Diriģenta ARTŪRA GRANDĀNA aiziešana no Madonas kultūras nama jauktā kora „Madona" daudziem bija negaidīta. Viņš pats to nosauc par brīvprātīgu un ļoti pārdomātu lēmumu. Katram projektam, lai cik tas būtu veiksmīgs, ir sākums un beigas, šobrīd kora attīstības perspektīvas savā vadībā Artūrs neredz.
– Neesmu tik harismātisks, kā „lielie" diriģenti, jūtos savas iespējas šajā kolektīvā izsmēlis, – tā Artūrs.
Uz sarunu „Stara" redakcijā Artūru Grandānu aicināju vairāku iemeslu dēļ: sabiedrībai par notiekošo nepieciešams plašāks komentārs, un, otrkārt, nekas jau nav beidzies –
dzīve un pienākumi ap Artūru kūsā joprojām.
– Pastāsti, lūdzu, par saviem apsvērumiem saistībā ar kori.
– Neviena šķiršanās nenotiek bez sāpēm. Kopā ar Madonas kori aizvadīti 20 gadu, inerce un pieradums dara savu. No otras puses – mēnesis, kamēr slimoju, man bija garš pārdomu periods. Sakārtoju sevī daudzas lietas un sapratu, ko darīt tālāk. Slikti, ka pārmaiņas notikušas kora jubilejas gadā, bet doma par aiziešanu no kora vadīšanas man bija jau kādu laiku. Visi kori, visa Latvijas koru kultūra turas uz Dziesmu svētku kustības. Dziesmu svētki ir mūsu galvenais mērķis, tāpēc nebūtu labi, ja diriģents kolektīvam mainītos īsi pirms tiem. Tā kā nākamie dziesmu svētki risināsies 2013. gadā, uzskatu, ka pārmaiņām korī ir īstais brīdis. Neslēpšu, ka man ieteica pabeigt sezonu, darboties ar kori līdz pavasarim, bet esmu tāds cilvēks, kas strādā vai nu ar pilnu atdevi, vai nemaz. Nevaru iet pie cilvēkiem, smaidīt, ja zinu, ka domāju par ko citu. Tad jau labāk stingri nogriezt; kādu brīdi visiem sāp, bet jautājums ir atrisināts.
– Ja paskatāmies apkārt – diriģenti mainījušies vairākiem Madonas novada dziedošajiem kolektīviem: pirms kāda laika jaunu diriģenti ieguva Ļaudonas pagasta jauktais koris „Lai top!", ne tik sen – Kalsnavas pagasta sieviešu koris „Silvita", Mētrienas pagasta sieviešu koris „Jūsma", tagad – jauktais koris „Madona". Kāpēc koris „Jūsma" diriģentu maiņas procesā izvēlējās tieši Artūru Grandānu?
– Ar sieviešu kori „Jūsma" esmu bijis kopā jau iepriekš. Kamēr kora diriģente Baiba Āboliņa-Smirnova bija koncertceļojumā, sagatavoju kolektīvu skatei. Dažkārt korī biju darbojies arī kā koncertmeistars, tāpēc koristes mani zināja, un es zināju šo kolektīvu. Pieņemt pārmaiņas un šķirties no savas diriģentes korim „Jūsma" bija ļoti sāpīgi, bet ir jāpieņem, ka jebkuram projektam ir sākums un pēc zināma laika kaut kas var arī mainīties.
Šobrīd ar kori gatavojamies marta koncertiem Mētrienā un Jēkabpilī, kur programmā būs kompozīcijas ar Jāņa Grota un Ārijas Elksnes dzeju.
– Madonas kultūras namā ir vēl kāds kolektīvs, ko vada Artūrs Grandāns.
– Jā, ar vienu kāju kultūras namā esmu palicis, jo vadu vīru vokālo ansambli. Varu gan atklāt, ka arī tur gaidāmas pārmaiņas. Mūsu līdzšinējais sastāvs, kur dziedāja 5 vīri un kurā bijām saauguši un jutāmies teju kā viena ģimene (strādājām vairāk nekā 10 gadu), ir mainījies. Viens no ansambļa dziedātājiem darba dēļ ir pārcēlies dzīvot uz Ogri. Mazam kolektīvam pēkšņi ņemt jaunu dalībnieku – tas nav tik vienkārši, tāpēc ir doma Madonā veidot kvalitatīvi jaunu sastāvu uz citiem nosacījumiem. Pieļauju iespēju pāraudzēt šo ansambli jaunā projektā, kas būtu jauktais sastāvs ar plašākām repertuāra iespējām. Vēlos celt latiņu un strādāt maksimāli profesionāli. Starp citu, daudzi mani kolēģi teikuši, ka vēlētos dziedāt profesionālā kolektīvā.
– Atgriežoties pie jauktā kora „Madona", kādu diriģents atceras šo kolektīvu?
– Runājot par jaukto kori „Madona", varu teikt, ka pagājušā sezona kolektīvam bija ļoti veiksmīga. Bija koncertdarbība, kolektīvā izveidojām jaunas tradīcijas, ieviesām tematiskus vakarus, bijām uz pacēluma viļņa. Ar līdzīgu degsmi uzsāku jauno sezonu, kas bija kora 20. jubilejas zīmē. Jau iepriekš iztēlojos, kādam jābūt kolektīva jubilejas koncertam, vēlējos, lai tas visiem būtu notikums. Braucu uz Rīgu, meklēju notis no Johana Štrausa operetes „Čigānu barons", šifrēju, strādāju caurām naktīm.
Anketēju koristus, izveidojām programmu ar koristu mīļākajām dziesmām 20 gadu garumā. Priekšnesumam gribēju pieslēgt atraktīvus teātra elementus, diemžēl mēģinājuma procesā īstās dzirksts un atdeves no koristiem nebija. Iespējams, ikdiena šobrīd nav tā vieglākā, lai gan – no otras puses – kolektīvu vadītāji atzīst, ka cilvēki pašdarbības kolektīvos tieši šobrīd atgriežas. Dziedot, dejojot, spēlējot cilvēki gūst pozitīvas emocijas, pretēji tam, kas notiek, ja skaties televīziju, kur pamatā piedāvā sliktas ziņas.
Vārdu sakot, manā gadījumā gandarījuma par darbu korī nebija, viss iekšā gruzdēja, piesummējās arī veselības problēmas, jo, kā saka, – visas slimības cilvēkam sākas galvā… Ķeksīša dēļ strādāt nevarēju, koncertu vēlējos redzēt kā notikumu korim, skatītājiem un sev, nevis tāpēc, ka ir uzšūtas jaunas kleitas.
– Kā var vērtēt kora nākamā diriģenta izvēli?
– Manuprāt, visu rādīs laiks. Sākotnēji kultūras nama vadībai teicu, ka kori varētu vadīt Madonas koru apriņķa virsdiriģents Ārijs Šķepasts, līdzīgi kā savulaik to darīja Jānis Zirnis. Kultūras nama uzstādījums bija cits – proti, jāizvēlas vietējais cilvēks. Tad arī parādījās Jāņa Rijnieka kandidatūra. Viņš šobrīd studē Mūzikas akadēmijā, viņam ir nepieciešama prakse. Ja padomā, mēs visi esam sākuši no nekā. Atceros 1987. gadu, kad kā 20 gadu vecs puisis atnācu no armijas un sāku diriģēt Praulienas kori. Es tobrīd arī biju zaļš, teorija, protams, bija apgūta, bet prakse ir kas pilnībā cits. Tāpēc uzskatu, ka visu izšķir laiks, jāļauj Jānim sevi parādīt, sarast ar kolektīvu, tad rezultātu redzēsim.
– Līdzās korim un ansamblim Artūru allaž var manīt daudzās citās aktivitātēs.
– Ir skriets un darīts bez gala, tāpēc arī no ārstu puses bija padoms ieskatīties savā personas kodā. Savulaik vadīju trīs korus, strādāju divās skolās, nekad neesmu atteicis piepalīdzēt pasākumos muzejā, bibliotēkā, tāpat projektā ar Madonas Zaļo kori. Katra svētdiena, ko pavadīju mēģinājumos ar Zaļo kori Rīgā, man deva impulsu un vēlmi latiņu pacelt arī savā kolektīvā. Sapratu, ka kolektīvam ir jāgrib aktīvi strādāt, vajadzīgs entuziasms, tad izdarīt var tiešām daudz.
– Kā ar pienākumiem mūzikas skolā?
– Madonas mūzikas skolā man ir divas slodzes, esmu pūšamo instrumentu nodaļas vadītājs, audzēkņiem mācu flautas spēli. Palīdzu arī darbā ar skolas pūtēju orķestri. Bez tam gatavoju bērnus, kuri vēlas iestāties mūzikas skolā: kopīgi strādājam, attīstām dzirdi, muzicēšanu, dziedāšanu, stabulītes spēli. Prasības ir augstas, katru gadu 4-5 bērnus mūzikas skolai sagatavoju. Ja redzu, ka bērns izaug un pārvēršas no maza nedziedātāja par labu mūzikas skolas audzēkni, ir gandarījums. Rūcēju, manuprāt, nav, ja ar bērnu sāk strādāt no 3 gadu vecuma, ikvienam dzirdi un muzikālās dotības var attīstīt.
– Vēl arī ģimene prasa savu. Vai sieva piedalās pašdarbības kolektīvos?
– Mēs korī iepazināmies, viņa savulaik dziedāja Dzelzavas korī. Bet, kad bērni bija mazi, sievai bija jāpaliek mājās. Pašdarbnieki šai ziņā mani vienmēr ir apbrīnojuši, jo mana otra pusīte ir ļoti pacietīga. Skatuve ir nežēlīga, tā paņem visu. Bez tā, ka bieži esmu prom mēģinājumos un koncertos, arī mājās daudz strādāju un gatavojos.
– Sabiedrisko aktivitāti raksturo arī fakts, ka Artūrs Grandāns 2009. gadā kandidēja par deputātu Madonas novada domē.
– Politika nekad mani nav saistījusi, bet esmu sapratis, ka pie lemšanas jābūt klāt arī kultūras cilvēkiem. Tam piemērs ir Steinveja klavieres. Ja mēs ar Arti Kumsāru nebūtu bijuši domes sēdē, kur tika runāts par skolas orķestri un atjaunoto kultūras namu (cik līdzekļu tur nepieciešams gaismām un apskaņošanai), ja Kumsārs nebūtu piecēlies un ierunājies, ka jaunā telpā nepieciešamas arī jaunas klavieres, kvalitatīva instrumenta, visdrīzāk, tur nebūtu.
Ne karjeras dēļ kandidēju par domes deputātu, bet tāpēc, ka uzskatu – domē jābūt kādam, kas par kultūru var pastāvēt, tur jādarbojas kultūras ekspertam. Šobrīd tāds pašvaldībā ir, un, kaut valsts līmenī mūzikas skolām iet grūti – tiek samazinātas programmas, stundu skaits, mūzikas skolas tiek pārvērstas par pulciņiem -, Madonā nekas tāds nav vērojams.
– Vai paliek laiks arī vaļaspriekiem?
– Būtu brīvs laiks, vairāk nodarbotos ar makšķerēšanu, pagājušajā sezonā uz zveju biju tikai reizi.
Vasarā vaļasprieks ir dārzs, jo vajadzība ko izaudzēt man ir ļoti svarīga. Pat ziemā esmu ko ieknibinājis zemē – ģimenē esam iecienījuši kressalātus, aug arī sīpollociņi, aprīlī sēšu kabačus. Tā man ir relaksācija – darboties ar zemi. Daudz laika paņem muzicēšana kopā ar ansambli ballītēs, kāzās. Arī šajā sfērā, ja ko daru, daru ar atdevi, neskatoties pulkstenī. Cilvēki to novērtē, un ir gandarījums, ja pēc pasākuma tev saka paldies. Bez tam hobijs ir uzdziedāt. Nevis būt diriģentam vai kolektīva vadītājam, bet pašam padziedāt. Reizēm to daru katoļu baznīcā, arī citur. Mūzikā varu izpausties patiešām daudzpusīgi.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto