Ziemassvētki ir laiks, ko gaidām un kam gatavojamies īpaši, jo gaidām gaismu. Arī Gunitas un Armanda Začestu ģimenē Mārcienā, vēl pirms ir sācies adventa laiks, tiek domāts, kā radīt svētku noskaņu mājās, kāda varētu būt vismīļākā Ziemassvētku dāvana saviem vistuvākajiem cilvēkiem un arī – kā ikdienā nepazaudēt brīnuma izjūtu.
Kā izdodas ģimenei sagatavoties un sagaidīt dvēseli aizkustinošus, sirsnīgus, mīlestības un prieka pilnus Ziemassvētkus, kā nepazust sadzīvē, bet izjust šo laiku, kas stiprina un dod jaunu cerību, par to mūsu turpmākā saruna ar piecu bērnu māmiņu GUNITU ZAČESTI.
– Iepazīstiniet ar savu kuplo ģimeni!
– Tētis Armands strādā AS "Akvedukts" par pārdevēju, patīk pa mežu pastaigāties. Mamma Gunita strādā SIA "Ametrs" par kamerālistu, patīk likt puzles. Daniels Dāvis – 17 gadu, mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klasē, patīk basketbols un matemātika. Toms – 15 gadu, mācās Madonas pilsētas vidusskolas 9. klasē, spēlē ģitāru. Jēkabs – 7 gadi, mācās Madonas pilsētas vidusskolas 1. klasē, patīk celt sniegavīrus un vasarā peldēties, pie omes vistas barot. Līva – 3 gadi, iet PII "Saulīte", patīk spēlēties ar lellēm, leļļu virtuvīti, cept un vārīt. Daumants – 1,7 gadi, mazulis dzīvojas pie omes, patīk spēlēties ar māsu, skatīties, kā opis strādā.
– Misija – kalpot ģimenei – ko tas jums nozīmē?
– Palīdzēt, atbalstīt, rūpēties, veikt savus pienākumus. Tie ir dažādi, piemēram, ziemā kurināt krāsni, kamēr vecāki darbā, vasarā pļaut zālāju ap māju, malku skaldīt, omei palīdzēt. Iesaistām bērnus visos darbos, lai mācās palīdzēt un apgūst darba prasmes. Lielākais pienākums ir vienam otru pieskatīt un aizstāvēt.
Kad vēl biju studente, domāju, ka apprecēšos un man būs augstākais divi bērni. Dievs lēma citādāk. Jāsaka, ka tolaik vēl Dievu un Viņa vadību nepazinu, tā, kā Viņš ir jāpazīst. Pēc gadiem, kad izveidojās ģimene, esam atvērti bērniem, priecājamies par visu, ko Dievs mums ir devis. Kaut gan kuplām ģimenēm viegli nepavisam nav. Neapskaužu savus kaimiņus, jo mēs neesam klusi. Lai piedod. Vecāki dzīvo tepat netālu, un paldies viņiem, ka palīdz. Patlaban, kad esmu atgriezusies darbā un Daumantiņš vēl neiet dārziņā, viņš paliek pie omes, kamēr mēs abi darbos.
– Kāda ir profesionālā, arī skolēnu ikdiena?
– Man ir profesija, kas patīk un interesē, ceru, ka arī padodas. Pēc Ērgļu vidusskolas beigšanas studēju LLU Jelgavā, izvēlējos zemes ierīkotāja specialitāti. Strādāju par kamerālistu – neesmu mērnieks, neeju dabā, bet SIA "Ametrs" zīmēju datorā robežu plānus. Esmu sapratusi, ka nevēlos būt tikai mājsaimniece, vēlos strādāt, apliecināt sevi profesijā, iziet sabiedrībā. Strādāju kopš uzņēmuma "Ametrs" izveidošanas pirmās dienas – nākamgad tam paliks 15 gadu. Darbs ir visu laiku, jo zemi pērk, pārdod, maina, dāvina.
Vīrs Armands strādā AS "Akvedukts", arī darba netrūkst. Darbs ir nepieciešams, jo kuplai ģimenei vajadzību daudz, dažreiz darbiņā var atpūsties no mājas soļa, bērniem un bērnu kņadas.
Ceru, ka mūsu bērni, pabeiguši skolu, atradīs savu profesiju, ka viņus Dievs pavirzīs īstajā virzienā. Tā kā dzīvojam Mārcienā, bet strādājam Madonā, arī bērnus vedam uz izglītības iestādēm Madonā. Lai cik tas skumji arī būtu, Mārcienā vairs nav skolas. Šobrīd, vēl mācoties, nākotnes profesiju izvēlēties ir tik sarežģīti. Īpaši tad, ja grib kādas prestižas profesijas vai arī daudz pelnīt. Saku, ka bez sētnieka un apkopējas mums nebūs tīru ielu un telpu, arī piena pakas veikalā nerodas bez cilvēka. Jebkuru darbu sabiedrībai vajag, nav nevajadzīgu darbu. Taču ir svarīgi atrast sev tīkamu darbu, ko novēlu jebkuram skolēnam, kam tagad ir jāizvēlas, jo beigs 12. klasi. Studēt arī nav viegli, bet ir jāizbauda, katram ir jāiziet cauri savas dzīves grūtībām, izvēlei.
– Kā jūsu ģimene sadzīvo ar pandēmijas laiku?
– Izkristalizējas vērtības, lietas, paša domāšana. Pandēmijā bija arī mājsēdes laiks, ko arī izbaudījām kopā ar ģimeni. Tik daudz laika mājās būt visiem kopā iepriekš nesanāca, kā tad, kad bērniem bija attālinātās mācības. Brīvajā laikā un atpūšoties no ekrāniem spēlējām galda spēles. Pati izmantoju iespēju zoom platformā mācīties kursos, pat piedalījos klusuma rekolekcijās, kas deva iespēju "uzlādēt baterijas".
Nav jau tas pandēmijas laiks tikai ar slikto saistīts. Mūsu trīsistabu dzīvoklītī varbūt pietrūka katram savas plašākas telpas, un ir jārespektē otrs, toties bijām tuvāk cits citam, kas ir mīlīgāk. Remontējam māju, kas vēl nav pabeigta, mūsu ģimene gaida to brīdi, kad būs katram sava istaba. Plašumā dzīvojot, varbūt pazudīs tā ligzdas sajūta, kas tagad. Pandēmijas laikā sapratām arī to, ka bez daudz kā var iztikt, var atrast iekšējos resursus.
– Kā jūsu ģimenē ierasts gaidīt un sagaidīt Ziemassvētkus?
– Ziemassvētkus svinam savās mājās. Tā kā mani vecāki dzīvo turpat Mārcienā, viņi atnāk pie mums ciemos, jo vīra vecāki dzīvo Aizkrauklē, un viņiem ciemošanās ir retāka.
Drīzāk mēs Otrajos Ziemassvētkos vai Jaunajā gadā dodamies ciemos pie viņiem. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik garas ir svētku brīvdienas. Maniem vecākiem 30. decembrī ir kāzu gadadiena, viņi svin 43. kāzu gadadienu. Vīrs nāk no trīs bērnu ģimenes, viņam ir divi brāļi, es arī nāku no trīs bērnu ģimenes. Vīra brāļu ģimenes arī ir apdāvinātas ar bērniem, vecākiem kopā ir 11 mazbērnu. Pulciņš ir liels, un Ziemassvētkos, arī citos svētkos omīti neapskaužu, bet tajā pašā laikā mēs priecājamies būt kopā, satikties. Tā kā esam arī kristieši, mēģinām augt garīgi, piepildīt šos svētkus ar Dieva dēla nākšanu pasaulē. Mums tie ir Kristus piedzimšanas svētki, un mēģinām šo izjūtu notvert. Vīrs ir kristīts Latgalē, viņu uz baznīcu veda babiņa, bet pēc tam viss apsīka. Sanāca tā, ka mēs apprecējāmies dzimtsarakstu nodaļā, bet uz 9 gadu kāzu gadadienu salaulājāmies Madonas katoļu baznīcā. Lai kā arī būtu, viens otru cenšamies stiprināt arī garīgi, neattālināties no baznīcas, kaut ir pandēmija un ierobežojumi arī baznīcas apmeklējumam. Cenšamies tikt uz misi, jo nav jau baznīca aizslēgta, vien dažreiz atrodas iemesls, lai neaizbrauktu, ir jārespektē arī ierobežojumi. Svētdienu misei var pievienoties arī tiešsaistē. Reizēm aizbraucu arī viena, jo man šajā pandēmijas un ārkārtējās situācijas laikā pietrūkst saiknes ar baznīcu, ģimeņu tikšanās. Draudze ir mūsu otrā ģimene.
– Par ko rodas pārdomas svētku laikā?
– Mēs ar vīru pārrunājām, ka bez Dieva šo laiku būtu grūti pārdzīvot, un negribu zināt, kā tas ir. Bieži klausos Radio Marija, un adventa laikā tur var notvert garīgo Ziemassvētku izjūtu. Mēs bieži uztraucamies par lietām, par ko nevajadzētu uztraukties. Vajadzētu, lai būtu mierīgs un kluss pārdomu laiks, bez steigas. Arī mums tas neizdodas, skrienam kā visi. Tomēr secinājums – ja par visu sāk domāt un sarūpēt laikus, tad ir mierīgi, nav steigas. Mums visiem jāiemācās lielāka paļāvība uz Dievu.
– Kā spējat atrast vienojošo?
– Ziemassvētku laikā visiem patīk eglīte, un vīrs kopā ar mazajiem un lielajiem iet pēc eglītes. Kad visi no meža mājās, tie, kas atnesa eglīti, to arī pušķo. Es rosos pa virtuvi.
Mums tā ir sanācis, ka ģimenē aug daudz vīriešu un tikai viena meitiņa, kas vēl maza. Tāpēc puiši dara visus darbus. Uzdevums arī ir tāds, ka visiem jāprot visu darīt un jāpalīdz mājas darbos. Kopā cepam piparkūkas. Taču vecākie puiši paši arī visu dara, kad tas nepieciešams. Pagājušajā gadā vecākais dēls Daniels visas piparkūkas ģimenes svētku galdam sacepa, līdz ar to ir jūtams atbalsts. Ieviesīsim kā tradīciju. (Smaida.)
– Attieksme pret dāvanām. Kas būtu labākā dāvana jūsu ģimenei?
– Pandēmijas laikā mazāk ejam uz veikaliem un ar dāvanu gādāšanu ģimenē neaizraujamies. Mēs braucam kādā mazā ceļojumā. Decembrī gan Tomam, gan Danielam ir vārdadiena, un izdomājām, ka brauksim uz Smilteni uzspēlēt boulingu (Rēzeknē šobrīd nestrādā), jo svarīga ir kopābūšana. Jā, bērni raksta vēstules Ziemassvētku vecītim, no saraksta vienu lietu izvēlamies. Dāvinām to, ko bērni vēlas vai kas viņiem vajadzīgs.
Neesam no tiem, kas mīl daudz fotografēties, kam ir daudz bilžu. Kopbilžu vispār ir ļoti maz, tāpēc šogad mums bija fotosesija, jo ir taču vajadzīga tā ģimenes bilde, kurā esam visi kopā. Fotogrāfija var būt arī dāvana vistuvākajiem cilvēkiem –
vecākiem, radiniekiem. Laikus radās ideja, zīmējums fotorāmītim, ko pasūtījām izgatavot "DAN studijā". Tāpēc mums tagad nevajag skriet pa veikaliem, stāvēt garās rindās, lai nopirktu dāvanas. Priecājamies arī par saņemtajām dāvanām – savu vai vīra vecāku uzdāvinātajām vilnas zeķēm, jo pati tās vēl neadu.
Armanda Začesta piebilde: – Mums Ziemassvētku vecītis varētu uzdāvināt apkures katlu, jo remontējam māju, jāieliek apkure, lai ātrāk tiktu dzīvot mājā. Vēl dāvanā gribētu klusumu, grūti ģimenē to baudīt.
– Ko novēlat Ziemassvētkos?
– Nedaudz apstāties no dzīves skrējiena, atrast Brīnumu, jo, kā Pēteris Skudra Radio Marija teica, mēs jau varam skriet, bet Dievs tāpat izdarīs tā, kā Viņam tas ir nepieciešams. Mēs varam krāsot zilu, bet galu galā Dievs izvēlēsies īsto krāsu. Tāpēc arī vēlu rast izjūtu, ka ne jau no mums tas ir atkarīgs. Tāpēc jau mums ir Dievs, kas dod mieru, prieku, gaismu. Tā ir tā brīnumsvecīte, kas deg.
22.12.2021.