anvāris Latvijas vēsturē iezīmējas ar Barikāžu laiku. 1991. gadā — no 13. līdz 27. janvārim — Latvijas tauta apvienojās, lai aizsargātu savu zemi. Iedzīvotāji tika aicināti celt barikādes, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgākos objektus valsts galvaspilsētā. Tika organizēta lauksaimniecības tehnika dažādu objektu apsardzei, bloķēti pievedceļi un tilti nozīmīgiem objektiem, apsargāja Televīzijas centru un Radio. Šim aicinājumam atsaucās tūkstošiem iedzīvotāju.
Tolaik uz barikādēm devās arī murmastienietis MĀRIS BEČS. Viņš ir savas valsts un dzimtās vietas patriots.
– Pirms trīsdesmit trīs gadiem latviešu tauta apvienojās un devās uz barikādēm. Kāds šis laiks saglabājies jūsu atmiņās?
– Viedoklis cilvēkam veidojas kādā noteiktā laika posmā. Cik daudz mēs agrāk zinājām par patriotismu? Par to taču bija jāklusē. Tomēr neatkarības idejas sāka parādīties jau astoņdesmito gadu vidū. Tolaik vēl mācījos Priekuļu tehnikumā, un jau tad bija jūtamas pirmās vēsmas. Tajā laikā man gan vēl bija puišeļa domāšana, bet viedoklis par neatkarību jau veidojās. 1991. gada janvārī jautājumu – piedalīties barikādēs vai nē – vairs nebija. Tiklīdz piedāvāja doties uz Rīgu, nedomājot piekritu. Tas viss taču bija par neatkarību!
– Tas bija sarežģīts laiks, valdīja liela neziņa. Vai nebija bail no nezināmā?
– Es nevaru runāt visu vārdā, bet šķiet, ka visi, kas tolaik bija barikādēs, savos prātos domāja – kā būs, kas sagaidāms, kāda būs mūsu rīcība. Jautājumu un domu, kas valdīja mūsu galvās, bija ļoti daudz.
Manuprāt, es savā mūžā vairs nepiedzīvošu tādu vienotību sabiedrībā. Esot barikādēs, to tik labi varēja izjust. Kopā bijām ne tikai mēs, latvieši, bet arī krievvalodīgie iedzīvotāji. Tajās dienās sabiedrības saliedētība bija nepieredzēta. Gribas teikt, ka visa Latvija bija tur. Tās emocijas nevar aprakstīt. Ugunskuri, sarunas, arī neziņa, kas valdīja, līdzcilvēku atbalsts – plaša emociju gamma.
Man bija tas gods sargāt Zaķusalas televīzijas torņa vienīgo ieeju. Kad iebraucām, viens Rīgas puika apstaigāja ugunskurus, savāca, viņaprāt, jaudīgākos, un tā mēs trīs diennaktis uz maiņām sargājām televīzijas torņa vienīgo ieeju. Neteikšu, ka sajūtas bija tās rožainākās. Tu stāvi plikām rokām, prātā izspēlē entos scenārijus, un neviens nelikās īpaši cerīgs. Bet, redzot vīru apņēmības pilno noskaņojumu ap ugunskuriem, sapratu, ka mēs pat bez dzelžiem esam stipri. Noteikti tas ir pagodinājums, ka bija iespēja piedalīties barikādēs, izdzīvot to laiku.
Aktīvi sekoju līdzi notikumiem pasaulē, īpaši Ukrainā. Atskatoties uz tiem, jāsaka, ka mums šobrīd ļoti var palīdzēt NATO. Tā ir mūsu cerība būt pasargātiem. Protams, sabiedrībā valda dažādi viedokļi, arī propagandas ir daudz. Cilvēki baidās, ka arī mūs var piemeklēt karš, tomēr es esmu pārliecināts, ka tas nenotiks, jo par mums gādā NATO.
– Jūs esat savas dzimtās vietas patriots.
– Mana dzimtā puse ir Varakļāni. Kādu laiku dzīvoju arī Praulienas pagastā, bet tad atgriezos Murmastienē. Vieta ir ļoti skaista, līdzcilvēki ir cilvēcīgi, iejūtīgi un darbīgi.
Daba, mežs manā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu. Tas man nāk līdzi jau no agras bērnības. Kad mamma pārcēlās uz Sausnēju, es paliku pie vecmammas Praulienā. Vairāki gadi tika aizvadīti mežā. Tieši tur sākās mana lielā aizraušanās ar dabu. Atceros, ka mūsu pagalmā bieži viesi bija aļņu mamma ar diviem teļiem. Mums līdzās viņa nodzīvoja četrus gadus. Reizēm, lai tiktu uz skolu, ziemā nācās ar viņiem pikoties, lai tiktu garām. Pirmajās tikšanās reizēs gan katrs skrējām uz savu pusi, bet vēlāk iemācījos ar viņiem sadzīvot. Citreiz, kad ieraudzīju mednieku līniju, ar acīm meklēju, kur mana aļņu govs, bet viņa mierīgi staigāja pa pagalmu. Tad sirds bija mierīga.
Pamazām radās interese arī pašam par medībām, un deviņdesmito gadu sākumā pats kļuvu par mednieku.
– Ilgus gadus rūpējāties par līdzcilvēkiem, steidzoties palīgā, ja notikusi kāda nelaime. Vai darbs Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) bija jūsu aicinājums?
– Jāteic, ka sākumā izvēlēties šo profesiju piespieda dzīve. Tie bija laiki, kad atrast darbu bija ļoti grūti. Bija jāķer katra iespēja.
VUGD aizvadīju piecpadsmit gadus. Sasniedzot piecdesmit gadu vecumu, devos izdienas pensijā, lai gan fiziski noteikti vēl varēju strādāt. Tomēr manam stāstam ir turpinājums, un šajā jomā darbojas dēls. Sākumā gan viņš nebija īsti apmierināts, bet tagad viņam tas viss kļuvis ļoti nopietni.
Esmu vecā kaluma cilvēks. Man ir ļoti grūti pierast pie pārmaiņām. Dienestā piedzīvoju visas lielās VUGD pārmaiņas. Sākums patiesi bija sarežģīts, nebija tehnikas, aprīkojuma. Bija reizes, kad uz izsaukumiem devos viens. Salīdzināt ar pašreizējo līmeni ir sarežģīti. Puiši ir lieliski apmācīti, regulāri norit mācības, sevis pilnveidošana profesionālajā jomā. Viņi ir nodrošināti ar lielisku tehniku un aprīkojumu.
Nupat manīju, ka arī Varakļānu postenī ir izsludinātas vakances. Diemžēl nav īsti, kas strādā. Viens no faktoriem ir atalgojums, tomēr vairāk gan problēmas rodas ar fizisko sagatavotību. Šobrīd jaunajai paaudzei ar to ir gaužām švaki. Man kopš bērnības ļoti patika sportiskas aktivitātes. Piedalījos dažādos mačos, un spēlēts tika viss, gan volejbols un futbols, gan basketbols.
Lai gan man sākumā iet strādāt uz VUGD spieda vajadzība, laika gaitā darbs patiešām iepatikās. Savukārt dēls jau zināja, uz ko iet. Tomēr interesanti – dēls savulaik pabeidza Ogres meža tehnikumu, lieliski apvieno darbu VUGD un no meža tālu prom nav. Vienīgi nav mednieks, bet, ja man nepieciešama palīdzība, vienmēr palīdz.
– Vai medības jums ir īpaši nozīmīga tēma?
– Mednieks esmu kopš 1992. gada. Tolaik primārais bija ģimenes nodrošināšana ar gaļu. Tomēr, laikam ejot, medības mainīja savu aktualitāti. Protams, medīju joprojām gana intensīvi, arī gaļa ir, tomēr man vairāk patīk pētīšana, izzināšana, vērošana. Manī joprojām ir pārliecība – tikai esot mežā, tu zini, kas tur notiek, redzi izmaiņas konkrētās sugas skaitā, pēti, kādi ir iemesli katram procesam, izzini, kāpēc notiek pārmaiņas, kas to ietekmē. Uzskatu, ka katram dzīvniekam dabā ir sava vieta un nozīme. Svarīgi – pašiem pārlieku nejaukties dabas procesos. Visā ir jābūt samērībai. Ja mēs gribam, lai arī mūsu bērni un mazbērni nākotnē sastaptu zvērus dabā, jāmedī tā, lai nav spiediens kādai sugai. Tomēr, kā uzlabot situāciju, ir jāredz dabā. Nekas nemainīsies, ja sēdēsim mājās un tukši spriedīsim. Es arī jaunajiem medniekiem vienmēr saku – pieredze ir jākrāj mežā, ir jādabū iekšās, jāaplaužas, jāiet mežā. Bet tikai ar gadiem saproti patieso būtību, tad arī medības kļūst citādākas, interesantākas. Mežam nedrīkst darīt pāri, un nekad no tā maksimums netiek paņemts, visam jābūt samērīgi.
– Kā ir, vai jaunajai paaudzei ir interese par medībām, stājas mednieku kolektīvos?
– Interese ir, tomēr viss ir ļoti individuāli. Tie, kuriem ir interese, ir aktīvi, izrāda iniciatīvu, dodas medīt un arī gūst medījumu. Tāpat ir kontingents, kas it kā vēlas būt mednieki, grib nokārtot mednieku apliecību, tomēr īsti intereses nav un reālu darbību arī nē. Par nopietnu mednieku kļūt ir grūti. Nevar būt mednieks un neko nedarīt. Nepietiek tikai ar izšaušanu medību laikā. Mežā ir jāiet, tas ir jāsaprot. Es vairāk esmu staigātājs. Patīk iebrist vietās, kur citi neiet, meklēt, atrast un pētīt. Mežā ir jābūt ikdienā, nepietiek tikai ar medībām.
Mednieks nav tikai nokārtoti papīri, ierocis, šāviens vai stāvēšana uz vakts. Tas vairāk ir mednieka apliecības turētājs. Medībām pamatā ir biotehnika, infrastruktūra. Tu dod ieguldījumu medniecībā un saņem atpakaļ no meža. Manā skatījumā svarīgi ir piedalīties visos procesos, tostarp stigu tīrīšanā, piebarošanā un citos darbos. Kad ir ieguldīts laiks, enerģija, darbs, tad tu sevi vari saukt par īstu mednieku. Saprotams, ka ne visiem medniekiem ir laiks diendienā būt mežā. Man laikam ļoti palaimējās, ka strādāju VUGD un starp maiņām brīvas dienas, kuras veltīt mežam un visiem procesiem. Tagad gan esmu palicis lēnāks, ir gadi, kad solis paliek īsāks, bet mežu noteikti neesmu pametis. Galu galā kustība ir dzīvība. Mežs ārstē gan mentāli, gan fiziski. Izbrienies kārtīgi, apseko teritorijas, un viss atkal ir lieliski.
Patiesi lepojos ar kolektīvu MK "Murmastiene", kurā darbojos daudzus jo daudzus gadus. Mums ir savas prioritātes, savi noteikumi un likumi. Jau vairākus gadus veicam arī labos darbus. Ar labo ir jādalās, un mēs varam dalīties ar meža labumiem. Ziemassvētku laikā dodamies tepat uz tuvākajiem pansionātiem un aizvedam kādu našķi. Savukārt, kad Ukrainā iebruka Krievija, gaļu pārstrādājām konservos un gatavo produkciju sūtījām uz Ukrainu. Ir neizsakāma vēlme palīdzēt līdzcilvēkiem, un to no sirds arī darām.
12.01.2024.