Digitālās prasmes 21. gadsimtā kļuvušas par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, taču ne visiem iedzīvotājiem ceļš uz to apguvi ir viegls. Īpaši gados vecākiem cilvēkiem bieži pietrūkst pārliecības par savām spējām — darbs ar datoru un internetu var radīt nedrošību vai pat bailes kaut ko sabojāt vai izdarīt aplam. Šādās situācijās būtisku lomu spēlē mentors, kurš kļūst par drošu atbalsta plecu, palīdzot soli pa solim apgūt nepieciešamās prasmes un kliedēt bažas.
Madonas novadā īstenotā projekta „Sabiedrības digitālo prasmju apguve" ietvaros darbojās četri mentori, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem spert pirmos drošos soļus digitālajā vidē. Viens no šiem mentoriem ir SIA „OJC Systems" projektu vadītājs
OJĀRS KRŪMIŅŠ. Viņš labprāt dalās pieredzē par darbu ar apmācāmajiem, izaicinājumiem un to, kā mainās cilvēku attieksme, kad viņi kļūst drošāki un pārliecinātāki, sākot uzticēties savām spējām un saņemot atbalstu.
– Pastāsti, kā izlēmi pieteikties mentora darbam?
– Sieva izstāstīja par šādu ideju, abi pieteicāmies. Sākumā bija jāpilda RISEBA izveidots mākslīgā intelekta tests, pēc kura noteica un izvēlējās mentorus. Principā par mentoru mani izvēlējās mākslīgais intelekts, bet sievu nē. Un šī pieredze interesanti arī apstiprinājās. Pēc apspriedēm mājās sapratām, ka šis projekts tomēr nebūtu piemērots tik ļoti viņai, cik man, savukārt es izbaudīju šo procesu.
– Padalies gūtajā pieredzē – kā sastrādājies ar projekta dalībniekiem, kādi bija tavi uzdevumi?
– Apbraukāju daudzus pagastus, bibliotēkas, iepazinos ar personālu, kas mūsu novadā strādā ar cilvēkiem, palīdz viņiem ikdienas lietu risināšanā. Bibliotekāri un darbinieki, kas tur strādā, noteikti ir ļoti svarīgi cilvēki stiprā novadā, savā veidā viņi veido kultūru tajā. Bez viņiem tik aktīva iedzīvotāju iesaiste šādos un citos projektos nav iespējama. Turklāt katru dienu viņi arī palīdz risināt daudz un dažādas ikdienas problēmas iedzīvotājiem, it īpaši šobrīd, kad daudz kas notiek attālināti un digitāli, viņiem tas viss ir jāzina un jāseko līdzi. Bez tā vēl jāpilda pamatpienākumi bibliotēkā.
Tāpat nedaudz iepazinu arī vietējo cilvēku dzīvi un ikdienas situācijas. Pārliecinājos, ka mūsu novads ir ļoti piepildīts ar iedzīvotājiem, kas darbojas vietējos kolektīvos, organizē pasākumus, kopā sanākšanas, nesēž mājās un ir aktīvi sabiedrības dalībnieki. Tas liecina, ka mums katrā pagastā ir ļoti daudz vajadzību. Jāsaprot, ka šobrīd tikpat daudz no mūsu dzīves ir ielikts ierīcē kabatā, bet neliela daļa no tā tomēr ir lieka, un bieži vien svarīgākām lietām var nepietikt laika. Iespēja redzēt cilvēkus dzīvē un strādāt ar viņiem kopā dod dzinējspēku turpināt mācīties visu dzīvi, un ne tikai apgūt digitālās prasmes.
– Raksturo mūsu novada iedzīvotāju digitālo prasmju līmeni!
– Apmācības bija izaicinājums. Lai arī dalībnieki bija sadalīti pēc zināšanu līmeņiem, tie tik un tā atšķiras. Ir tā, ka daudziem ir zināšanas par dažādām lietotnēm, programmām, bet nav bijusi pamatu apgūšana. Cilvēki māk apmaksāt rēķinus internetbankā, taču var gadīties, ka atrast dokumentu datorā vai telefonā – nē. Kopējo zināšanu līmeni man novērtēt kādā konkrētā skalā būtu ļoti grūti, taču ir redzams, ka mūsu novada cilvēkos mīt vēlme iet un darīt, mācīties. Tas ir neapgāžams fakts un ļoti priecē.
– Varbūt bija kādi digitālie rīki vai prasmes, kas apmācāmajiem sagādāja vislielākās grūtības?
– Failu pārvaldnieks, e-paraksts, bieži vien satraukums, protams, ņem virsroku, un arī nepacietība. Reizēm viss, kas ir jādara, ir uzrakstīts priekšā, tikai jāizlasa līdz galam, bet satraukumā gribas steigties. Protams, terminu nezināšana. Principā pēc maniem novērojumiem kursos piedalījās liela daļa cilvēku, kuri savā skolas laikā pamata datorzinības iegūt nevarēja.
Arī platformā, kurā jāmācās, bez pamatzināšanām ir gandrīz neiespējami pašrocīgi pieteikties kursiem. Zinātājam jau nākas nopūlēties vai prasīt palīdzību, lai pareizi pieteiktos mācībām, un tas, manuprāt, nākotnē ir jārisina.
– Visiem zināšanas nekad nav vienādas – nākas pielāgot mācību procesu dažādiem zināšanu līmeņiem.
– Šis ir vislielākais izaicinājums, taču jāatrod laiks individuālai pieejai arī tiem, kas ir lēnāki. Viņiem tas nepieciešams visvairāk, lai iegūtu pārliecību sākumā, un tad ir vieglāk pašam iet uz priekšu. Ļoti bieži blakus sēdošie dalībnieki viens otram palīdz, veidojas kopīgs darbs, kas visu grupu ļauj noturēt kaut kādā ritmā. Ir pauzes, kad iedzeram tēju, kafiju, uzkožam cepumu, tad parunājamies par jautājumiem, kas sakrājas mācību procesa laikā. Notiek komunikācija un socializēšanās, tā cilvēkiem bieži vien ir liela motivācija – satikt jaunus cilvēkus, darīt lietas kopā. Sākt skriet vienmēr vieglāk ir bariņā, jo tad sajūti atbildību pret pārējo grupu. Es pat īsti neatceros gadījumu, kad kāds no kursa uzsācējiem to nepabeigtu.
– Ne reizi vien esam pārliecinājušies, ka digitālās prasmes maina cilvēku ikdienu…
– Bez šaubām! Cilvēks apgūst ko jaunu, iegūst pārliecību un pats galvenais – sāk saprast to, ko nesaprot, māk paskaidrot to, ko nesaprot, un tad arī sāk jautāt pēc palīdzības kaimiņam, draugam, ģimenes loceklim, lai to saņemtu. Šādā veidā notiek pašmācība. Reizēm sākumā tu nemaz nevari izstāstīt to, ko gribi, jo nezini terminoloģiju vai programmas nosaukumu, bet, kad pamazām to apgūsti, kļūst daudz vieglāk formulēt jautājumu un saņemt nepieciešamo palīdzību.
– Digitālo prasmju apguves apmācības novada iedzīvotājiem būtu jāpiedāvā regulāri?
– Noteikti, jo digitālā pasaule mainās katru dienu, tāpēc jābūt iespējai to izzināt regulāri, ne tikai tad, kad ir kāds šāda veida projekts. Ikdienā bieži šis jautājums šķiet pašsaprotams un nesvarīgs, taču daudziem cilvēkiem šo spēju trūkums liek zaudēt konkurētspēju darba tirgū, ne tikai liedz iespēju ietaupīt savu laiku un finanses. Ja bieži tiek runāts par dažādu sociālo pakalpojumu nodrošināšanu novada cilvēkiem, digitālās apmācības liksies varbūt kādam smieklīgi noteikt par prioritāti. Taču šī nozare nekur nepazudīs – tā turpinās augt un augt. To attīstot, noteikti ir iespēja novadam kopā augt un attīstīt arī savus iedzīvotājus, padarot viņus spējīgākus un drosmīgākus.
– Ieguvēji noteikti ir ne tikai apmācību dalībnieki, bet arī mentori. Kas tev šajā projektā sagādāja vislielāko gandarījumu?
– Izrādās – man patīk būt skolotājam. Tas bija vislielākais ieguvums. Savas dzīves laikā agrāk nekad neko tādu nebūtu iedomājies. Protams, nezinu, vai spētu strādāt skolā, taču mācīšanas procesu šajā projektā noteikti izbaudīju. Sapratu, ka uz katru nodarbību eju ar prieku un vēlmi tur būt, mācīt, rādīt un iedrošināt. Tas nebija slogs uz pleciem, bet gan iespēja pašam. Ieguldītajam darbam bija uzreiz redzami „augļi". Projekta dalībnieki tiešām novērtēja mācību procesu un iegūtās zināšanas, guva lielāku pārliecību turpināt mācīties, neraugoties uz to, ka skolas laiki sen beigušies.
17.04.2026.