Cesvaines vidusskolas matemātikas un fizikas skolotāja SILVIJA RIMŠA ir kolēģu un audzēkņu vidū ļoti mīlēta un cienīta. Viņa visu darba mūžu veltījusi godprātīgai skolēnu audzināšanai un izglītošanai, neskaitot laiku un pret pienākumiem vienmēr izturoties ar augstu atbildības sajūtu.
Ieguldītās pūles atmaksājušās – Silvija priecājas par katru audzēkni, kurš dzīvē sasniedzis iecerētos mērķus. Nepamanīts nav palicis arī skolotājas ieguldījums – septembra izskaņā viņa saņēma Madonas novada pašvaldības apbalvojumu – Pateicību par mūža ieguldījumu Cesvaines vidusskolas attīstībā un profesionālu meistarību mācību procesa organizēšanā.
– Skolotāja – stingri nolemta un pārdomāta izvēle?
– Es nāku no Latgales, sešu bērnu ģimenē esmu pati jaunākā. Man ir četri brāļi un māsa, un tad, kad viņi gāja skolā, tik labi vienmēr izteicās par skolotājiem. Viņi bija gluži vai Dieva vietā, un es, saklausījusies skolotāju slavēšanā, arī nodomāju – kad izaugšu liela, būšu skolotāja. Acīmredzami tas piepildījās – vidusskolu beidzu Rēzeknē, augstskolu Rīgā – studēju Latvijas Universitātē. Lai gan man pēc universitātes absolvēšanas piedāvāja darbu gan Rīgā, gan Dobelē, es gribēju būt tuvāk mammai. Viņa dzīvoja toreizējā Rēzeknes rajonā, un es meklēju darbu iespējami tuvāk. Tā nu man piedāvāja Cesvaini. Kad atbraucu šurp un ieraudzīju apsnigušo Cesvaines pili, brīnumskaisto dabu, kas viscaur bija sarmas klāta, tiku apburta. Šī vieta taču ir visskaistākā visā Latvijā! Un, kā beigu beigās izrādījās, te aizrit visa mana dzīve, te man bija un ir paši labākie, jaukākie skolēni, burvīgi kolēģi, direktori. Nenožēloju itin neko – ja man būtu vēlreiz jāsāk viss no sākuma, ietu tieši to pašu ceļu. Mamma gan gribēja, lai mācos par dakteri, bet tas ne pavisam nesaistīja.
– Skolas gaiteņos nostaigāti četrdesmit septiņi gadi. Atskatieties uz studiju laiku un aizvadīto darba mūžu!
– Kad mēs – lauku meitenes – tikām Rīgā, pilsētas meitenes redzējām pīpējam. Viņas bija lielpilsētas dāmas, bet mēs gan tādus netikumus nepiekopām. Pēc pirmās sesijas liela daļa studentu atbira un universitāti pabeidza tikai cītīgākie. Esmu ļoti pateicīga savai universitātei par nopietno praksi, ko deva studentiem. Tajā gājām no 3. kursa. Man tika prakse tagadējā 1. ģimnāzijā pie pusaudžiem – 8. klasē ar trīsdesmit audzēkņiem. Tad nu bija, ko just… Mazai atkāpei – 3. kursā es ne tikai gāju praksē, bet arī strādāju un pelnīju naudiņu.
Praksē iegūtās zināšanas izmantoju darbā Cesvaines vidusskolā un laikam jau arī biju pat pārāk stingra. Septembrī apmeklēju Cesvaines vidusskolas 105. dzimšanas dienas pasākumu un tajā tikos arī ar saviem audzēkņiem. Pārrunājām, atcerējāmies visādus atgadījumus, un es arī viņiem atvainojos par to, ka kādu reizi biju pārāk strikta vai nepareizi rīkojos. Taču viņi uz to man atbildēja: „Skolotāj, paldies! Pateicoties jums, mēs izaugām par cilvēkiem!" Esmu matemātiķe, bet mums izsniedza arī fizikas pasniedzēja atļauju, un esmu mācījusi arī šo priekšmetu. Studiju laiks man deva ļoti daudz un iemācīja strādāt. Tagadējiem praktikantiem viss notiek attālināti, jāsēž pie datora, kaut kādi papīri jāaizpilda. Lai gan Cesvainē man bijusi vienīgā darbavieta, praksē gūtais rūdījums palīdzēja ar visu tikt galā. Pildīju arī dažādus sabiedriskos pienākumus – biju arodbiedrības priekšsēdētāja vismaz trīspadsmit gadus, vadīju metodisko komisiju. Kamēr bijām jaunie speciālisti, mūs sūtīja arī uz kolhoza talkām lasīt kartupeļus. Bērniem bija jāmāca darba audzināšana; sākumā viņiem bija grūti. Darba nometnēs skolēni sev pelnīja brīvpusdienas. Daudz kas tika piedzīvots – pārgājieni, ekskursijas. Varu teikt tikai tos labākos vārdus par saviem skolēniem – man viņi ir bijuši visjaukākie. Atskatoties uz visiem šiem darba gadiem, šķiet, ka būtu pagājusi viena diena. Ļoti lepojos ar saviem audzēkņiem, kuru vidū ir arī mediķi, piemēram, Andris Skride un vēl vairāki citi. Maniem pirmajiem audzēkņiem tagad ir tuvu sešdesmit, un viņi mani joprojām sirsnīgi sveicina, uzrunā par skolotāju un apvaicājas, kā klājas. Skolotāja profesija mūs pavada līdz mūža galam.
– Raksturojiet, kādam, jūsuprāt, jābūt skolotājam!
– Uz šo jautājumu ar vienu teikumu atbildēt nevar. Skolotājiem nākas ciest no izmaiņām, ko izstrādā vadība, kas sēž tur augšā. Jāraksta atskaites, dažādi papīri. Gribu novēlēt nesadegt, saudzēt sevi un par sevi parūpēties. Skolotājam tagad ir ļoti grūti strādāt. Daudz slikta nodara mobilās tehnoloģijas, kas atstāj negatīvu iespaidu uz skolēniem. Protams, no tām ir arī daudz labuma, bet jāprot tās loģiski un pareizi, jēgpilni izmantot.
Ir jābūt stingram un jāuztur disciplīna, bet cilvēcīgumu nekad nedrīkst zaudēt. Skolotājam nav tikai viena profesija – tajā ietverts tiek ļoti daudz! Skolotājs ir gan māte, gan tēvs, gan audzinātājs, arī dakteris. Man savulaik klasē bija meitene, kurai vajadzēja injicēt insulīnu. Kad braucām ekskursijās, vienmēr vajadzēja paņemt līdzi kādu konfekti vai citu saldumiņu, lai viņa nenoģībtu.
– Nesen saņēmāt Madonas novada pašvaldības apbalvojumu – Pateicību par mūža ieguldījumu Cesvaines vidusskolas attīstībā un profesionālu meistarību mācību procesa organizēšanā.
– Savulaik saņēmu arī apbalvojumu no Izglītības un zinātnes ministrijas par mūža ieguldījumu jaunās paaudzes audzināšanā un profesionālā attīstībā. Esmu priecīga un pateicīga, jo mans ieguldītais darbs ir ticis novērtēts un atzīts, un tas ceļ pašapziņu. Saņemot Madonas novada pašvaldības Pateicību, sacīju šādus vārdus: „Kad ierados skaistajā Cesvainē, satiku izcilus skolēnus, lieliskus kolēģus, darba mūža laikā strādāju kopā ar vismaz sešiem vidusskolas direktoriem. Šodien es saku paldies visiem un atvainojos, ka biju pret kādu skarba – jaunībā iespējams viss".
– 5. oktobrī tiek atzīmēta Skolotāju diena, kas būs arī jūsu svētki, jo, kā sacījāt, šis tituls nāk līdzi visu mūžu…
– Šajos svētkos skolēnu pašpārvalde vienmēr visus skolotājus sapulcināja vienkopus pie skaisti klāta svētku galda, sirsnīgi sveica. Mainījāmies vietām – mēs iejutāmies skolēnu ādā, savukārt viņi izmēģināja, kā tas ir – būt skolotājam, iepazina mūsu darbu, vadīja stundas un labi tika ar visu galā. No maniem mācītajiem audzēkņiem desmit ir atgriezušies skolā kā pedagogi – trīs no viņiem māca matemātiku. Tie ir Cesvaines vidusskolas direktors Didzis Baunis, Lāsma Markevica un Baiba Panfilova. Man ir liels prieks, ka neesmu viņus nobiedējusi ar matemātiku un ka man ir aizstājēji. (Smaida). Lai gan skolā vairs nestrādāju, joprojām saņemu apsveikumus – uz durvju roktura uzkarināta dāvaniņa, noliktas puķes.
– Ikdienā maz kas labs un pozitīvs apkārt notiek. Kas jums palīdz būs tik smaidīgai un optimistiskai?
– Es uz visu, kas notiek, katru dienu skatos tikai un vienīgi pozitīvi. Neko sliktu nedomāju, vienmēr sevi noskaņoju optimistiski un gaiši un ticu, ka viss izdosies un beigsies labi. Citādāk nemaz nevar, jo piepildās viss, kas labs domāts. Jo gaišāk domāsim, jo optimistiskāki būsim!
04.10.2024.