Cesvainietis Jānis Zladejs Latvijā ir pieprasīts granulu ražotnes tehnologs, un nu saistībā ar darbu speciālista ceļi pavērušies arī uz citām pasaules valstīm.
Interviju Jānis Zladejs sniedza, tikko atgriezies no komandējuma Krievijā un īsi pirms došanās uz Moldovu jaunā darba uzdevumā.
Jāņa Zladeja darbība saistībā ar granulu ražošanu sākās pirms astoņiem gadiem, "Starā" izlasot sludinājumu, ka tiek meklēts ražošanas daļas vadītājs. Pieteicies uz šo amatu, vēl nemaz nezinot, kas viņu sagaida. Darbā pieņemts, un vēl bez priekšzināšanām divatā ar kolēģi no Rīgas izveidojuši ražotni "Ekoliesma" Biksērē, kas šobrīd vairs nedarbojas, taču Jānis neslēpj, ka ir iecere nākotnē šo rūpnīcu reanimēt.
– Kā nokļuvāt līdz darba piedāvājumam savā profesijā ārpus Latvijas robežas?
– Latvijā skaidu granulas ir ikdienišķa prece, taču Krievijā tas ir jaunums. Latviešu kompānija „INOS" uzaicināja mani kā speciālistu doties uz Krieviju uzstādīt iekārtas granulu ražotnes rūpnīcā un apmācīt cilvēkus ar tām rīkoties. Pie mums nav daudz tehnologu, kas zina, ko nozīmē „īstas granulas". Zinu vēl vienu speciālistu Rīgā. Pēdējos astoņus gadus darbojos šajā jomā, tāpēc pārzinu to ļoti labi.
Projekta ietvaros uzturējos Tulas apgabalā, pilsētā Aļeksinā, kurā ir 70 tūkstoši iedzīvotāju. Strādājām vecā, pamestā ogļrūpniecības kompleksā – šahtas teritorija 150 metru dziļumā bija milzīgi liela, šķiet, tāda kā Cesvaine. Uzbūvējām milzīgu granulu rūpnīcu, kur ražo ekoloģiskas, augstas kvalitātes granulas – 4 tonnas stundā. Latvieši nokomplektēja iekārtas pusmiljona vērtībā, automātika ir visaugstākajā līmenī –
skārienjūtīgi paneļi pie sienām. Nedaudz jāpārzina tehnoloģija, un tālāk visu iespējams kontrolēt automātiski. Šobrīd gan viņiem nedarbojas internets, taču normālā situācijā iekārtas varu kontrolēt arī no datora savās mājās. Ja nepieciešams veikt kādu remontu, zvana man. Šorīt pat saņēmu zvanu ar jautājumu, kā rīkoties. Nevaru komentēt, kur pazuduši visi speciālisti. Projekts bija paredzēts divus trīs mēnešus, bet es tur pavadīju septiņus. Projekts izdevās labs –
rūpnīca var ražot pēc maniem kritērijiem visaugstākā līmeņa granulas. Arī Latvijā šādas granulas vajadzētu ieviest, jo Latvijā trūkst labas kvalitātes granulu. Projekta beigās bija redzams, ka viss paliks pašplūsmā, jo vietējie negrib uzņemties atbildību par darāmo. Es četras nedēļas nostrādāju, uz nedēļu atgriezos mājās, atstājot viņiem mājasdarbu, ko izpildīt. Pēc laika man zvana, jautājot, vai es uzņemos atbildību par viņu padarīto. Saku, ka viss ir droši, pēc projekta. Nupat uzzināju, ka strādnieki uzspridzinājuši kabeļus un tagad gaida mani, lai es aizbrauktu un uzņemtos atbildību par notikušo. Lielākā daļa strādnieku (80%) ir uzbeki. Metinātājs, piemēram, ir no Moldāvijas un kā speciālists saņem lielu algu par darbu. Alga, protams, aploksnēs – melnā nauda. Šādi moldāvs nopelna aptuveni 800 latu, bet, ja parēķina, ka viņam šī nauda jāsūta uz mājām, sanāk kas līdzīgs latviešiem ārzemēs.
Dzirdēju, ka blakus uzbūvētajai rūpnīcai plāno būvēt vēl vienu, arī pieaicinot palīgā mūs. Plānojam, ka Latvija Krievijai varētu piedāvāt uzstādīt arī kokskaidu granulu katlus.
– Vai paralēli darbam izdevās iepazīt arī pilsētu, kurā dzīvojāt?
– Brīvā laika bija maz, jo strādāju septiņas dienas nedēļā, 12 stundas dienā. Darbavieta atradās 30 km no viesnīcas. Apmeklēju ko līdzīgu Gaujas Nacionālajam parkam, kur izveidotas atpūtas vietas, apkārt staigā fazāni, baseinos – zivis. Vienreiz biju Tulā, biežāk iegriezos boulinga centrā, picērijā. Ar ko slavena Tula? No turienes nākuši patvāri un Tulas prjaņiki. Uz ielām tirgoja skaistus patvārus, taču nevienu neiegādājos, jo ar lidmašīnu līdz Latvijai to būtu problemātiski atvest. Ja kādreiz iznāks būt Tulā, noteikti jāapmeklē ieroču muzejs Tulas kremlī.
Galvenā pilsētas ražotne ir ķīmijas kombināts, kurā ražo šaujampulveri ieročiem. Es savam tiešajam kolēģim uzdevu jautājumu: „Kas būs, ja kaut kas sprāgs?". Un viņš atbildēja: „Ai, padomju laikos jau uzsprāga. Divas sievietes neatrada vispār…". Padomju laikos šī pilsēta tika uzskatīta par nelabvēlīgu un saukta par „101. kilometru" – uz turieni no Maskavas tika izraidītas vieglas uzvedības sievietes un noziedznieki. Secinu, ka man nākas apmācīt to paaudzi, kas radusies no šiem izraidītajiem. Tas bija sava veida nervu pārbaudījums, kad apkārt ir vai nu izbijuši cietumnieki, kas sodu izcietuši par tiešām smagu noziegumu izdarīšanu, vai arī policisti, cietuma uzraugi. Mani Krievijā cienīja, jo tur cienī visus, kas nāk no Baltijas. Vienmēr tiku pie labākajām viesnīcām, labākās apkalpošanas. Ziemā, kad bija -40 grādu, administratore klauvēja pie durvīm, piedāvājot sildītāju: „Jūs esat no Baltijas valstīm, jums noteikti tur ir siltāks kā pie mums." Īstie krievi ir ļoti sirsnīgi un viesmīlīgi cilvēki: veda mani makšķerēt Okas upes krastos, kur bija bezgala skaisti, izkurināja īstu krievu pirti, kur bija tik karsts, ka sirds šādu slodzi nespēja turēt. Mani apdāvināja ar suvenīriem – matrjoškām, alus kausu, karotīti. Speciāli man cietumniekiem tika lūgts izgatavot spēli „Nardi". Spēle nāk no Tālajiem Austrumiem un Krievijā ir izplatīta –
līdzīga mūsu „Riču raču", bet, apgriežot spēles galdiņu otrādi, ir šaha laukums. Figūriņas gan viņi vēl nav paspējuši pagatavot, taču spēles gatavošanā roku darbs ieguldīts pamatīgs.
Sadraudzējos arī ar uzņēmuma ģenerāldirektoru, kurš, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem (piemēram, veicinot ceļu remonta norisi), izpelnījies atpazīstamību visā Aļeksinā. Savukārt, ieejot veikalā, sākumā pārņēma apmulsums, jo viss svešs – nesaproti, ko pirkt, ko ne. Atradu maizi, kura manā bērnībā bija ļoti iecienīta, un arī citas lietas, ar ko saistās bērnība. Katrā zemē ir citādāk, bet pie visa var pierast.
– Noteikti kolēģus iepazīstinājāt arī ar Cesvaini.
– Aizvedu parādīt Cesvaines novada fotoalbumu. Viņi izšķirstīja un domāja, ka mēs dzīvojam gandrīz vai Lasvegasā. Izrādīju Madonas un Cesvaines mājas lapas – viņiem patiešām interesēja. Pirms pēdējā brauciena nofotografēju vietējos tūrisma objektus un atpūtas vietas. Patika skaisti sakoptā Madonas strūklaka, Cesvaines pils, kopā apskatījām simtiem bilžu. Cesvaines pili, baznīcu nofotografēju no visām pusēm, un viens no Krievijas kolēģiem jautāja, vai es dzīvoju šai pilī. Atbildēju, ka diemžēl ne, bet 200 metru no pils gan. Nu viņiem ir sapnis – atbraukt uz šejieni, sevišķi šo vēlmi pastiprina jūras tuvums. Pirmais jautājums, ko saņēmu, vai dzīvoju tālu no jūras. Mums 100-200 km ir liels attālums, bet viņiem tas skaitās turpat kaimiņos.
– Kas iekļauts turpmākajā darba grafikā?
– Pēc divām nedēļā dodos uz Moldovu, kur paredzēts būvēt ražotni granulu gatavošanai no salmiem. Līdzīgi kā ražotnei Krievijā – no Latvijas tiks iepirkti katli, veidosim granulu iekārtas. Moldovā graudkopība ir plaši izplatīta – salmu ir daudz, tos dedzina turpat uz laukiem, aizdegas meži, un izceļas katastrofas. Projekta īstenošanā iesaistoties valdībai, tika izlemts daļu salmu izlietot lietderī-
gi – pārvēršot granulās.
Nākamais objekts pēc Moldovas ir Indijā. Latvijā beidz funkcionēt "Gaujas granulu" rūpnīca, un to plānots pārvest uz Indiju. Šī rūpnīca ir pilnībā automatizēta, spēj ražot ap 20 tonnām stundā. Demontāžai doti četri mēneši, un nešaubos, ka to paspēsim. Zinot, kādi Indijā ir dzīves apstākļi un ka uz turieni ir mērojams garš ceļš, neesmu vēl pārliecināts, vai uz turieni došos. Indieši gan vēlas, lai tie paši speciālisti, kas jauc nost rūpnīcu, to arī uzbūvē. Tur granulas ražos no pārpalikumiem, kas paliek pāri no cukurniedrēm, gatavojot cukuru.
– Kā ģimene samierinās ar to, ka vairāk esat prom nekā mājās?
– Ar sievu audzinām divus bērnus. Ja mēnesi neesmu mājās, mani šeit gaida, un arī es gaidu, kad varēšu satikt ģimeni. Tagad ir modernas tehnoloģijas: Skype, mobilie telefoni (un rēķins man nemaz nesanāk pārāk liels). Saspīlēta situācija, protams, veidojas, bet, atbraucot mājās, nedēļas gaitā viss noslīpējas. Projektam beidzoties, var ievilkt elpu. Tagad esmu mājās vien nedēļu, bet pa šo laiku ar ģimeni esam pabijuši, kur vien iespējams. Un noteikti brauksim vēl un vēl. Protams, visi zina, ka drīz man atkal būs jābrauc prom, bet samierinās, jo darbs paliek darbs.
– Vai Latvijā saskatāt perspektīvu granulu ražošanas nozarei?
– Tie, kam ir skaidas, ražos granulas līdz pēdējam. Mūspusē ir divi uzņēmumi "Latvāņi" un "Gaiziņš", kas ražo skaidas un arī granulē tās. Domāju, ka Latvijā spožas nākotnes šai nozarei nav, jo vietējos ražotājus izkonkurē ārzemnieki. Tieši tādēļ arī Biksērē tika slēgta granulu ražotne. Līdzīgi notika ar vēl vairākām Latvijas ražotnēm – tās izveda uz Krieviju. Tomēr pieprasījums pēc granulām nezudīs – Ķīpsalas izstādes liecina, ka notiek vispārēja granulizācija. Mums koki ir savi, lētāku kurināmo par granulām nav iespējams iegūt. Paralēli Krievijas projektam strādāju arī pie apkures katlu uzstādīšanas Latvijā, arī šeit apmācu cilvēkus ar tiem rīkoties, lai gan viss notiek pavisam automatizēti – ieber granulas un aizmirsti problēmu. Labām granulām pelnu ir ļoti maz, un kurināšanas process ir ekoloģiski tīrs.
Autore: RITA TURKINA
Foto no personiskā arhīva