Svētdien, 14. jūnijā, Latvijā atceres pasākumos, tūkstošiem ģimeņu savās mājās pieminēs visus tos, kurus 1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā un arī pirms tam apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Ziemeļiem. Daļai laimējās atgriezties savā dzimtenē, bet daļa, nomērdēti badā un spaidu darbos, uz mūžiem palika atdusas vietās tālu no Latvijas.
Arī ANDREJAM IERAGAM no Sarkaņu pagasta Tiltakalnā šis laiks saistās ar ļoti skaudrām atmiņām. Viņš atzīst: – Pieminot māti, visus, kas neatgriezās un atdusas Sibīrijas plašumos, es arī piedalos atceres pasākumos šajos Latvijas vēsturē tik traģiskajos datumos, godinot visu aizvesto piemiņu. Es ļoti labi apzinos, ka māte mūs, trīs bērnus, izglāba no bada nāves, bet pati diemžēl neizdzīvoja. Kā dziesmā dzied: vienam ir jāaiziet, lai dzīvotu simti… 1949. gada martā māti jau izsūtīja vienu kopā ar trim bērniem, jo tēvs tika apcietināts vēl agrāk – 1945. gadā. Viņš bija mežsargs, aizsargs, palīdzēja mežabrāļiem, un tēvam tika piespriesti 10 gadi lēģerī, kur izcieta sodu „no pirmā līdz pēdējam zvanam".
– Ja jau tēvs tika apcietināts četrus gadus pirms 1949. gada izsūtīšanas, kāds bija pamatojums mātes un nepilngadīgo bērnu aizvešanai uz Sibīriju?
– Mums stāstīja, ka tas tiek darīts, lai ieviestu Eiropas kultūru Āzijā. Tā teikt, savāca fašisma paliekas, jo Staļins esot teicis – nezāles jāiznīcina ar visām saknēm jeb ģimenes ar visiem bērniem. Izsūtījuma stērbelē bija rakstīts, ka tieku izsūtīts kā nacionālista dēls. Bet kas tur slikts? Katrai valstij jau ir jāiestājas un jāaizstāv nacionālas intereses, jāmīl sava tēvu zeme. Kā pēdējā vēstulē, kad dienēju aiz Polārā loka, man rakstīja māte: „Es tev, dēls, novēlu kādreiz atgriezties Latvijā, apprecēt savu tautieti un izmācīties par dakteri, lai cilvēkiem tik agri nebūtu jāiziet no dzīves."
Divas mātes vēlēšanās izpildīju – atgriezos dzimtenē, apprecējos ar tautieti, bet arī viņu zaudēju agri – sieva traģiski gāja bojā, kad viņu dzērumā sabrauca Fogele. Sievai bija tikai 51 gads.
Nezinu, kā to visu esmu spējis savā dzīvē pārdzīvot. Varbūt tāpēc, ka nebiju viens, apkārt jau bija cilvēki. Pēc sievas traģiskās bojāejas 1995. gadā no Rīgas, kur dzīvoju un strādāju pēc izsūtījuma un armijas, nolēmu atgriezties savās tēvtēvu mājās. Kā šodien atceros Jāņa Raudas teikto – ja tu, Andrej, nenāksi, kas tad atjaunos tava vectēva un vecāku saimniecību. Arī darbavietā direktors, uzzinot, ka gribu pārcelties uz dzīvi laukos, to uzņēma ar sapratni un atbrīvoja no darba uz pušu vienošanās pamata, lai es varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, uzsverot: „Lauku mājas, Andrej, tās ir tavas vecumdienas!"
Un tik tiešām savās tēva mājās es jūtos laimīgs, jo „man nevajag Anglijas krastu, un arī Austrālijas nevajag…".
– 1949. gada martā jūs jau bijāt liels puika, tāpēc droši vien labi atceraties, kā notika izvešana.
– Mēs visi gulējām, kad pie durvīm atskanēja tik skaļi klaudzieni, ka trieku varēja dabūt. Durvis atvēru es, vecaistēvs gulēja augšas istabiņā. Ienāca virsnieks ar četrām zvaigznītēm uz uzplečiem un pistoli rokās, tā saucamais istrebiteļs un šķūtnieks. Pārmeklēja visu māju un tad jautāja, kur ir māte. Mēs teicām, ka Rīgā. Istrebiteļs (iznīcinātājs) teica virsniekam, ka mūs ir jāņem ciet, bet virsnieks iebilda, sakot, ka viņš atbildību za starikov i malix detjei (vecīšiem un maziem bērniem) neuzņemšoties. Tā arī viņi, austot rītai gaismai, aizbrauca.
Tad atgriezās māte. Viņai Madonā gan teica, lai uz māju nebraucot, jo notiekot izvešana, bet kura māte klausīs šādu padomu? Pat vilcene, lapsu māte nepamet savus mazuļus, tāpat kā vista – cālēnus.
Mātei kļuva slikti ar sirdi, viņa apgūlās, bet man lika skatīties pa logu, vai nebrauc jau šķūtnieks. Tas bija jau cits pajūgs, cits virsnieks, citi cilvēki, kuri atbrauca pakaļ un pavēlēja mums posties ceļā. Mums deva divas stundas, lai sakravātu līdzi ņemamās drēbes un citas noderīgas lietas.
Mamma lūdza, lai ļaujot izcept maizi. Mīkla jau abrā bija iejaukta, tā rūga un vēl bija jāsamīca, uz ko saņēma atbildi, lai velti laiku netērējot, kurinot krāsni, lai lejot mīklu uz pannas un cepot – ceļā gardas būšot arī ļepjoškas. Un tik tiešām tās noderēja, vismaz bija ko tālajā ceļā vagonos grauzt.
Tas bija jau 26. marts, kad mūs izveda. Izrādījās, ka 25. martā vajadzīgais skaits nebija savākts un izvešanai papildus tika norīkots vēl viens lopu vagons. Mūs aizveda uz Gulbeni. Vēlāk atklājās, ka mūsu ģimene izsūtāmo sarakstā nemaz nebija iekļauta, un tomēr mūs izveda uz Sibīriju.
– Kas kļuva par jūsu ģimenes izsūtījuma vietu?
– Ceļā pavadījām apmēram divas nedēļas, visi logi bija aiznagloti, bet ar nazīti starp dēļiem izurbām šķirbu, lai vismaz kaut ko redzētu. Vagonā bija nāras, pussalīkuši varējām atgulties uz maisiem, līdzīgi kā uz kartupeļu vezuma.
Apstājāmies Tomskā, kur nostāvējām mēnesi. Tad atnāca vecā tipa kuģis ar lāpstiņām un aizveda mūs uz Parabellu, rajona centru. No Tomskas pa Obas upi nobraucām līdz lejai, pēc tam uz ziemeļiem pa Parabellas upi mūs veda uz augšu vēl 200 km uz ziemeļiem. Apstākļi bija drausmīgi. Tam, kas to nav piedzīvojis, to ir grūti saprast. Tāpat kā to, kas tagad notiek laukos, jo daudzi arī tos ir redzējuši tikai datorā.
Piestājām Staricā. Mēs nonācām Makušinas kolhozā. Mātei bija jāstrādā, bet bērniem jāiet arī skolā un jāmācās. Bija grūti, neiedomājami smagi, bet bija arī labi momenti.
– Kā veidojās attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, viņu bērniem, klasesbiedriem?
– Uz zemeslodes jau visi mēs esam cilvēki, bet nosodāma ir cilvēku rīcība. Arī mums, bērniem, bija savi likumi. Sādžā, kurā dzīvojām, vietējiem māju durvis nezināja atslēgas, bet tad parādījās arī zaglīši, kuri savas izdarības gribēja novelt uz mūsu, izsūtīto, rēķina: sak', fašisti sabraukuši, viņiem nav, ko ēst, un nu zog. Bet tā tas nebija.
Tiesa, atceros arī kādu atgadījumu – vienā reizē, kad makšķerēju zivis upē, pie manis satraukts atskrēja vietējais zēns Koļa Kuzmins un sauca: Andrej, skrien ātrāk uz sādžu, tur Janku sit nost! Es, tā kā krievu valodu labi sapratu (to iemācījos kara laikā Latvijā, kad mūsu saimniecībā strādāja vācu gūstekņi no Ļeņingradas apgabala, un viņiem bija arī bērni), sādžā, kolhoza priekšsēdētāju ieskaitot, daudziem, kuri nezināju krievu valodu, biju tāds kā tulks.
Izrādījās, Janka bija ielīdis vistu kūtī un apēdis vistu olas. Es zēniem prasīju, vai viņi šodien ir ēduši, un katrs pastāstīja, kas nu kuram mājās ir ticis. Bet Janka, es sacīju, jau ceturto dienu neko nav ēdis. Vietējo zēnu reakcija bija pārsteidzoša. Viņi aizskrēja uz mājām un katrs atnesa pa kartupelim, puslitru piena un citu ēdamo. To visu Jānis, protams, aiznesa uz mājām.
Atceros vēl vienu atgadījumu, kad es pats ar klasesbiedru, jau pieminēto Koļu, peldot pāri upei, iekļuvu atvarā, kaut gan krasts bija pavisam tuvu. Tad gan visa dzīve kā kinofilmu kadros paskrēja gar acīm. Nodomāju – vai tiešām neviens mani neizglābs? Koļa izglāba. Kad jau dienēju armijā, uzzināju, ka par slīcēju glābšanu tiekot piešķirta medaļa. Bet bija nosacījums, ka ir jābūt vismaz vienam lieciniekam, taču mēs ar Koļu bijām divatā. Žēl, jo Koļa šādu apbalvojumu bija pelnījis.
Esmu tik daudz reižu nāvei acīs skatījies, negribas pat atcerēties. Cenšos uz dzīvi raudzīties ar skatu nākotnē.
– Jūs teicāt, ka tēvs lēģerī sodu izcieta „no pirmā līdz pēdējam zvanam". Vai tēvam pēc tam ļāva apvienoties ar ģimeni?
– Tēvam 10 gadu piespriestais sods beidzās 1955. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem, bet viņš vēl piecus gadus nedrīkstēja atgriezties Latvijā. Tēvam piedāvāja divas vietas, viņš izvēlējās Krasnojarsku, jo tā atrodas uz vienas paralēles ar Latviju, un sāka strādāt būvkombinātā. Mammu ar mums, bērniem, uz ģimeņu apvienošanos izsauca 1956. gadā. Kolhoznieki sapulcē nobalsoja, ka mēs drīkstam braukt pie tēva, un tā arī mēs pārcēlāmies uz dzīvi Krasnojarskā. Gadu vēlāk pabeidzu 10. klasi. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt kuģu rūpnīcā, pēc tam 1959. gadā tiku iesaukts armijā, kur ziemeļu Urālos trīs gadus nodienēju dzelzceļniekos un purvā uzbūvējām dzelzceļu 342 km garumā, kur vilciens kursēja 4 km stundā.
Pirmais Latvijā atgriezos es, stacijā mani sagaidīja māsīca. Pēc armijas man ieteica doties uz Rīgu, jo kas gan to vairs varot liegt, ja jau it kā visi esam vienā valstī. Sākumā bija grūti. Nevarēju atrast darbu, jo nebija pieraksta. Nebija darba un nevarēju dabūt pierakstu, bet tad labi cilvēki palīdzēja šos sarežģījumus atrisināt. Pēc tam, kad jau biju apprecējies un piedzimusi meita, Latvijā atgriezās arī tēvs.
Ilgus gadus, līdz jau minētajai traģiskajai sievas Skaidrītes bojāejai, strādāju Rīgā, Rīgas rajonā. Mans darba stāžs ir 44 gadi. Bet nu jau gadsimta ceturksni dzīvoju tēva mājās Sarkaņu pagasta Tiltakalnā.
Manas dzimtas saknes nāk no Kraukļu puses. Vectēvs bija piektais bērns ģimenē. 1910. gadā viņš atpirka muižas zemi un sāka būvēt ēkas, bet inventarizācijai lauku sēta tika nodota 1935. gadā.
– Bet tagad saimnieks te esat jūs. Skatos, pagalmā aug vareni ozoli, mājas apkārtne ir sakopta, zāle appļauta, zied puķes, uz māju ved liepu aleja, un paralēli tai ir jau iestādītas jaunas liepiņas.
– Tos divus ozolus māte un tēvs iestādīja 1928. gadā savā kāzu dienā, bet šo ozolu – vecaistēvs manā dzimšanas dienā 1936. gadā. Tā mana dzīve ir arī ievirzījusies – daļa šeit, daļa Rīgā, bet daļa Sibīrijā. Kad tēvu 1945. gadā apcietināja un aizveda, arī viņa stādītais ozols sāka nīkuļot un kalst. To uztvērām kā zīmi, ka tēvs neatgriezīsies. Taču sanāca citādi. Tēvs atgriezās, bet māte ne. Viņa dus kaut kur Krasnojarskas kapsētā. Jaunākā māsa uz turieni bija aizbraukusi, bet viņas kapavietu vairs neatrada.
Kad 1993. gadā atguvām savas dzimtas īpašumu, viss bija krūmiem aizaudzis, jumti saimniecības ēkām iebrukuši. Tā pamazām arī tika sakopts vecāku īpašums, sakārtota māja, atjaunotas saimniecības ēkas. Viss ir arī apstādīts ar eglēm, melnalkšņiem, bērziem. Iestādīti ozoli.
– Kā ir ar piedzīvotajām netaisnībām, vai tās ir jau palikušas pagātnē un netika vēl piedzīvotas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?
– Joprojām ir daudz netaisnību un arī ačgārnību. Bet tā jau ir tēma kādai citai sarunai. Par vienu gan gribu pastāstīt jau šobrīd, kā tika aprēķinātas kompensācijas par zaudētajiem īpašumiem, rubļus pārvēršot repšikos, kuriem jau pēc pusotra mēneša arī vairs nebija vērtības, jo ieviesa latus. Un tad tika pieņemts jauns likums un noteikts, ka jāizmaksā 3000 latu, neņemot vērā atņemto īpašumu tirgus vērtību. Arī tā bija liela netaisnība. Jautājums, kāpēc valdība to nepārrēķināja, joprojām ir atklāts.
12.06.2020.