6. februārī „Gada balvas medicīnā 2014" pasniegšanas ceremonijā Gada ārsta titulu ieguva Ērgļos praktizējošā ģimenes ārste, Ērgļu PSIA „Ērgļu slimnīca" valdes locekle un Ērgļu novada pašvaldības domes deputāte AINA BRAĶE, kas par ērglēniešu veselību rūpējas jau 37 gadus. Ērglēnieši, nododot savas balsis par Ainu Braķi, novērtējuši ārstes zināšanas, atsaucību un neizsmeļamo entuziasmu, jo īpaši saskarsmē ar bērniem. Piedāvājam jūsu uzmanībai sarunu ar Gada ārsti.
– Iedzīvotāju balsojumu vairāk uztveru kā balsojumu par to, ka kopīgiem spēkiem esam spējuši saglabāt un uzturēt Ērgļu slimnīcu. Tiesa, šobrīd vairāk tiek turēts tās vārds, jo pēc funkcijām slimnīca faktiski strādā kā ambulatorās aprūpes un īslaicīgās sociālās aprūpes iestāde. Ērgļos izsenis medicīnisko pakalpojumu kvalitāte bijusi augstā līmenī, un arī mēs, protams, savu iespēju ietvaros, cenšamies būt pieejami. Ir izdevies izveidot labu dienas stacionāru, īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļu. Pie mums brauc speciālisti, lai veiktu ambulatorās pieņemšanas, saglabāts arī rentgens un laboratorija. Sniedzot šos pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, mēs nodrošinām veselības aprūpes pieejamību uz vietas, jo pretējā gadījumā slimniekiem būtu jāmēro ceļš uz Madonu, patērējot gan savu laiku, gan līdzekļus. Pateicoties Eiropas struktūrfondu līdzekļiem un Ērgļu novada pašvaldības atbalstam, slimnīcu esam spējuši noturēt kā vienotu veselumu, sakārtojot slimnīcas ēkas un apkārtni. Šobrīd Ērgļu slimnīcā esošās īslaicīgās sociālās aprūpes gultas ir aizpildītas un veidojas pat rinda. Klienti nav tikai ērglēnieši – pie mums brauc cilvēki no visa bijušā Madonas rajona, plašākas apkārtnes, tā ka sūdzēties par to, ka mūsu sniegtais pakalpojums nebūtu pieprasīts, nevaru. Pateicība par to mūsu aprūpes „komandai", kas strādā ļoti profesionāli, saliedēti, ar lielu pienākuma apziņu.
– Vai jutāties pārsteigta, saņemot balvu nominācijā „Gada ārsts"?
– Pasākums tiek rīkots jau 11 gadu. Uz diviem iepriekšējiem no tiem jau biju aicināta. Tiesa, tad, kad tiku aicināta šoreiz un informēta par TV interviju Ērgļos, pieļāvu, ka kādā no trim nominācijām varētu būt balva. Pozitīvi, ka gada balvu medicīnā nosaka nevis mediķi, bet gan cilvēki. Prakse parāda, ka aktīvākie ir tieši lauku iedzīvotāji. Pērn balvu ieguva ārsts no Rencēniem, aizpērn – no Balviem. Šķiet, ka laukos cilvēkam ir svarīgāk pateikt dakterim paldies, kamēr rīdzinieki un citu lielo pilsētu iedzīvotāji šai ziņā ir slinkāki. Kā to skaidrot? Acīmredzot mums ir ciešāks kontakts ar saviem pacientiem, arī lauku vidē visi cits citu pazīst un motivē – kaimiņš nobalsoja, man arī jānobalso. Priecājos, ka šoreiz aktīvāki bija tieši ērglēnieši. Arī apsveikumu šajās dienās nav trūcis. Pagājušajā pirmdienā kabinets bija kā oranžērija.
– Kāds ir laba, profesionāla ārsta noslēpums?
– Šajos laikos tā noteikti ir pieejamība. Pateicoties mobilajam tālrunim, vari būt pieejams visu diennakti, un manā darbā citādāk arī nevar. Zīdaiņu māmiņām esmu pateikusi, ka, rodoties problēmām, var zvanīt kaut vai nakts vidū. Arī uz pārējiem zvaniem vienmēr atbildu. Laukos ārsts nedrīkst novilkt robežu – beidzas darba laiks, vairs nestrādāju. Ārstam ir jābūt tam cilvēkam, kas vienmēr ir pieejams.
– Kā kopumā valstī vērtējat situāciju ar ģimenes ārstu institūciju?
– Man šķiet, ka situācija ir normāla, lai gan brīžiem liekas, ka tā īsti netiek novērtēts fakts, ka ģimenes ārsti ir palikuši teju vai vienīgie veselības aprūpes sistēmā strādājošie, pie kā pacients var tikt nekavējoties. Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis bija izrēķinājis, ka no visiem ambulatorajiem apmeklējumiem 73% ir pie ģimenes ārsta, savukārt no valsts finansējuma saņemam tikai 5%. Diemžēl cilvēkiem ir grūti tikt pie speciālista, tādēļ ģimenes ārstam jābūt vispusīgi izglītotam, nepārtraukti jāpapildina savas zināšanas, lai saprastu, kādu padomu katrā reizē sniegt un pie kāda speciālista nosūtīt.
– Gadu no gada dzirdam stāstus par ģimenes ārstu trūkumu. Īpaši tas jūtams lauku reģionos.
– Viņi arī nenāks, un es pat nedomāju, ka tas galvenokārt ir naudas jautājums. Ņemot vērā to, ka ārstam jāmācās aptuveni 12 gadu, jaunieši vairāk izvēlas specializēties kādā šaurā medicīnas jomā, kuru viņi pārzinās par 100%. Ģimenes ārsta darbs ir sarežģīts, un tu nezini, kurā brīdī var rasties lielas problēmas. Situācija Rīgā un citās lielajās pilsētās atšķiras no ģimenes ārsta darba specifikas laukos. Piemēram, Rīgā nebūtu iedomājama situācija, ka cilvēku, kurš gaterī, baļķim atsitoties pret krūškurvi, guvis smagu traumu, vestu vispirms pie ģimenes ārsta. Laukos ar šādām situācijām jārēķinās. Vakar ieveda sievieti, kuru bija sakodis suns. Viņai rokā bija 12 koduma brūces. Šādiem pacientiem sniedzam sākotnējo palīdzību un tālāk sūtām uz Madonu vai Rīgu. Neko darīt, mums ar šādām situācijām uz vietas ir jātiek galā, un daļēji to spējam tādēļ, ka Ērgļos ir bijusi slimnīca. Visi tajā esam dežurējuši. Kad sāku strādāt, Ērgļos veica visu to pašu, ko Madonā. Slimnīcā gūtā pieredze ir tā, kas šobrīd neļauj sarežģītās situācijās apjukt.
– Kādu saskatāt tālāko Ērgļu slimnīcas attīstības perspektīvu?
– Manuprāt, vajadzētu vairāk strādāt rehabilitācijas virzienā. Taču šajā jautājumā atkal atduramies pret speciālistu – rehabitologu jeb ārstu, kuri palīdz cilvēkiem atkopties pēc traumām un insulta, trūkumu. Patlaban valsts pat apmaksā rehabitologu pakalpojumu sniegšanu mājās, taču speciālistu ir tik maz, bet pieprasījums – tik liels, ka šādus pakalpojumus sniegt ir sarežģīti. Neraugoties uz to, nākotnē Ērgļu slimnīcā šo problēmu būtu jāmēģina risināt, jo, ņemot vērā vecuma struktūru Latvijā, pieaugs insulta slimnieku skaits un tādējādi – nepieciešamība pēc aprūpes iestādēm un rehabilitācijas pakalpojumiem. Tendenci labi parādīja aizvadītie gadi. Sākoties krīzei, bērni savus vecākus vai citus piederīgos izņēma no pansionātiem un apkopa tos mājās, jo vecuma pensija tomēr bija zināms stabils ienākums, savukārt, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, piederīgie atkal tiek ievietoti pansionātos. Neesam gan vēl tikuši līdz tādam līmenim, kāds ir daudzās ārvalstīs un kādu es ļoti vēlētos redzēt pie mums, proti, ka vecais cilvēks piektdien tiek aizvests uz mājām, bet svētdien atvests atpakaļ uz pansionātu, taču ceru, ka ar laiku līdz tam nonāksim. Šobrīd esam pateicīgi, ja piederīgie vispār atbrauc kādu reizi ciemos. Mana pārliecība ir, ka bērni vairāk nekā 60 gadu pēc kara nedrīkstētu ciest badu un veci cilvēki nedrīkstētu ciest mājās neaprūpēti un sāpēs, tādēļ Ērgļos darbojas zupas virtuve un ir laba sadarbība ar Ērgļu novada sociālo dienestu.
– Jūsu darbs nav tikai ar medicīnu saistīts. Jau vairākus sasaukumus darbojaties Ērgļu novada pašvaldības domē.
– Arī šī darba sadaļa man vairāk saistās ar sociālo jomu, lai gan tuva ir arī kultūras sfēra. Organizēju braucienus uz teātriem, uz ko labprāt piesakās arī vestēnieši un citi Madonas novada iedzīvotāji, uz puķu draugu saietiem. Cenšamies saglabāt un atjaunot to kultūras mantojumu, kas Ērgļos ir. Piemēram, tepat līdzās slimnīcai ir sens Livonijas laika pilskalns ar lieliski saglabājušos pagrabu ar plašām velvēm. Ar pašvaldības atbalstu esam šo vietu sakārtojuši, un ērglēnieši ir ieguvuši vēl vienu sakoptu vietu, kas varētu interesēt gan vietējos ļaudis, gan tūristus. Jau divus gadus pagasta svētkos notiek pasākumi arī slimnīcas teritorijā un pagrabā.
Ja runājam par paša Ērgļu novada tālāko likteni, uzskatu, ka novads pastāvēs tik ilgi, kamēr tas cilvēkiem būs nepieciešams. Pēdējā laikā pamanu vairākas pozitīvas tendences, kas liek gaišāk raudzīties uz mūsu novada nākotni. Proti, agrāk bija grūti iedomāties, ka jaunieši varētu palikt strādāt vai pēc aiziešanas no Ērgļiem vēlētos atgriezties, taču pēdējos gados tādu ir aizvien vairāk. Daudzi raugās uz Rīgu, taču kas ir 100 km, pie tam pa jauno šoseju? Ērgļi drīzāk ir kļuvuši par vienu no rīdzinieku vasaras mītnēm. Vasarās, kad viņi griežas pēc medicīniskās palīdzības, var tikai pabrīnīties, cik viņu ir daudz. Uzskatu, ka neesam depresīvs nostūris, par kādu nereti mēdz dēvēt mazos novadus.
– Vai balva „Gada ārsts" jūsu darbā dos papildu motivāciju?
– Latiņa noteikti ir pacelta augstāk. Jāatzīst, ka šādi pasākumi ir tās reizes, kad ārsti jūtas novērtēti. Kā jau minēju, īpašs gandarījums, saņemot balvu, bija apzināties, ka tas ir tavu cilvēku, kuri nav tikai ērglēnieši vai mani pacienti vien, balsojums. Balsoja gan mazi bērni, gan cilvēki pensijas vecumā. Šis bija mūs visus vienojošs pasākums, kas liecināja, ka medicīnas iestāde Ērgļos ir daļēji kļuvusi arī par vietējās kultūrvides veidotāju. Pateicos visiem, kuri gādāja par šo balvu.