Tautas vienotībai un nācijas saliedētībai ir liels spēks – tas pierādījies ne reizi vien. Latviešu tautas apņēmība, varonība, gara un gribas spēks jau arvien ir licis saprast, ka mēs esam stipri, drosmīgi un bezbailīgi. Viens no šādiem drosmes apliecinājumiem ir 1991. gada barikādes, kad Rīgā no visas Latvijas ieradās cilvēki, lai cīnītos par savas valsts brīvību un aizstāvētu savu Tēvzemi. Lai arī kopš tā laika pagājuši 30 gadi, atmiņas par notikumiem galvaspilsētā ļaudīs dzīvo joprojām. To cilvēku vidū, kas pulcējās barikādēs, bija arī liezērietes MĀRA BIRĶE un MĀRĪTE FIĻOVA. Lai arī viņas Rīgā pavadīja tikai vienu diennakti un jau nākamās dienas rītā atgriezās mājās, Māra un Mārīte katru gadu pārrunā pirms 30 gadiem piedzīvoto.
Sēžot pie kūpošas kafijas tases un smaržīgiem pīrādziņiem, viņas kopīgi atritina savu atmiņu kamoliņu. Neraugoties uz to, ka daudz kas no tolaik notikušā ir piemirsies un vairs nav tik skaidri sazīmējams, pārdomu netrūkst. Pulkstenis pie sienas rāmi skaita minūtes un sniedz iespēju ne tikai pagriezt laiku atpakaļ un atgriezties 1991. gadā, bet arī sasaistīt tā laika notikumus ar šodienu.
– Atmiņas par barikāžu laikā piedzīvoto neviens nevar atņemt.Un ne jau tāpēc, lai tajās grimtu un neskatītos uz priekšu, bet gan tāpēc, ka tieši atmiņas ir tās, kas ved mūs katru pašu pie sevis.
Pirms devāmies uz Rīgu, dzirdējām, kādi notikumi risinās Lietuvā, tomēr nolēmām braukt uz barikādēm tik un tā.
Mēs stāvējām pie toreizējā Ministru kabineta, viss šķita mierīgi, bet ap pusnakti ieradās smagā tehnika – traktori un kravas automašīnas. Tad gan kļuva jocīgi. Atceramies, ka todien sniega nebija ne kripatiņas, bet pūta nemīlīgs vējš. Cilvēki ik pa laikam gāja iekšā observatorijā un atkal nāca no tās ārā, mums šķiet, ka viņi tur centās sasildīties. Par spīti neomulībai, kas ik pa brīdim pārņēma, mēs visi jutāmies tik vienoti un saliedēti, bija tik liela kopības izjūta. Tie šķita īpaši mirkļi. Sevišķi spilgti atceramies, ka visu nakti, stāvot uz Ministru kabineta trepēm, mēs dziedājām bez pārtraukuma. No Vecrīgas nakts vidū sabrauca jaunieši ar ģitārām, viņi tik sajūsmināti mūsos klausījās un spēlēja līdzi, – notikumus pirms 30 gadiem atceras Mārīte Fiļova.
– Saņemtā medaļa – svēta piemiņa un tā laika notikumu liecība.
– 1996. gadā barikāžu medaļu pasludināja par valsts apbalvojumu. Šo medaļu iedibināja tautfrontietis Romualds Ražuks un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. 2004. gada 6. maijā mēs abas saņēmām šo medaļu, bez mums, protams, arī citi liezērieši. Kopā tie bija kādi divdesmit cilvēki. Mums apbalvojums ir svēta piemiņa, un šī medaļa absolūti nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas. Ļoti patīkami ir tas, ka tika pieņemts likums, ka pašvaldības savu iespēju robežās var palīdzēt barikāžu dalībniekiem gan veselības, gan citās jomās. Daudzi pret to bija negatīvi noskaņoti, sak', kam tad to vajag? Bet tas nav slikti. Nevar taču izšķirt, cik daudz katrs cilvēks izdarīja, cik ilgi viņš uzturējās Rīgā, bet pats svarīgākais taču ir fakts, ka šie cilvēki tur bija! – teic Māra Birķe.
Viņa piebilst, ka sevišķi aktīvi katru gadu barikāžu notikumus atminas Mārupē. Šogad mums visiem labi zināmo iemeslu dēļ visi publiskie pasākumi, tostarp barikāžu atceres pasākums Mārupē, diemžēl atcelti. Aizkustinošs žests, kas pierāda, ka pirms 30 gadiem notikušais joprojām ir visu atmiņās, ir ugunskuru iedegšana Zaķusalā, kas tiek rīkota katru gadu.
– Katrai paaudzei ir jāpiedzīvo savas barikādes.
Abas sievietes atzīst, ka neviens netika šķirots, netika dalīts, visi cits pret citu izturējās vienlīdzīgi. Barikādēs piedalījās gan ģimenes ar bērniem, gan vīrieši, gan sievietes, arī vecāka gadagājuma cilvēki. Rīdzinieki atbraucējiem nesa karstu tēju, maizītes, pīrādziņus. Tas bijis sirsnīgi un patiesi. 20. janvārī, skatoties televizoru, Māra un Mārīte uzzinājušas, ka Rīgā notikusi apšaude, tad gan kļuvis ļoti nepatīkami un neomulīgi, savukārt jauniešiem barikāžu laiks esot bijis sava veida piedzīvojums. Arī Mārītes meita Aiga ar savu draudzeni un klasesbiedreni paslepus aizbraukušas uz Rīgu, mātei neko nesakot. Pēc tam tikai atzinušās, kur bijušas.
– Mēs esam pēckara bērni un nekad neesam dzīvojušas pārticībā. Allaž nācās smagi strādāt, lai kaut ko dabūtu, nekas viegli nenāca. Katrai paaudzei ir jāpiedzīvo savas barikādes, protams, bez asins izliešanas, bez ciešanām, bet jāsaprot, ka ne vienmēr var dabūt to, ko grib. Ir jāpārcieš grūtības, nedrīkst solīt vieglu dzīvi un panākumus, jo tas nenoved ne pie kā laba. Jaunieši bieži vien dzīvo pārāk viegli un bezbēdīgi, bet, kad sastopas ar reālām grūtībām, tad vajag visādus terapeitus un psihologus. Protams, ir dažādas situācijas un gadās visādi, bet ir jākrāj pašu pieredze, nevis par pamatu jāņem notikumi filmās un grāmatās. Kas gan ir šīsdienas ierobežojumi, kuriem mums jāpiemērojas, salīdzinājumā ar grūtībām, kādas vajadzēja pārciest agrāk! Cik nav strādāts, cik nav pārdzīvots! – stāsta Mārīte.
Arī Māra viņai piekrīt, piebilstot, ka viņas nekad nav atbalstījušas un neatbalstīs tos, kuri saka, ka Latvija ir slikta un valstī notiek tikai negatīvais.
– Cilvēkiem jāmāk atšķirt un saprast, ka ne jau valsts ir vainīga pie tā, kādi ir tās vadītāji, kas teritorijā notiek. Valsts kā institūcija ir svēta, tāpat kā valoda. Ir vēl tādas vietas pasaulē, kurām nav pašnoteikšanās tiesību, mums jālepojas, ka mums tās ir. Mēs varam runāt un dziedāt savā valodā, tā ir milzīga vērtība. Protams, ir žēl, ka pēc barikādēm viss tik ātri noplaka un noslāņojās. Var saprast tos, kuri ir vīlušies notikušajā, bet jāspēj mainīt arī savu domāšanu un attieksmi. Ir jāgrib arī pašiem kaut ko lietderīgu darīt un jāgrib strādāt. Tepat mums tuvumā ir daudz tādu cilvēku, kuri grib tikt pie visa gatava un prasa pagastam palīdzību. Ir pierasts pie tā, ka gan jau pagasts palīdzēs, gan jau pagasts iedos. Tagad jau pagastu uzskata bezmaz vai par labo onkuli, kam visu var prasīt. Mēs abas ar Mārīti zinām daudzus, kuri skumst pēc padomju laikiem, daudzi pie tiem bija pieraduši, daudziem tā šķita labāk, bet jāatceras arī tas, ka ir pagājuši tikai trīsdesmit gadi, kas nav daudz. Latvija nav ne tuvu no tām vecākajām valstīm, lai varētu uzrādīt lielu izaugsmi ekonomikā un citās sfērās, – viedokli pauž Māra.
– Latviešiem pietrūkst vienojošas nākotnes idejas.
– Arī mēs nepriecājamies par situāciju, kāda tā izvērtās. Īstenībā jau katrai valstij jāsākas ar tiesiskumu. Vienmēr taču būs tādi, kuri gribēs iebīdīt labā vietā sev zināmu cilvēku. Godīgi sakot, ir vairāki jautājumi, kas mums nepatīk. Viens no tiem ir fakts, ka Latvijā tādi vārdi kā demokrātija un prezidents ir jau tiktāl nonivelēti un nodeldēti. Tagad pat ir saradies tik daudz valžu, tām visām ir prezidenti. Cilvēkos jābūt disciplīnai jau no mazotnes, nedrīkst darīt visu, kā iegribas. Jāatzīst, ka latviešiem un mūsu nākotnei pietrūkst lielas un vienojošas idejas, pēc kuras tiekties, kuru censties piepildīt. Nav perspektīvas, nav arī stipras personības, kas būtu ar valstiskuma apziņu, kas spētu nomierināt cilvēkus un iedvesmot viņus. To gribam attiecināt uz dažādām situācijām, notikumiem, kas šobrīd un ikdienā mūs skar. Arī uz šo pandēmijas posmu, kas jau ir tik ļoti apnicis. Tā varētu aizrunāties daudz – ja būtu jāpiedalās tajās vēlreiz, mēs to darītu. Protams, tas zināmā mērā būtu atkarīgs arī no priekšgājējiem un pavisam noteikti atšķirtos no tās dienas, kas bija pirms 30 gadiem, bet mēs atkal tur piedalītos, jo priecājamies, ka bijām barikādēs, – uzsver Māra un Mārīte.
– Vēsture būs dzīva tik ilgi, kamēr par to runās. Barikāžu notikumus ļoti labi izprot tie cilvēki, kuri pieder tā laika paaudzei, kuri paši ir to izjutuši un piedzīvojuši. Bet kā gan lai vēstures notikumus izprot tie, kas tolaik vēl nebija nākuši pasaulē?
– Tie, kuri vēlas saprast un izrāda interesi, patriotismu, ir gudri jauni cilvēki. Protams, skolotāji sniedz būtisku devumu, arī organizāciju vadītāji, kuras bērni un jaunieši apmeklē. Tomēr pamatu pamats ir audzināšana ģimenē. Tas sākas ar ģimeni, viss slēpjas audzināšanā, skaidrošanā. Mēs saviem bērniem arī skaidrojām, kādus laikus esam pieredzējušas, kā dzīvojām, kā strādājām. Un viņi to saprata, uzklausīja un iedziļinājās. Mūsdienu jaunieši nespēj saprast, ka tolaik nebija mobilo telefonu, tādu komunikācijas iespēju kā šodien, viņi nesaprot, ka nācās stāvēt garās rindās, lai dabūtu produktus, kuru ne vienmēr visiem pietika, viņi nesaprot, ka pārtiku tirgoja par taloniem. Katrai paaudzei ir savas grūtības, viedoklis un pieņēmumi, jauniešu dabā ir ne visu pieņemt un gribēt, bet tas jau ir normāli, – domā Mārīte.
Māru Birķi un Mārīti Fiļovu uztrauc, kā viņas pašas to nodēvējušas, digitālā debilizācija, kas nudien atņemot jauniešiem daudz laika un iespēju, vēlmi mācīties un izzināt, saprast notikumus un parādības. Viņas uzskata, ka ir jāmāk izvērtēt, kad tehnoloģijas sniedz palīdzību un ir noderīgas, bet kad notiek pretējais. Tajā pašā laikā tiek atzīts, ka liela daļa jauniešu ir gudri, to nevarot ne noliegt, ne apšaubīt. Viņas, uz saviem mazbērniem skatoties, to var pateikt. Esot daudz iespēju, ja vien cilvēks pats vēlas darīt un mācīties.
– Mēs pavisam godīgi varam teikt, ka esam izpildījušas savu pilsoņa pienākumu – godīgi strādājušas, bērnus izaudzinājušas, viņi tepat Latvijā dzīvo, strādā. Tagad jātiek galā ar šo situāciju, kas nu jau sen kā apnikusi. Var jau kritizēt tos, kuri pukojas par to, kas notiek, bet cik gan ilgi var izturēt? Novēlam visiem izturību un veselību. Pavasaris tuvojas, gaisma tuvojas, un tad vienmēr kļūst vieglāk. Ir jāturas pie pozitīvā un nedrīkst tikai burkšķēt, ka ir slikti. Mums visiem ir tikai viena dzīve un ir jāpriecājas par to skaisto, kas mums ir.
22.01.2021.