14. jūnijs latviešu tautas vēsturē ir drūms un skumju pilns datums, kad
1941. gadā uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 15 400 Latvijas
iedzīvotāju, no Madonas dzelzceļa stacijas tika izsūtīts 61 cilvēks. Lai
gan visapkārt smaržo pēc vasaras un ziedu košums nereti mēdz
apreibināt, tuvojoties šim zīmīgajam datumam, vairāk uzmanības veltām
savu tautiešu atcerei. Izrādām godu to cilvēku piemiņai, kuri pārcieta
pazemojumus un mokas izsūtījumā, zaudējot tur savas dzīvības, apliecinām
cieņu un pazemību tiem, kuri izturēja grūtos apstākļus un veiksmīgi
atgriezās Dzimtenē.
Tuvojoties 14. jūnijam, aicināju uz sarunu
Madonas represēto biedrības vadītāju MARUTU BAGUCKU, kas 1949. gada 25.
martā, būdama maza meitenīte, kopā ar savu ģimeni arī piedzīvoja
izsūtīšanu un pēc vairākiem svešumā pavadītiem gadiem veiksmīgi
atgriezās Latvijā.
– Drūmais represiju laiks diemžēl skāra arī jūsu ģimeni. Uz kurieni tikāt izsūtīti un kādu atceraties dienu, kad tas notika?
– Jāsaka tā – man bija tā laime vai nelaime, ka izsūtījumu piedzīvoju ļoti maza būdama. Kad mūs represēja, man bija tikai pusotrs gads, es neko nesapratu, un visas tās šausmas pārdzīvoja un piedzīvoja mana mamma un vecmamma. Kopā ar mums izsūtīja arī manu brāli, kuram tobrīd bija pieci gadi. Pirmais, ko atceros no izsūtījumā pavadītā laika, – mūs aizsūtīja uz Amūras apgabalu, Zejas rajonu – uz Siančiku. Protams, bija daudz dažādu apgabalu, kuros izsūtītos izmitināja. Tur sākās īstens vergu tirgus – visus izsūtītos izvēlējās darbam uz dažādām vietām, ja kāds vīrietis vēl bija līdzi, tā skaitījās liela veiksme, jo varēja darīt smagos darbus. Tā kā manā ģimenē izsūtīti bijām vien sievietes un bērni, neviens mūs negribēja pie sevis ņemt. Līdz ar to tikām aizvesti līdz pašiem Tālajiem Austrumiem, kur tikām ievietoti japāņu karagūstekņu celtā barakā. Protams, visus darbspējīgos tūdaļ aizsūtīja strādāt, uz vietas palika vien vecie cilvēki un bērni. Atceros, kā barakā izcēlās ugunsgrēks, jo krāsns bija pārkurināta. Ko varēja, to visu cilvēki stiepa laukā, bet bija arī tādas ģimenes, kam viss līdzpaņemtais turpat iekšā palika un sadega. Atminos, kā es briesmīgi bļāvu un slēpos aiz drēbju paunām, kurām blakus biju atstāta. Mani ilgi nevarēja atrast, domāja, ka esmu pazudusi. Tās ir manas pašas pirmās atmiņas.
– Kāda bija dzīve izsūtījumā – cik ilgu laiku nācās tur pavadīt un kādus darbus jums lika darīt?
– Mana mamma pēc izglītības bija skolotāja un pie smaga fiziska darba nebija pieradusi. Viņu sākumā pielika pie baļķu pludināšanas pa Zejas upi. Mammītei bluķis saspieda roku, tad viņu pārlika darīt citu darbu, bija jādara kaut kas ar iekārtām, kuras ražo elektrību. Izsūtījumā pavadījām astoņus gadus. Visu šo laiku neuzturējāmies vienā vietā. Laikam bija radies konflikts ar Ķīnu, kā rezultātā tikām sasēdināti uz baržas un ievesti vēl 300 kilometru dziļāk. Bērnam jau tas nekas traks nebija, mazie to neuztver tā, kā pieaugušie. Atrodoties izsūtījumā, sākās arī manas skolas gaitas. Nācās iet kājām 10 kilometru pa taigu, visu nedēļu palikt internātā, jo tajā ciemā, kurā mēs dzīvojām, skolas nebija. Pārtiku uz muguras vajadzēja paunā nest līdzi visai nedēļai. Labi, ka man bija vecākais brālis, kas turēja rūpi par mani, viņš arī mācījās tajā pašā skolā un arī palika uz nedēļu internātā. Ja gadījās kādu reizi baļķu vedamā mašīna, tā mūs aizveda vai atveda. Es ļoti traģiski uztvēru to, ka man jādodas prom, raudāju, un ome, mani pierunādama, teica: „Ja kaut kas nepatīk, varēsi braukt atpakaļ." Protams, es aizbraucu uz turieni un man bija ļoti slikti. Uzreiz gāju atpakaļ, bet bija tāds likums, ka taigā neviens nedrīkst iet viens pats un pa to staigāt. Zinu, ka pēc tam bija liela bāršanās un skaidrošanās, un es pēc tam vairs nekad viena taigā negāju, jo visai ilgs laiks pagāja, kamēr mani tur atrada.
Mēs izsūtījumā izdzīvojām tāpēc, ka mana omīte bija ļoti dzīvesgudra un pieredzes bagāta sieviete. Viņa bija devusies bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā. Viņa saprata, ka pirmais, kas jāiegādājas, ja gribam izdzīvot, ir kaza. Man bija bail no tās kazas – viņa bija melna, ar lielu vilnu. Tā bija Angoras kaza, kuru sukājām, un, tā kā mana mamma un vecmamma prata tādus darbus darīt, man izgatavoja cimdus no kazas vilnas. Mēs ar brāli kazu vedām ganos. Vecmamma vēl bija paņēmusi līdzi šujmašīnu un piepelnījās, šūdama vietējiem dažādus apģērba gabalus. Kaut kur viņa bija dabūjusi vecu šineli un no tā izgatavoja man mēteli. Par oderi iešuva mammas balles kleitu, lai šinelis nekož ādā. Bija man ļoti silti tādā, bet šinelis ļoti smags, biezs un tāpēc bija grūti ar to mugurā. Lasījām mežā ogas un sēnes, dabūjām arī sēklas, kas tika atsūtītas. Atceros, ka viens mazs veikals arī bija, tur varēja šo to nopirkt. No Lubānas mums sūtīja speķi, vārījām circenīšu zupu ar kādu kartupeli un miltu karoti klāt. Sanāca tāda bieza, mums – bērniem – šķita, ka ir garšīgi. Nebijām jau raduši ēst kaut ko glaunu, tāpēc arī nebija sajūtas, ka tāda zupa būtu kas negaršīgs.
– Kāda bija vietējo attieksme pret izsūtītajiem cilvēkiem un kā jūs ar brālīti iejutāties turienes skolēnu vidū?
– Sākumā bija grūti, mēs visiem bijām fašisti un tikām saukāti visādos vārdos. Bet ar laiku viņi saprata, ka mēs esam tādi paši parasti cilvēki kā viņi, jo paši taču arī vairākas reizes bija tikuši izsūtīti. Nekādu naidu viens pret otru nejuta, neizrādīja, neviens nevienu neaizvainoja un pāri nedarīja. Skolā bijām diezgan daudz latviešu bērnu, nebija tā, ka vienu vai divus ieliek mācīties starp svešiem. Sadraudzējāmies savā bariņā, protams, konflikti šad tad notika, bez tā jau nevar iztikt, un tā tas visos laikos noticis.
– Ar kādām izjūtām atceries to dienu, kad uzzinājāt, ka beidzot varat atgriezties Dzimtenē?
– Es jau nemaz nezināju, kas tā Latvija tāda ir un kāda tā izskatās, bet apkārt visi vienmēr katrā sarunā ar tādu patosu izteica šo vārdu, ar tādu mīlestību un degsmi runāja par Latviju un Rīgu. Mani pat brālis vienreiz piemānīja, teica, lai pielieku mēli pie staba, tad redzēšu Rīgu. Es pieliku, bet tur taču tāds aukstums. Atceros, kā braucām prom, mēs bijām trīs ģimenes, kas aizbrauca, bet daži cilvēki palika. Visi raudāja, viens otru pavadīja. Atpakaļ tikt nemaz tik viegli nevarēja, nācās vairākas reizes rakstīt iesniegumus, gaidīt, kamēr dokumentus noformēja un visu apstiprināja. Vajadzīga bija arī naudiņa, jo par velti ar vilcienu neviens neveda, nauda bija jāsakrāj pirms tam. Ceļā uz Latviju pavadījām nedēļu. Liels brīnums bija, kad ieraudzījām, ka meži beidzas un skatam parādās vairāku stāvu mājas, lielas pilsētas. Mārai Zālītei ir grāmata „Pieci pirksti", kurā viņa apraksta šo ceļu, kas tiek pavadīts, atgriežoties mājās. Es tolaik izjutu tieši to, par ko viņa šajā grāmatā raksta.
– Represēto cilvēku atmiņas palīdz mums izzināt latviešu tautas vēsturi, kura noteikti jāizprot un jāiepazīst jaunākajai paaudzei…
– Izpratne jauniešiem ir, bet viņiem par šiem notikumiem jāstāsta noteiktā periodā. Atceros, kā tad, kad pati biju maza un pie mums uz skolu nāca Tēvijas kara veterāni, raudādami stāstīja par sevi, mums nāca smiekli par to. Mani mazbērni paši gan ņem bildes, gan pajautā visu ko. Liels devums nāk no skolas, jo tur skolotāji skaidro un iegulda darbu. Šogad man bija patīkami redzēt tik daudz jauniešu no skolām pasākumā pie Šķeltā akmens 25. martā. Visi skolēni izturējās ar cieņu un uzvedās pieklājīgi.
– Kādus pasākumus biedrības ietvaros organizējat, un kā tiek glabāta izsūtījumu pārcietušo cilvēku piemiņa?
– Dodamies uz ikgadējo pasākumu Ikšķilē, apmeklējam arī Likteņdārzu, mēdzam doties arī uz Madonas muzeju, kultūras namu. Ik pa laikam kopīgi skatāmies arī Dzintras Gekas veidoto filmu par cilvēku likteņiem Sibīrijā. Šogad atkal var pulcēties, un esam jau sarunājuši, ka pēc piemiņas brīža pie Šķeltā akmens dosimies uz muzeju un pavadīsim laiku, kopīgi kavējoties atmiņās, pārrunājot aktualitātes. Parasti mums ar kādu muzikālu priekšnesumu uzstājas mūzikas skolas bērni. Atzīmējam arī lielākas jubilejas, lai cilvēki nejūtas atstāti novārtā, un iepriecinām viņus. Pēdējā laikā gan tikties nevarējām, bet nu jau atkal drīkstam sanākt kopā un pavadīt laiku arī šādā noskaņā.
– Kādas paralēles savelkat starp represijām, ko pārcieta latvieši, un nežēlīgo genocīdu, kas tagad tiek vērsts pret ukraiņu tautu?
– Tas ir pilnīgi viens un tas pats. Tagad jau esmu mazliet apradusi ar to, kas notiek, ja tā var teikt, bet pašā sākumā man bira asaras, kad par to redzēju un dzirdēju. Mēs izsūtīšanu pārcietām klusāk, nebija tobrīd kara, lai gan arī šausmīgi, ka nakts vidū cilvēkus izdzen no mājām un liek braukt nezināmā virzienā. Bet šeit tiek demolētas mājas, iznīcināts viss, kas apkārt, un tas ir briesmīgi! Propaganda, kādā tiek turēti cilvēki, aptumšo viņu prātus, un ļaudis ir kļuvuši tik ļoti nozombēti. Labi redzu, kā daudzi krievi tic šai propagandai, bet, ja pašu cilvēks no radu vidus spēj atbalstīt ko tādu, tas ir prātam neaptverami! Manā ģimenē arī ir cilvēks, kurš atbalsta notiekošo Ukrainā, un man par to ir ļoti žēl.
– Kādi ir jūsu spēka vārdi visiem tiem, kuri savulaik bija spiesti pārdzīvot represiju šausmas, kā jūs viņus uzmundrinātu, stiprinātu?
– Ir jāiztur viss, lai gan reizēm tas šķiet tik grūti. Pats galvenais – nedrīkst turēt sevī naidu, to es iemācījos no savas vecmammas. Viņa nekad ne uz vienu nebija dusmīga un neturēja naidu pret citiem. Ir jābūt stipriem un nedrīkst zaudēt dzīvesprieku, ko es visiem no sirds patiesi novēlu.
10.06.2022.