Lai atspoguļotu uzņēmējas LIDIJAS ŠKOĻNIJAS dzīves gājumu, ar šo un droši vien arī pārējām avīzes lapām būs par maz. Praulēnieti dzīves ceļš pašlaik ir aizvedis uz ASV. Dienā, kad notiek šī intervija, Lidija Škoļnija divām Madonas skolām labdarības projekta ietvaros dāvā mājas lapas un rīko apmācības seminārus.
– Esmu dzimusi praulēniete. Vidējo izglītību ieguvu Madonā, bet pēc pedagoģiskās izglītības iegūšanas sāku strādāt Degumnieku skolā par skolotāju. Vēlāk atgriezos Praulienā, kur vadīju Praulienas bērnudārzu. Biju arī Madonas rajona partijas komitejas organizatoriskās nodaļas vadītāja, taču pēc iestāšanas Latvijas Tautas frontē no partijas kopā ar citiem kolēģiem tiku izmesta. Vēlāk tiku ievēlēta par Praulienas pagasta padomes priekšsēdētāju. Pēc darba Praulienas pagasta padomē devos strādāt uz Rīgu – Latvijas Pašvaldību savienībā, kur biju izpilddirektore. Piedalījos Atmodas pasākumos, un kopā ar domubiedriem rakstījām pirmos pašvaldību likumus. Biju viena no pirmajām LPS darbiniecēm, kas strādāja ar ārzemniekiem. Pirmie kontakti bija ar Dāniju un Nīderlandi. Centāmies apgūt šo valstu pieredzi pašvaldību sistēmas izveidē, kā arī piesaistīt dažāda veida palīdzību. Pēc kāda laika mani Dānijas konsultāciju uzņēmums uzaicināja apkalpot ES fondus Centrālajā un Austrumeiropā. Pārcēlos uz Prāgu, kur nodzīvoju septiņus gadus. Sākotnēji strādāju ar dažādiem ES pārrobežu sadarbības projektiem, bet vēlāk darba gaitas arī aizveda uz Latvijas vēstniecībām Čehijā un Horvātijā, kur atbildēju par ekonomiskajiem jautājumiem. Divus gadus esmu nostrādājusi arī radio „Brīvā Eiropa" latviešu redakcijā. Šajā laikā nodibināju arī savu uzņēmumu, kas specializējās divās jomās – konsultācijas par fondu apguvi un informācijas tehnoloģiju risinājumos. Piecu gadu laikā uzņēmums kļuva par vienu no vadošajiem, kas strādāja ar mājas lapu izveidi. Sākoties krīzei, līdzīgi kā daudziem citiem uzņēmumiem arī mums radās sarežģījumi un uzņēmumam vajadzēja pielāgoties jaunajai situācijai. Izdomājām izveidot vienu mājas lapu veidošanas sistēmas risinājumu, kas ir lēts, kvalitatīvs un visiem pieejams. Tā tapa „Anazana". Pērn reģistrējām šim produktam atsevišķu uzņēmumu un sākām to piedāvāt tirgū.
– Jūsu dzīve šobrīd gan vairāk saistīta nevis ar Latviju, bet ar ASV. Kādēļ tā?
– Mans dzīvesbiedrs ir ASV pilsonis, kas dzīvoja Latvijā un pasniedza angļu valodu. Vienubrīd nolēmām, ka jāaizbrauc apciemot vīra vecākus. To arī izdarījām. Pie viena radās doma, ka varētu nodibināt uzņēmumu arī ASV, kas Latvijā izstrādāto produktu ļautu virzīt citos pasaules tirgos. Varbūt nedaudz par ātru mēs šo lietu esam uzsākuši, jo vēl nav pietiekami iekarots tirgus tepat Latvijā, taču dzīve to tā ir sakārtojusi, ka četri nedaudz traki latvieši izveidoja uzņēmumu ASV. Šobrīd uzņēmumam ir jau 9 līdzīpašnieki, un ir piesaistītas pirmās investīcijas. Kamēr uzņēmums nostāsies uz kājām, lielākā daļa laika būs jāpavada ASV, Kalifornijas štatā.
– Kādi ir latvieša iespaidi par dzīvi ASV?
– Pirmā lieta, par ko, veidojot uzņēmumu, biju ļoti pārsteigta, ir tā, cik maz formalitāšu, kas saistītas ar grāmatvedību, atļaujām un atskaitēm, ir jākārto. Priecē tas, ka ASV uzņēmējs vairāk laika var veltīt savai tiešajai darbībai, nevis lauzīt galvu par administratīviem jautājumiem. Latvijā ar uzņēmējdarbību nodarbojos kopš 1998. gada, un šis kontrasts starp abām valstīm ir ļoti izteikts.
Kas attiecas uz sadzīviskām lietām, pirmais, ko var viegli uztvert, ir atšķirīgie klimatiskie apstākļi. Kalifornijā lielākoties ir sauss un saulains laiks. Dzīvoju Sandjego, kur liela daļa iedzīvotāju ir meksikāņi. Sākumā man bija grūti pārvarēt kulturālās atšķirības, jo viņiem ir pilnīgi normāla parādība tas, ka visa iela zina par to, kas notiek kaimiņu ģimenē. Man to ir grūti pieņemt, taču, no otras puses, viņi ir atvērti un komunikabli.
Kaut arī ASV ir skārusi krīze un iedzīvotāji nemitīgi par to sūdzas, krīzes sekas nav tik jūtamas kā Latvijā. Vissliktākajā situācijā ir tie, kas palikuši bez darba, pabalstiem un mājokļa. Ja ir darbs, tad izdzīvot nav grūti, jo degviela ASV ir precīzi divreiz lētāka nekā Latvijā, apģērbs arī ir krietni vien lētāks, un arī pārtikas cenas nav augstas.
– Jūsu darba specifika ilgu laiku bija saistīta ar Eiropas struktūrfondu jautājumiem, kuros konsultējāt gan uzņēmumus, gan ministrijas. Latvijā fondu sadales un izlietošanas temats ir ļoti aktuāls. Kāds ir jūsu skatījums uz situāciju?
– Savulaik biju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle un strādāju ar fondu sadaļu. Pirms mēneša vairākiem kolēģiem aizsūtīju komentāru par to, ka mana pirms dažiem gadiem izteiktā prognoze, ka struktūrfondi netiks izlietoti, ir piepildījusies. Kopumā saskatu divas lielas problēmas. Pirmkārt, mēs nespējām pietiekami prasmīgi sarunās ar Eiropas Komisiju aizstāvēt savas pozīcijas un intereses, kā arī piesaistītais finansējuma apjoms salīdzinoši ir mazāks nekā citām valstīm. Vaina gulstas gan uz politisko vadību, kas līgumus parakstīja, gan uz tiem ierēdņiem, kuri tos gatavoja un pārstāvēja Latvijas intereses sarunās ar ES institūcijām. Otra problēma, un tajā ES un EK varam vainot vēl mazāk, ir piešķirto līdzekļu izlietojums. Tā kā esmu strādājusi ar ES fondiem Centrālajā un Austrumeiropā, ļoti labi zinu, kādas ir procedūras līdzekļu saņemšanai un kādas ir pašu valstu iespējas šo procedūru izveidē. Viena problēma, kas raksturīga Latvijas situācijai, ir mūsu tiesību aktu pieņemšanas, izpildes un kontroles sistēma. Tik mazai valstij, kāda ir Latvija, šī sistēma ir ļoti smagnēja. Pieņemto likumu skaits ir liels, nepārtraukti tiek mainīti dažādi regulējumi, un laiks, kas paiet visas procedūras ievērošanai, ir ļoti ilgs. To visu pasliktina arī ministriju un valsts iestāžu savstarpējā konkurences cīņa par ietekmi un finansējumu. Savulaik jau uzņēmēju plānā norādījām, ka 21 institūcija, kas nodarbojas ar Eiropas fondu ieviešanu, Latvijai ir par daudz. Saglabājoties šādai situācijai, struktūrfondus nav iespējams apgūt.
– Kuru savas raibās un pārmaiņu pilnās dzīves posmu uzskatāt par interesantāko?
– Visa dzīve ir interesanta, un vienu notikumu no otra ir grūti nodalīt. Manuprāt, tiem cilvēkiem, kas ir manā vecumā, ir veidojusies absolūti unikāla dzīve. Bija iespēja dzīvot padomju periodā, kad pat radošākajās fantāzijās nevarējām iedomāties, ka PSRS sabruks un radīsies citas dzīves iespējas. Visas pārmaiņas, kas ir bijušas, sev līdzi nes lielu izaicinājumu. Zinu, ka daudzi tā arī nespēja pārslēgties no vienas sistēmas uz otru, no viena dzīves ritma uz citu. Iespējams, ka valstij 90. gadu sākumā bija vairāk jādomā par to, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kam ir psiholoģiski grūti pārorientēties. Šodien seminārā runājām par to, kādēļ latvieši atšķirībā no grieķiem sevi neizpauž tik skaļos un asos protestos. Acīmredzot daļēji to nosaka mūsu ziemeļnieku mentalitāte. Esam mierīgāki un izvēlamies citas protesta formas, kā, piemēram, brīvo darbaspēka kustību ES ietvaros. No otras puses, nevar arī apgalvot, ka latvieši būtu neaktīvi. Piedalāmies parakstu vākšanā un referendumos, taču diemžēl saglabājas izjūta, ka ar šiem pasākumiem būtiskas izmaiņas politiskajā sistēmā panākt nevar.
– Vai pašreizējās valdības veidošanas gaita ļauj pozitīvi raudzīties uz valsts nākotni?
– Manuprāt, partijām ir vēlme mainīt šo sistēmu. Ja raugāmies uz deputātiem kā indivīdiem, man nav pamata domāt, ka viņi ir pret to, lai valsts attīstās un tās iedzīvotājiem ir augstāka dzīves kvalitāte. Protams, ir daži, kas Saeimā atrodas merkantilu mērķu vārdā, taču tādu ir mazākums. Vienlaikus ir redzams, ka jaunajiem deputātiem ir grūti nostāties pretim labi ieeļļotajai mašinērijai, kur daudz ko nosaka vienošanās kuluāros. Nupat kļuvām par lieciniekiem tam, kā iekšēju pretrunu rezultātā vēl pirms valdības izveides sadalījās Zatlera Reformu partija.
Otra lieta, ko vēlos uzsvērt, ir tā, ka Valdis Dombrovskis un viņa līdzbiedri bieži vien nespēj iedomāties to, kā cilvēki dzīvo ārpus Rīgas. Viņiem ir sveša lauku problemātika, un viņi tajā neiedziļinās. Nu jau varu Latvijas situāciju nedaudz salīdzināt ar ASV. Tur politiķa uzdevums ir nepārtraukti uzturēt saikni ar iedzīvotājiem un censties tos pārliecināt par pieņemto un pieņemamo lēmumu nozīmi, jo vēlētājs ir tas, kurš nepārtraukti pieprasa viņiem atskaitīties un neapmierinoša darba rezultātā var arī sodīt. Mans uzskats ir, ka Latvija daudz veiksmīgāk spētu attīstīties, ja vara netiktu koncentrēta tikai Rīgā. Ir jāveido spēcīgi reģioni.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto