Nesen Latvijas Televīzijā (LTV) dokumentālo īsfilmu cikla „Latvijas kods" ietvaros tika demonstrēta filma „Ērgļu Uģis". Tās režisors ir ērglēnietis MATĪSS SPAILE, kas kopā ar brāli Reini pamazām sāk iekarot paliekošu vietu Latvijas jauno režisoru olimpā, un arī šogad viņa vārdu dzirdējām ne reizi vien. Skolas gados, izdarot izvēli starp kino un profesionālo sportu, viņš nosliecās par labu radošajai profesijai un sarunā ar „Staru" atzīst, ka to nenožēlo.
– Nāku no Ērgļiem, kur esmu dzimis un audzis un līdz 10. klasei arī skolojies. Pabeidzis Ērgļu vidusskolas 9. klasi, nolēmu doties mācīties uz Madonas Valsts ģimnāziju, absolvējis to – uz Baltijas Filmu un mediju skolu Tallinā.
Uz Madonu atnācu tādēļ, ka tolaik nopietni nodarbojos ar biatlonu un te bija lieliskas treniņu iespējas. Vēlējos arī pamainīt vidi, kas nepieciešams izaugsmei, un Madona bija tuvākā vieta, kur to darīt.
Pirmā veiksmīgā darba pieredze man bija sadarbība ar grupu „Astro'n'out", kuras dziesmai izveidoju video, pirmo gadu mācoties Tallinā. Laimējās, ka mani ļoti ātri uzņēma „Vides filmu studija", kuras viens no stūrakmeņiem ir mans novadnieks Māris Olte. Sākotnēji man uzticēja mazākus montāžas darbus, taču ar laiku, iegūstot pārējo studijas biedru uzticību, tika piedāvāti aizvien labāki un saistošāki projekti. Varbūt arī sporta gars, raksturs un mērķtiecība ir tas, kas man šajā procesā ļoti palīdzēja.
– Kad saprati – „kino – tas ir tas, ar ko vēlos nodarboties"?
– Tas notika, mācoties 12. klasē. Aktīvi iesaistījos ģimnāzijas mediju pulciņā un pēc ziemas sapratu, ka televīzija un kino mani saista vairāk nekā sports. Vienīgais jautājums bija par to, kuru skolu izvēlēties. Tā kā man bija labi panākumi sportā, sākotnēji vēlējos izmantot iespēju un doties studēt uz ASV, taču līdz jaunas grupas komplektēšanai būtu jāgaida gads, tādēļ nolēmu netērēt laiku un iestājos Baltijas Filmu un mediju skolā. To jau bijām apmeklējuši ar mediju pulciņu, un skola atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Tās sastāvs bija visai internacionāls. Studentu vidū bija amerikāņi, kanādieši, čehi, francūži u. c., tas radīja visai interesantu un saistošu mācību vidi.
Kino mani visvairāk interesēja tas, kā, kontrolējot attēlu, skaņu, krāsas, montāžu, ir iespējams radīt saturu, kas raisa cilvēkos emocijas. Pats esmu paguvis darboties teju visās ar kino veidošanu saistītajās pozīcijās, kas režisoram, strādājot pie kāda nopietnāka projekta, ir ļoti svarīgi, jo tad tu, piemēram, nepavaicāsi operatoram nofilmēt to, ko nav iespējams nofilmēt.
– Tava darbība līdz šim vairāk ir bijusi saistīta ar dokumentālā kino veidošanu. Kādēļ tieši dokumentālais žanrs?
– Tajā vairāk darboties sanācis vairāku iemeslu dēļ, no kuriem būtiskākais ir pieejamība. Tas ir daudz pieejamāks mācību procesam. No viena nofilmētā materiāla tu vari izveidot vairākus stāstus, jo tas, kā tu filmu montē, ir atkarīgs no tevis paša. Dokumentālā kino veidošanā ir iesaistīts arī mazāk cilvēku, līdz ar to daudzas izvēles, lēmumi jāpieņem pašam. Dokumentālajam kino tu nevari uzrakstīt scenāriju un pie tā turēties, jo visi procesi nav tavā kontrolē. Radošais process ir gan gatavošanās posmā, gan filmēšanas laikā, gan pēcapstrādē, savukārt spēlfilmā par radošo procesu var runāt tikai sagatavošanas fāzē – rakstot scenāriju un plānojot filmēšanu, jo filmēšanas laikā tu vairs tikai centies sasniegt visu to, kas iepriekš ieplānots.
Šis žanrs ir pieejamāks arī izmaksu ziņā. Uzņemt spēlfilmu vai filmēt mūzikas klipu ir dārgāk un sarežģītāk. Man patīk sevi izpaust arī šajā žanrā, taču līdz šim to ir sanācis darīt retāk.
– Pēdējie gadi darba ziņā tev ir bijuši visai ražīgi.
– Pērn piedalījos divās interesantās ekspedīcijās. Viena bija Daugavas ekspedīcija, no kuras tika izveidotas četras sērijas dokumentālajā ciklā „Daugavieši", ko demonstrēja LTV. 2014. gadā 40 dienu pavadīju Ziemeļamerikā, filmējot dokumentālo filmu „A to B Rollerski". Tas ir stāsts par Raimondu Dombrovski, kas ar rollerslēpēm šķērso Ziemeļamerikas kontinentu. Filma pašlaik tiek montēta. Esmu arī režisējis LTV muzikālā bērnu raidījuma „Brīnumskapis" 16 sērijas, kā arī dokumentālo īsfilmu „Ērgļu Uģis". Paralēli tam visus šos gadus strādāju pie dažādiem projektiem „Vides filmu studijā". Esmu arī nofilmējis vairākus grupas „Instrumenti" klipus.
– Pastāsti, kā radās iecere veidot filmu par Uģi Bergmani un kas bija lielākie izaicinājumi šajā darbā?
– Pirms gada LTV izsludināja pieteikšanos dokumentālo īsfilmu konkursam „Latvijas kods". Tolaik man piezvanīja Sandijs Semjonovs un aicināja iesaistīties īsfilmas veidošanā. Viņi ar operatoru Māri Maskalānu jau bija uzsākuši darbu pie filmas veidošanas, taču, tā kā abi divi ļoti labi pazina Uģi, viņiem bija nepieciešams režisors, kurš uz izvēlēto tēmu paraudzītos ar svaigu skatu. Piekritu, jo Maskalāns ir labs operators, savukārt Semjonovs – lielisks producents, un arī Uģis Bergmanis šķita ļoti interesants cilvēks, par kuru veidot filmu.
Filmēšana ilga divus gadus, līdz ar to materiāla, ko izmantot, bija ļoti daudz. Grūtākais bija filmas montāža, jo vēlējāmies parādīt visu, vienlaikus neparādot neko lieku, kas liktu skatītājam garlaikoties. Filmēšanas process bija ļoti interesants. Uģis ar ģimeni mūs ļoti labi uzņēma, un vienmēr bijām gaidīti, kas, veidojot dokumentālo kino, ir ļoti svarīgi, jo nebija jāslapstās, lai iegūtu vēlamo rezultātu. Manuprāt, arī pats stāsts ir gana ievērības cienīgs. Piemēram, es pirms filmēšanas nezināju, ka Latvijā mājo piektā daļa no visas pasaules mazo ērgļu populācijas.
Ja runājam par izaicinājumiem, man lielākais izaicinājums bija izveidot filmai apakšstāstu. Stāstu var pastāstīt divējādi – vienkārši un informatīvi vai arī kinovalodā, raisot emocijas un izjūtas. Vēlējos ne tikai vispārīgi pastāstīt par Uģi un viņa nodarbi, bet attiecīgos filmas posmos raisīt šīs izjūtas. Tas noteikti bija liels izaicinājums.
– Ko no tevis varam sagaidīt tuvākajā laikā?
– Ir tā, ka lielākā daļa iesākto projektu šobrīd ir noslēguma fāzē. Pašlaik palīdzu Jānim Šipkēvicam jeb Shipsi ar viņa koncertiem, kuri vēl turpināsies nākamgad. Ir arī iesākta vairāku ideju īstenošana, ko kā jaunā gada apņemšanos vēlos pabeigt pēc iespējas ātrāk. Esmu iecerējis arī apmeklēt Madonu un parādīt mediju pulciņa skolēniem, kā arī citiem interesentiem filmu par Uģi vai kādu citu darbu, jo tieši tad, kad mācījos Madonā, daļēji arī sākās mans ceļš uz kino jomu.
– Tev ar brāli Reini ir sakritušas gan intereses, gan profesionālā darbība. Vai daudzās izvēlēs esi no viņa iespaidojies?
– Kaut kādā zemapziņas līmenī, protams, esmu no viņa ietekmējies. Brālis ir par mani četrus gadus vecāks, un gribot negribot vecākie brāļi mums parasti rāda piemēru – labu vai sliktu. Manā gadījumā tas ir bijis labs.
– Vai jūsu starpā dažkārt nevalda veselīga konkurence?
– To mēs atstājam sportam, jo bieži sacenšamies sporta veidos, ar kuriem paši neesam nodarbojušies, piemēram, tenisā. Ja runājam par darbu vai radošajām izpausmēm, šajā ziņā vairāk cenšamies sniegt atbalstu. Tā kā viens otru labi pazīstam, ir viegli ieteikt to vai citu risinājumu. Esmu arī brālim asistējis lielākajos viņa režisētajos darbos, kā, piemēram, spēlfilmā „Tukšās zemes ritmi".
– Viens no jūsu kopīgi rīkotajiem pasākumiem ir arī „Ezera skaņas", kas Kāla ezerā notiek jau vairākas vasaras.
– Kopā ar domubiedriem sākām to rīkot pirms četriem gadiem, un neapzināti no maza festivāla ar 20 cilvēku dalību tas ir krietni izaudzis. Festivāls aug pats no sevis, jo nekad neesam izvirzījuši mērķi „Ezera skaņas" rīkot kā masu pasākumu, ceram, ka tas par tādu arī nekļūs. Vēlamies to veidot kā piedzīvojumu, un šķiet, ka aizvien vairāk cilvēku to tā arī uztver un vēlas būt klāt, lai tajā piedalītos.
– Nu jau kādu laiku darbojoties Latvijas kino industrijā, droši vien tev par to ir izveidojies priekšstats. Kāds, tavuprāt, ir kino līmenis mūsu valstī?
– Pateicoties divām mācību iestādēm – Latvijas Kultūras akadēmijai un Rīgas Starptautiskajai ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolai, kas sagatavo nozares speciālistus, varu teikt, ka līmenis aug un ir arī kvantitāte, taču tas vēl nav tik augsts, lai neitrāls skatītājs, kas ar šo jomu nav saistīts, varētu šīs pozitīvās izmaiņas pamanīt. Mums ir ļoti daudz jaunu talantīgu kino cilvēku, kuri laika gaitā spēs sevi apliecināt, taču kino kā jau katrā jomā viss ir atkarīgs no pašiem. Cik daudz darba un pūļu ieguldīsi, tik labs būs arī rezultāts.
– Kādu ieteikumu tu dotu cilvēkiem, kas tagad vēl sēž skolas solā un domā, ka varētu savu nākotni saistīt ar darbu kino sfērā?
– Svarīgākais ir tiešām strādāt, jo man ir radies priekšstats, ka daļa cilvēku, jo īpaši šajā profesijā, ir iedomājušies, ka, lasot grāmatas, malkojot vīnu un lēnā garā kaut ko domājot, var tikt pie lieliskām idejām un būt pieprasītam industrijā. Tā nav. Pie visām idejām ir jāstrādā, un arī radošumu, manuprāt, var uztrenēt. Vispirms vajag skaidri saprast, ko tieši tu vēlies darīt un vai tevi interesē šis operatora vai režisora darbs. Ja darīsi tiešām to, kas patīk, arī rezultāts nāks vieglāk un sniegs gandarījumu.