem, kas visu mūžu ir bijuši zemes kopēji. Viņi turēja lopus, kam bija jāgādā siens, barība. Krieviņos savulaik saimniekoja brāļa sieva Astrīda Ūdre, kas kā aitkopības eksperte ir pazīstama aitkopības saimniecību īpašniekiem.
Esmu mācījies Ērgļu 7. lauku profesionāli tehniskajā skolā (kādreizējā Ērgļu arodvidusskolā), apguvis mehanizatora profesiju, kas laukos bija pieprasīta un vajadzīga. Interesants fakts, ka savā izlaidumā biju 1000. absolvents, un par to 1983. gadā rakstīja arī laikrakstā "Stars".Vēl esmu ticis arī "Stariņā", kur mani vēl pirms dienesta armijā slavēja par to, ka neliedzu palīdzību lauku darbos. Varbūt vēl ir ļaudis, kas atceras kolhozu "Jaunais Rīts", kur atradās arī Krieviņi, uzplauka aitkopības komplekss. Vēlāk kolhozus apvienoja, bet 1990. gados sabruka kolhozu un padomju saimniecību sistēma. Visi meklējām darbu, un tie, kas meklē, to arī atrod. Nav bijusi vajadzība braukt uz ārzemēm, ilgus gadus strādāju Madonā, braukāju pa visu rajonu, un mehanizatoram – ekskavatoristam darāmā nekad nav trūcis. Tagad četrus gadus strādāju Cesvaines kūdras fabrikā, esmu ekskavatorists, iegūstam kūdru sezonā, tagad ziemā ir klusais laiks. Pagājusī lietainā sezona ļoti bremzēja kūdras ieguvi, taču septembrī plānoto daudzumu kūdras ieguvām. Nekur jau nav maizes bez garozas, un negribas būt tādam, kas mētājas no viena darba uz citu. Ir arī piemājas saimniecība ar 5 ha zemes, kur var nodarboties ar lauksaimniecību. Taču lauksaimniecība ir ļoti dārgs hobijs. Kartupeļus stādām, kopšana ir viens, bet svarīgi ir rudenī visiem satikties kartupeļu talkā, kas ir lieliska tradīcija.
– Kā jums šķiet, vai nepieciešamības gadījumā spētu saglabāt tādu vienotību un saliedētību kā uz barikādēm?
– Nedod, Dievs, ka tas būtu vajadzīgs. Ar radio un TV starpniecību sekoju līdzi visiem notikumiem, kas notiek pasaulē. Līdz ar Krievijas sākto karu Ukrainā ģeopolitiskā situācija ir sašūpojusies. Ir jābūt modriem un labāk būt gataviem X stundai nekā aizmigušiem. Ja vajadzētu vēlreiz iet uz barikādēm, būtu gatavs, kaut jau esmu gados. Arī karš tagad ir citāds – ar droniem.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki?
– Esmu viens no pagasta aktīvajiem pašdarbniekiem, dejoju jau no Sarkaņu pamatskolas 7. klases. Sarkaņu pamatskolā sāku iet ābeč-
niekos 1971. gadā. Patlaban dejoju senioru tautas deju kolektīvā "Labākie gadi", ko vada Daiga Maderniece. Arī tad, kad mācījos Ērgļos, regulāri braucu uz Sarkaņiem, lai piedalītos deju mēģinājumos. Kopā ar deju kolektīvu esmu piedalījies visos dziesmu un deju svētkos. Kopā ar "Labākajiem gadiem" ir apceļotas arī citas valstis, esam bijuši Francijā, aizpagājušajā gadā esam uzstājušies Albānijā, šogad domājam doties uz Melnkalni. Pasauli redzot, atgriežoties mājās, dzīvei ir pavisam cita garša, cits stimuls darbam. Dejo arī dēls, mazmeita. Deju kolektīvs man ir kā otra ģimene, kur atbrīvojos no ikdienas rutīnas, kopā dejojam, izsmejamies, dalām gan priekus, gan bēdas. Citās zemēs pabūt ir jauki, bet esmu sapratis, ka dzīvot gribētu tikai savās mājās savā Sarkaņu pagastā.
– Kādu pārsteiguma dāvanu 35 gadu barikāžu atcerei dalībniekiem šogad sagatavojusi Sarkaņu pagasta pārvalde?
– Pagājušajā gadā tiem barikāžu dalībniekiem, kas bija atnākuši uz atmiņu pasākumu, bija iespēja noskatīties sagatavoto atmiņu filmu par barikādēm. Ikdienā satiekamies, man biežāk sanāk sastapt Didzi Akmentiņu, Ēvaldu Vilciņu un citus, kas tuvāk Sarkaņiem. Šogad visi esam uzaicināti svētdien ar noorganizētu autobusu doties uz Rīgu, uz vērienīgu koncertu Ķīpsalas izstāžu hallē – "Mēs nosargājām Latviju", kas veltīts 1991. gada barikāžu dalībniekiem un 35 gadiem, kopš šiem vēsturiskajiem notikumiem.
– Latvijā pa 35 gadiem tik daudz kas ir mainījies. Kā jūs raugāties nākotnē?
– Ar optimismu, jo citādi nevar. Mums ir jānovērtē, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī, kam ir savs karogs, himna, sava identitāte. Mēs bieži sūdzamies, taču tie ir sīkumi. Cilvēks jau tāds ir, ka piesienas katram sīkumam. Kaitina runas, ka agrāk viss bija labi, tagad – ceļš pēc puteņa nav iztīrīts, un ir slikti. Vajag tikai sākt meklēt vainīgos, taču var sameklēt arī lāpstu un durvju priekšu notīrīt. Katram ieteiktu vispirms paskatīties no malas uz sevi. Ir tāds teiciens, ka "skabargu cita acīs redz, bet baļķi savējā neredz". Mums vajadzētu padomāt, vai vēlamies atpakaļ vecos padomju laikus. Kinoteātrī "Vidzeme" noskatījos filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" par Dzidru Karamiševu, par padomju ideoloģijas laiku, kad politika visus nospieda, neļāva ienākt jaunākajām tehnoloģijām, daudz laika pavadījām, dzīvojot kā mucā. Pēc filmas bija tikšanās ar radošo komandu, ar Agnesi Budovsku, un bija, kur aizdomāties, kādā laikā mēs dzīvojām, kad dzirdīgas ausis visu saklausīja, un kas draudēja par katru brīvības vai savu domu izpausmi. Tādā laikā vairs negribētu atgriezties.
16.01.2026.