Madonas Valsts ģimnāzijas skolotāju kolektīvā skaistu dzīves jubileju 21. maijā atzīmēja matemātikas skolotāja RASMA ZASA. Savā vienīgajā izvēlētajā – skolotājas – profesijā viņas darba stāžs ir ievērojams – tuvojas pusgadsimtam.
Ierosinājumu aicināt uz interviju Rasmu Zasu laikraksts „Stars" saņēma no viņas bijušajiem audzēkņiem. 1976. gada Kraukļu pamatskolas absolvente, tagad siguldiete Maruta Goba, rosinot uz sarunu, sacīja:
– Skolotāja Zasa palikusi atmiņā kā stingrs pedagogs, matemātikas skolotāja ar lielo burtu, bet tie stingrie ir arī taisnīgi, un nevienam no bijušajiem audzēkņiem, šķiet, nav palicis sirdī kāds rūgtums par netaisnīgu atzīmi. Pie viņas pat divnieku karalis varēja dabūt piecnieku, kad bija samācījies un to pelnījis. Kraukļu pamatskolas vairs nav, tās vietā tagad ir bibliotēka. No 5. līdz 7. klasei skolotāja bija mana klases audzinātāja, un, jo vecāki kļūstam, jo vairāk atceramies bērnību, tāpēc pagājušajā gadā uzmeklējām savu skolotāju, lai pēc 35 gadiem satiktos salidojumā.
Ar laikraksta starpniecību aicinot skolotāju Rasmu Zasu uz sarunu, viņas bijušie audzēkņi vēlējās vēlreiz pateikties gan par zināšanām, gan audzināšanu.
– Kāds ir bijis jūsu ceļš uz skolu, uzsākot skolotājas darbu?
– Neesmu madoniete, bet gan dzimusi Gulbenē, vidusskolu pabeidzu Gulbenē. Pēc tam iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Pēc augstskolas uzsāku darba gaitas Lejasciema vidusskolā, kur nostrādāju sešus gadus. Tā kā biju vienīgā matemātikas skolotāja, stundu slodze bija pamatīga. 8. klasē, kas tolaik skaitījās izlaiduma klase, biju audzinātāja 33 skolēniem. Nekādu atlaižu jaunajiem pedagogiem nebija – skola deva pirmo pieredzi un rūdījumu. No 1972. līdz 1977. gadam nostrādāju toreizējā Kraukļu astoņgadīgajā skolā, kur mācīju matemātiku un beidzamos gadus biju arī mācību pārzine. Tolaik skolas direktors bija Pēteris Zujevs. Izbaudīju lauku skolas priekšrocības, jo klases nebija tik lielas kā vidusskolā, kaut gan par skolēnu skaitu nevajadzēja uztraukties. Nav svešas arī sadzīves problēmas, dzīvojot „Vizbulēs", kaut gan tās vēl joprojām pastāv arī tagad, dzīvojot Madonā. Pēc Kraukļiem pārcēlos uz Madonu, kur uzsāku darba gaitas Madonas 1. vidusskolā, mani pieņēma darbā direktore Rasma Cunska. Tā kā kopš 1962. gada mani vecāki dzīvoja Madonā, apmetos pie viņiem. Tētis tolaik strādāja Madonā par dzelzceļa mašīnistu.
– Kā iejutāties matemātikas skolotāju vidū Madonā?
– Vairs nesaskaitīšu, cik bijām matemātikas skolotāju – Ruta Sīpola, Irma Saulīte, Jānis Ozols, atnāca strādāt Anastasija Kodore. Madonā sāku mācīt pamatskolas 6. klases, pakāpeniski aizgāju tālāk. Pēc lauku pamatskolas, nokļūstot pilsētas vidusskolā, bija, ko turēt. Klases bija lielas, audzināšanā – pat 36 skolēni, un audzināmās klases ir bijušas visu laiku. Ja gribi būt labs audzinātājs, tas prasa lielu darbu. Tolaik bija prasība pie katra skolēna vismaz divreiz gadā aiziet uz mājām, lai redzētu, vai ir apstākļi mācībām, pasākumu plāns – arī ne mazais. Stundām vajadzēja gatavoties, mājasdarbus, kontroldarbus labot…
– Vai piekrītat, ka pedagoga darbs ir sava veida misija?
– Tas tā ir, bet es par skolotāju gribēju kļūt un kļuvu. Tas bija mans sapnis jau kopš 1. klases, kaut pa vidu bija arī dažas citas profesijas. Pat nevaru pateikt, kāpēc mani saistīja skolotāja profesija un tieši matemātika. Matemātika, ko daudzi uzskata par grūtu mācību priekšmetu, man padevās. Bija labi skolotāji, labi rēķināju uzdevumus. Pamatskolā matemātiku mācīja skolotājs Tuziks, Anna Aumeistere, brīnišķīgs audzinātājs bija Aleksandrs Pētersons (Ingus Pētersona tēvs). Jāatzīst, ka, gadiem ejot, mainās arī sabiedrības attieksme pret skolu, mainās bērni, bet skolotājiem ir jāstrādā, jāatrod spēks un motivācija, vajadzīgā pieeja. Valsts ir parādā, mēs visi maksājam valsts parādus, izglītību cērp un apcērp, skolotāja lomu cenšas nonivelēt, un ir skumji, kad aizdomājas, kurp esam nokļuvuši. Taču tas ir valsts attīstības jautājums. Skolā noris ierastais ritms. Ir klases, kur jūtama tik brīnišķīga aura, ka īpaši gribas strādāt un būt šo skolēnu vidū, bet gadās arī kādi izņēmumi. Taču ir piemēri, kad tieši tie „spurainie eži" dzīvē tiek tālāk. Nevar skolēnus vērtēt tikai pēc sekmēm matemātikā. Katram ir nosliece uz ko savu, ja nepadodas eksaktie mācību priekšmeti, vieglāk ir apgūt humanitāros vai atrast un apliecināt sevi kādā citā sfērā.
– Kā jums izdodas ieinteresēt apgūt un mācīties matemātiku, ko daudzi uzskata par grūtu?
– Gandrīz katrā klasē ir skolēni, kam matemātika grūtības nesagādā, kas izvēlas arī studijas ar matemātikas novirzienu. Ir skolēni, kas matemātikā saņem augstāko novērtējumu – 10 balles, A līmeni, kas piedalās olimpiādēs, ir arī, kas priecājas par četrinieku. No maniem audzēkņiem ir beiguši augstskolas un kļuvuši par labiem skolotājiem daudzi tagadējie kolēģi, piemēram, Inese Strode, Varenīte Vīgante, Arnita Krīgere, Anita Tropa, Agnese Liepiņa u. c.
– Mēdz teikt, ka matemātika iet roku rokā ar mākslu.
– Uzskatu, ka matemātika arī ir māksla – domāšanas māksla. Tas ir tāds mācību priekšmets, kurā ir jādomā, un arī mākslā ir jādomā. Šodien gribam visu ko sasniegt ātri, viegli un bez domāšanas. Taču agrāk vai vēlāk atgriežamies pie tā, ka bez domāšanas nekur tālu netiekam.
– Kā ar gadiem skolā ir mainījies šķietami tik konservatīvais mācību priekšmets „matemātika"?
– Matemātikā kā priekšmetā jau izmaiņu ir maz, vien mainās mācīšanas metodika, prasības. Tagad formulas vairs neprasa iekalt no galvas, kā to kādreiz vajadzēja, jo ir tik daudz kā jau gatava nolikts priekšā, „špikeri", ko ir jāprot atrast, izmantot. Skolā ienāk jaunākās tehnoloģijas, piemēram, interaktīvā tāfele, jauni projekti.
– Jūs tiekat raksturota kā stingra skolotāja…
– Matemātikā citādāk nemaz nevar – ir jāprasa. Pārbaudījumi skolēniem – ieskaites, eksāmeni – ir katru gadu, un audzēkņiem ir jābūt sagatavotiem. Man pašlaik matemātika ir jāmāca 10. klasēs (lielais pārbaudījums matemātikā ir 12. klasēm). Ir skolēni, kas visu var apgūt mācību stundu laikā, bet ir arī tādi, kam ar to nepietiek. Katram savs laiks ir dārgs, arī skolotājam, bet, ja gribi savu darbu godīgi padarīt, ir jāatrod brīdis konsultācijām. Privātstundas gan neņemu, bet, ja palīdzību prasa, neatsaku. Katrs pedagogs tomēr strādā mazliet citādāk. Priekšmeta skolotājam ir viena pieeja, man – cita, kaut kopējais rezultāts ir viens. Uzskatu, ka ģimnāzijā zināšanu līmenis ir augstāks, kaut ne vairs tik jūtami, kā pirmajos gados. Tas ir atkarīgs no tā, kā izdodas nokomplektēt klases. Pagājušajā gadā starp absolventiem bija 13 teicamnieku, šogad – 2.
– Kas ir tas, kas velk uz skolu?
– No tuviniekiem man ir tikai māsa, tāpēc uz skolu velk. Kopējais darba stāžs jau ir milzīgs – ap 50 gadu skolā. Ģimnāzijā starp jauniešiem nav laika un iespējas justies vecam. Jāmainās, jācenšas tikt laikmetam līdzi, apgūt modernās tehnoloģijas, lai neatpaliktu no saviem audzēkņiem.
– Dzīvojot Madonā, ko novērojat, kā attīstās mūsu pilsēta?
– Mainīties jau mainās, viss tiek darīts attīstības virzienā, kaut patlaban liekas – kad reiz beigsies tā ceļu labošana. To, ka centrs ir skaists, var just, taču tālāk vairs tā nav, daudz ir māju, kur joprojām iztiek bez ērtībām. Arī mani tagadējie dzīves apstākļi daudz neko neatšķiras. Kad atnācu uz Madonu, dzīvokļu rindā mani neņēma, jo māja, kurā dzīvojām, skaitījās dzelzceļa māja. Tad – rindā paņēma, bet, kad nepaspēju atjaunot pieteikumu, no rindas izmeta. Tagad abas ar māsu esam pensionāres un nevaram uzlabot dzīves apstākļus.
– Ko darāt brīvajā laikā?
– Risinu krustvārdu mīklas, japāņu sudoku mīklas. Saista viss, kas neļauj prātam ierūsēt. Minot mīklas, ir, kur palauzīt galvu. Pērku speciālos žurnālus, tikai nav veiksmes – nekad neko neesmu laimējusi. Jaunības laikā, pirmos gadus strādājot Lejasciema vidusskolā, deju kolektīvā dejoju. Patika ceļot, un vasaras brīvlaikā vienmēr centos kaut kur aizbraukt. Ļoti daudz kur esmu bijusi, ceļojusi pa Volgu, Jeņiseja izbraukta no augšas līdz lejai, esmu bijusi Krimā. Toreiz gandrīz katru savu audzināmo klasi uz Maskavu ekskursijā aizvedu. Ir izdevies pabūt Bulgārijā, Vācijā, Norvēģijā.
Patika rokdarbi, jo mammīte izšuva baltos darbus. Teicu, kad būšu izmācījusies, sākšu pati izšūt, bet tam diemžēl neesmu pratusi atrast laiku. Taču nekad jau nevar teikt „nekad", jo laiki mainās, dzīve mainās, arī cilvēki mainās.
– Vai mīlat atzīmēt jubilejas?
– Esmu no tiem, kas jubilejas nemēdz īpaši atzīmēt, bet ir prieks, ka mani atceras, un viņu vidū ir arī bijušie audzēkņi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no Madonas Valsts ģimnāzijas arhīva