Jau no Madonas Valsts ģimnāzijas pirmās pastāvēšanas dienas tās darbību vada iestādes direktore VANDA MADERNIECE. Viņa noticēja Valsts ģimnāzijas nākotnei Madonā un jau astoņpadsmito gadu veiksmīgi organizē skolas darbu. Šobrīd Vandas Madernieces vadībā ir izveidojies stabils kolektīvs ar savām tradīcijām un vietu Latvijas valsts ģimnāziju saimē. Un tieši skolas pedagogi rosināja Madonas novada pašvaldību direktorei piešķirt pašvaldības augstāko apbalvojumu – Goda diplomu un goda zīmi.
– Vanda, vai atceraties bērnības laiku – kāds tas bija un ko darījāt tad, kad dzīvojāt vienkārši tāpat – savā nodabā? Vai bija kādas spēles, kas liecinātu par nākotnes profesiju?
Vanda Maderniece: – Bērnības atmiņas man ir ļoti skaistas. Dzīvoju skaistā vietā – laukos, Ilūkstes pusē. Biju jaunākais bērns ģimenē un jutos patiesi mīlēta. Agrā bērnībā zaudēju brāli, viņš traģiski gāja bojā, un man vēl ir vecāka māsa. Vecāki bija stingri un prasīgi, tai pašā laikā viņi prata izrādīt savu lielo mīlestību.
Bērnībā spēlējos ar lellēm, tās sēdināju pārīšos rindiņās un uz dīvāna vai galda veidoju skolas klasi, pat iekārtoju žurnālu un rakstīju piezīmes par katru savu iedomāto skolēnu. Tas patiešām bija mans bērnības sapnis – kļūt par skolotāju, un to gadu gaitā piepildīju. Tuvākā augstskola pēc vidusskolas beigšanas bija Daugavpils Pedagoģiskais institūts, tur iestājos un izbaudīju pilnvērtīgu studentu dzīvi.
– Vai Madona bija pirmā darbavieta?
– Pēc sekmju reitinga man laimējās pirmajai doties pie sadales komisijas, un biju jau aizdomājusies par iespēju strādāt Gaujienas vidusskolā, kad komisija man pēkšņi piedāvāja darbu Madonas vidusskolā. Piekritu, un pati biju pārsteigta par savu strauji mainīto lēmumu. Atbraucot uz Madonu, pirmais cilvēks, kuru satiku, bija skolotājs Artūrs Treicis. Viņš tai laikā bija skolas direktors. Vispirms viņu satiku uz ielas – šo personību nevarēja nepamanīt, savukārt tad, kad ienācu skolā, Artūra Treiča pirmie vārdi bija: „Jūs būsiet laba skolotāja!" Kad pajautāju – kāpēc, viņš atjokoja, ka daži skolotāji ir tādi, ka, ja klasē ir atvērts logs, skolēni steidzas to aizvērt – sak', ka tik neizpūš! Ar mani gan tā nebūšot.
– Tā sākāt mācīt matemātiku.
– Sākumā strādāju par matemātikas skolotāju pamatizglītības klasēs. Ar laiku man piedāvāja arī vidusskolas klases, bet biju iestrādājusies, un man patika mācīt priekšmetu šī posma audzēkņiem. 1998. gadā saņēmu piedāvājumu strādāt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Paralēli tam šai augstskolā studēju maģistrantūrā, un persona, kas mani pierunāja, acīmredzot, prata motivēt. Izšķiršanās tomēr nebija viegla, kādu brīdi vēl darbus apvienoju, bet tad paliku tikai pie pienākumiem augstskolā. Pieredze šai darbavietā deva pamatīgu izaugsmi. Pirmkārt, tā bija saskarsme ar cilvēkiem ārpus Madonas. Reizi nedēļā devos uz Rīgu vai augstskolas filiāli citā pilsētā, mums bija nodrošināta regulāra tālākizglītība, profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas, daudz nodarbību personības izaugsmei, sevis iepazīšanai.
– Un tad pienāca brīdis, kad atkal bija kas jāmaina?
– Bija plānots Madonā izveidot Valsts ģimnāziju, un tai vajadzēja vadītāju. Mani uzrunāja, un sākumā to uztvēru nedaudz kā joku. Tā kā tiku pierunāta, nepieciešamos dokumentus, lai konkursā piedalītos, iesniedzu, bet uz darba interviju negāju, nejutos šim amatam īsti piemērota. Darbojos savā augstskolas filiāles kabinetā, līdz man atnāca pakaļ un uzaicināja uz sarunu. Pēc darba intervijas drīz devos ceļojumā uz Somiju, un tieši šai laikā notika domes sēde, kurā tiku apstiprināta par Madonas ģimnāzijas direktori. Vīram piezvanīja kāds no deputātiem un mūs apsveica. Uz brīdi sašļuku, nobijos no lielās atbildības. Kādu pusgadu centos apvienot abus darbus, bet tas bija par grūtu. Ģimnāzija izveidojās no vidusskolas 10.-12. klasēm. Pārņēmām šos audzēkņus un arī pedagogus. Iegūt Valsts ģimnāzijas statusu pilnībā no jauna izveidotai mācību iestādei, kurai nav ne nolikuma, ne citu normatīvo aktu, nebija viegli. Ar augstskolas filiālē iegūto pieredzi te nepietika. Vajadzēja pieredzes apmaiņu ar citu skolu direktoriem – devos pēc padoma uz Lubānas vidusskolu pie Tāļa Salenieka, savu padomu neliedza Romāns Ližbovskis tepat Madonā. Palīdzēja arī Veronika Caune, kas tobrīd vadīja pašvaldības izglītības nodaļu. Vienmēr no apkārtējiem esmu saņēmusi palīdzību un tai brīdī nepieciešamo atbalstu.
– Kāda vadības stila piekritēja esat?
– Man jau šūpulī ielikta attieksme, ka ar cilvēkiem jāsadarbojas tā, lai otrs justos labi. Cilvēkiem ir jāpateicas par darbu, nevēlos būt valdonīga vadītāja, gribu, lai visi justos vienlīdzīgi, lai ar prieku nāk uz darbu. Un ģimnāzijas sasniegumi ir visa kolektīva nopelns, tikai apbalvojumi vienmēr tiek pasniegti iestādes vadītājai.
– Jūsu jaunais izaicinājums ir renovētā skolas ēka, tās iekārtošana, un izaicinājums ir arī attālinātais mācību darbs.
– Attālinātā pieredze pavasarī nāca ļoti negaidīti, tas bija milzīgs satraukums un atbildība. Bija jādomā, kā aptvert visas ģimenes, jāskaidro, vai tām ir vajadzīgais nodrošinājums vispirms jau ar tehnoloģijām. Sākumā nodarbības nebija tiešsaistē, skolotāji strādāja no mājām, tiešsaistē organizējām skolotāju sanāksmes. Pamazām mācību stundas arī sākām vadīt tiešsaistē. Visgrūtākais joprojām ir saprast, kā cilvēki jūtas. Tā kā klātienē netiekamies, to secināt ir problemātiski. Lūdzu savas izjūtas skolēniem paust e-klasē, lai kaut nedaudz iepazītu, ar kādām grūtībām bērni saskaras. Dažas ģimenes, kurās ir vairāki bērni, nodrošinājām ar datoriem, jo neviens šādam pavērsienam nebija gatavs. Arī skolotājiem tehnoloģijas mājās ne visiem ir tik augstvērtīgas, lai vadītu tiešsaistes nodarbības. Lūk, visas šīs situācijas centāmies atrisināt, nemaz nerunājot par pārbaudījumiem eksāmenu un izlaidumu sakarā.
– Cik tālu ir renovācijas process ģimnāzijas jaunajā ēkā Skolas ielā 10?
– Mēs tik ilgi esam uz to gājuši, lai kolektīvam būtu nepieciešamās telpas, ka šobrīd līdz piepildījumam palicis pavisam maz – ceram ar jauno semestri būt atjaunotajā ēkā Skolas ielā. Pirms tam daudz vairāk vēlējos, lai esošajai ģimnāzijas ēkai taptu plānotā piebūve, par kuras projektu paspējām nopriecāties un par kuru domes izpilddirektors Āris Vilšķērsts reiz teica – tas būs kā mētelis, piešūts pie pogas. Gaidījām „mēteli", un negribējām nodarīt pāri citam kolektīvam. Labi saprotu 2. vidusskolas saimi, kam Skolas iela 10 bija kā otrās mājas, un fakts, ka no turienes jāaiziet, nebija viegls. Tāds bija pašvaldības lēmums, ka divas skolas ir jāapvieno, lai trešajai būtu vieta, un tam bija jāpiekrīt. Viss notiekošais tomēr bija smags pārdzīvojums, kas iedragāja arī veselību. Nu jau process ir noticis, viss nostājies savās vietās, pagājis laiks, un paldies pašvaldībai par šo izšķirošo lēmumu.
– Ēkas iekšpuse ir būtiski pārvērtusies.
– Ēkas renovācijā paveikts milzu darbs, neviens kvadrātmetrs tur nav palicis pa vecam, viss ir izremontēts. Šobrīd tiek novērsti daži defekti, dažas nepilnības, lai varētu ēku nodot ekspluatācijā. Man bijusi iespēja visam būt klāt, katru nedēļu piedalījos būvsapulcēs, izņemot pavasarī pandēmijas laiku, kad bija ārkārtējā situācija un ierobežots cilvēku skaits, kas var pulcēties. Citādi – gan pie materiālu, gan krāsu izvēles – visā piedalījos, viss tika saskaņots, tas bija kopīgs darbs ar projekta autoruzraugu un būvniekiem.
Šobrīd var atzīties – pārcelšanos jau gaidām. Tur būs skaisti, un būsim visi kopā vienā ēkā. Astoņpadsmit gadu esam staigājuši pa visu Madonu, izmantojuši virkni telpu (septiņās vietās), paldies atsaucīgajām iestādēm, kas mums ļāva to darīt. Bērni nesūdzējās, bija pieraduši pie svaiga gaisa un „ģimnāzistu ceļa".
– Skola ir milzīga dzīves daļa – Madonas Valsts ģimnāziju beidzis 1151 absolvents, tomēr vēl jau ir arī privātais laiks ģimenei, bērniem un mazbērniem.
– Mēs lepojamies ar saviem absolventiem, viņi mums joprojām palīdz – kamēr nebija ārkārtējās situācijas – piedalījās skolas sarīkojumos. Mūsu absolventu lokā ir profesionāli aktieri, sabiedriskie darbinieki, kas vada pasākumus, ir videooperatori, kas filmē un veido reportāžas.
Par savām atvasēm savukārt varu teikt, ka meita ar ģimeni dzīvo Ādažos, tur mums ir divas mazmeitiņas, bet dēls ir tepat Madonā, un mums tuvumā ir divi mazdēliņi. Ģimene man pašai ir ļoti svarīga. Ja ir pārgurums darbā, jārisina problēmas, tieši ģimenē no tā varu atslēgties, rast mieru. Esmu pateicīga vīram, ka ārpus darbalaika mūsu mājās varu pārslēgties uz citu vidi, gūt atbalstu. Mēs daudz laika pavadām kopā. Brīvdienās parasti ceļojam pie dabas. Iepriekš, kad varēja braukt pasaulē tālāk, apmeklējām dažādas valstis. Mūs saista kalni, iespaidīgs bijis Vidusjūras kruīzs, brīnišķīgas atmiņas ir par braucienu uz Izraēlu. Šobrīd tā visa nedaudz pietrūkst. Vietā liekam dabas vērošanu tepat Madonas apkārtnē, lauku ceļu izbraukšanu, redzot un priecājoties par meža dzīvniekiem – alni, staltbriedi, stirnu. Vairāk iepazīstam dzimteni.
Man Latvija ir īpaša, Latviju nemainītu ne pret ko. Var ceļot, apskatīt un jūsmot par skaistām vietām, bet piederība Latvijai ir nenovērtējama. Te ir manas mājas.
20.11.2020.