Nodzīvot dzīvi nav diži liela prasme, tomēr dzīvot tā, ka, runājot par savu dzīvi, nezini, ar ko sākt, un smiekli nāk, vai vismaz smaids uz lūpām parādās, ne katram izdodas. Ļaudoniete BIRUTA PUĶE ir dāma labākajos gados, kura ir lielisks piemērs un zinās pateikt, kā sava dzīve ir jādzīvo, lai tā būtu pēc iespējas piesātinātāka, interesantāka un aizraujošāka.
Ļaudona – dzimtā puse
Sarunas sākumā, apciemojot Birutu Puķi viņas koka mājiņā Ļaudonā, vēlējos noskaidrot, vai viņa visu mūžu ir dzīvojusi šajā pagastā.
– Ļaudona ir mana dzimtā vieta. Uzaugu četru bērnu ģimenē. Tēva jeb dzimtas māja atrodas ceļam otrā pusē. Es tur nodzīvoju 20 gadu, bet 1961. gadā aizgāju uz Rīgu. Pirms trim gadiem atgriezos Ļaudonā. Šī visa ir mana vectēva zeme. Mēs abi ar brāli taisījāmies nākt atpakaļ uz dzimto pusi. Man Madonā ir arī dzīvoklis, kas visu laiku stāvēja tukšs. Tomēr es to nevienam neatdevu, jo esmu tāds cilvēks – kad izdomāju, iesēžos mašīnā un braucu. Gribas tomēr brīvi justies. Es vienmēr esmu vēlējusies braukt. Ja man mašīnas nebūtu bijis, nezinu, kā viss dzīvē izvērstos. Vienu brīdi braucu uz šejieni un pārnakšņoju mašīnā. Bet tad nospriedu – kāda jēga man gulēt mašīnā, ja es varētu dzīvot būdiņā. Kad vēl vīrs bija dzīvs, mēs abi gribējām pārcelties uz dzīvi Ļaudonā. Diemžēl nesanāca viņam. Arī vienam no brāļiem, kad Madonā remontējām dzīvokli, teicu: „No Ļaudonas es nāku, uz Ļaudonu gribu atpakaļ!"
Taču beigās sanāks tā, ka es viena tikai būšu atgriezusies Ļaudonā. Rīgā man dzīvo meita Anita ar znotu Jāni. Man ir divi mazbērni – Roberts un Renāte – un trīs mazmazbērni – Eduards, Nikola un Ronalds, – pastāstīja Birutas kundze.
Daudzpusīga personība
Birutas Puķes pirmā darbavieta esot bijusi Ļaudonā – Ruķos slimnīcā, kur viņa strādājusi par virēju jeb pavāri. – Vien pāris mēnešu nostrādāju šajā darbavietā. Mana mamma un tante arī strādāja šajā slimnīcā. Tad pastā vajadzēja telefonisti. Vienu brīdi tur arī strādāju, bet, kad kolēģe aizgāja dekrētā, man tika uzticēti priekšnieces pienākumi. Kaut gan man izglītības tādas nebija, visus darbus jau zināju un mācēju izdarīt. Pastā nostrādāju no 1958. līdz 1961. gadam, kad pārcēlos uz Rīgu. Satiku savu skolasbiedreni, un viņa teica, lai eju uz tramvaja strādāt. Es, protams, uzreiz teicu – nē, man nepatīk. Beigās tomēr aizgāju uz pārvaldi un izmācījos par trolejbusa vadītāju. Šajā profesijā nostrādāju ilgāku laiku. Atceros, ka gandrīz visas brīvdienas bija jāstrādā.
Ļaudonā biju nolikusi arī motociklista tiesības. Nezinu, kāpēc, bet man jau skolas laikā patika lietas, kas saistītas ar mašīnām, tehniku. Kas zina – varbūt iepriekšējā dzīvē biju mehāniķis. (Smejas.) Kad nonācu Rīgā, pirms sāku trolejbusu vadīt, pašmācības ceļā nokārtoju arī amatieršofera tiesības. Es neteikšu, ka man apnika braukt ar trolejbusu, tomēr aizgāju uz autoskolu un izmācījos par šoferi. Kad izira mana pirmā ģimene, ilgi mācījos, strādāju un visādus darbus darīju. Pēc tam iestājos tehnikumā. Tā nu es izmācījos par tehniķi, mehāniķi. Atkal sanāca satikt vienu paziņu, kas ātrajā palīdzībā strādāja. Paziņa man teica, lai eju pie viņiem par šoferi strādāt. Un tā, lūk, es sāku strādāt uz ātrajiem. Kādus 10 gadus nobraukāju. Pēc tam piecus gadus braucu komandējumos uz Krieviju. Vēl vienu mēnesi es nodzīvoju Vācijā. Šodien vēl atceros, ka atbraucu no Vācijas ar „fordu" un kā muļķe pārdevu savu „žiguli", kam nebija ne vainas. Tad kādu gadu nostrādāju Ministru kabineta saimnieciskajā daļā. Līdz 2010. gadam man piederēja arī remontceltniecības firma, kad izdomāju tās darbību apturēt – sapratu, ka man nav vajadzības pēc tās firmas. Un visbeidzot strādāju avīžu kioskā. 55 gados aizgāju pensijā, tā bija ļoti maza, tāpēc pēdējos gados vienlaikus strādāju divās darbavietās, – savā darba pieredzē dalījās Biruta Puķe.
Pa vasaru dzīvo koka mājiņā
Sarunas laikā uzzināju, ka Birutas kundze koka mājiņā dzīvojot vien siltajos vasaras mēnešos. Kad Birutas Puķes ģimene devusies dzīvot uz Rīgu, dzimtas māju viņi esot pārdevuši, tāpēc kur palikt īsti neesot bijis.
– Kad pirms trim gadiem atnācu atpakaļ uz Ļaudonu, tad arī nolēmu iegādāties tādu nelielu mājiņu no koka, kas man ļoti iepatikās. Nopirku arī materiālus, lai mājai blakus varētu uzcelt šķūni. Draudzene man prasīja: „Kam tev šito mājiņu vajag?" Es viņai atbildēju: „Bet man te patīk. Te ir gaiss, koki visapkārt. Te caur kokiem saulīte no rītiem iespīd, arī vējiņš tos kokus reizēm izšūpo." Vēl gan neesmu paspējusi visu te apkārt sakopt un iekārtot, bet gan jau ar laiku, – par ideju pirkt mājiņu stāstīja Birutas kundze.
Palīdz citiem
Šķiet, ka uz vecumdienām cilvēku spēja un vēlme kaut ko darīt, aktīvi rosīties pazūd. Bet tā noteikti nenotiek ar Birutas kundzi! Ziemassvētku laikā ļaudoniete braucot dzīvoties vairāk pa Rīgu, lai palīdzētu kādai firmai cept piparkūkas.
– Protu arī konditora darbus darīt. Pirms Ziemassvētkiem jau piecus gadus braukāju uz Rīgu cept piparkūkas. Darbs ir uz kājām, bet – ko padarīs? Ģimenes ārste gan teica, ka negribot mani laist šogad, – ar smaidu atzina Biruta Puķe.
Pirmajā gadā, kad Birutas kundze esot atnākusi uz Ļaudonu, viņa radiniekiem un draugiem esot uzrīkojusi dārza svētkus.
– Vairāk šos svētkus brālītim organizēju, bet es visiem teicu – tie, kuri grib, lai nāk! Man nepatīk, ka vienkārši uzliek kaut kādu mūziku, bet man ļoti patīk dzīvā mūzika. Es visiem brāļiem, mammai esmu organizējusi pasākumus ar dzīvo mūziku. Mammai uz 80 gadu jubileju bija ieradušies Šoriņš ar Neimani. Ir doma dārza svētkus rīkot arī nākamgad. Padomā jau ir, kas varētu spēlēt, bet līdz tam jānodzīvo, – pauda enerģiskā kundze.
Ikdienā Biruta Puķe labprāt palīdzot cilvēkiem, aprūpējot tos, kā arī ejot uz baznīcu.
– Man patīk citiem palīdzēt. Es atteikt arī nevaru. Ja pati nevaru, tad ir cita lieta, bet, ja vien varu, es palīdzu. Nezinu, kāpēc man kaut kas šāds sēd iekšā. Cilvēks piezvana, pametu savu darbu un aizbraucu, aizeju – pēc nepieciešamības, – atklāja Biruta Puķe.
Daudz hobiju
Ļaudoniete atzina, ka skolas laikā viņa esot pamēģinājusi ne vienu vien hobiju: – Kad es vēl skolā gāju, mamma teica, lai izeju šūšanas kursus. Man vēl tagad biezā klade saglabājusies ar darbiem. Bet sapratu – kas nav, tas nav. Jā, izšūšana man patīk. Es Rīgā arī nesen izšūšanas kursos gāju – domāju, ka šūšu, bet laikam tomēr ne.
Agrāk Biruta Puķe esot arī dejojusi tautiskās dejas.
– Tagad man ļoti patīk iet uz mežu un lasīt ogas, sēnes. Kaut gan lielāko atpūtu man sagādā braukšana ar mašīnu. Televizors īsti neiet pie sirds, tāpēc lielākoties klausos radio un risinu mīklas. Pirms neilga laika pirmo reizi par mīklu minēšanu laimēju balviņu. Vēl man patīk lasīt grāmatas, ceļot, braukt ekskursijās. Viens no maniem, kā arī vīra lielākajiem hobijiem bija zivju žāvēšana. Man jau trīs gadus šeit zivju namiņu taisa. Rīgā mēs ar vīru ļoti bieži zivis žāvējām. Man vēl tagad daži, kad aizbraucu uz Rīgu, prasa, kad tad zivis būs. Pati es nekur nevaru nopirkt garšīgu žāvētu zivi. Vīrs bija stūrmanis uz zvejas kuģa, tāpēc laikam tas bija tāds mūsu kopīgais hobijs. Protams, tad, kad cilvēku pavadi jūrā, ir jau tās asaras un viss pārējais. Bet, kad redzi, kā tas kuģis nāk mājās, atkal ir tā patīkami. Tad ar vīru cepām arī nēģus. Vīrs pat uzmūrēja nēģu krāsni. Tāpēc arī man ir tāds plāns ar to žāvēšanu. Reizēm arī zālītes visādas savācu, uzlējumus uztaisu.
Atminoties nesen piedzīvoto, Birutas kundze atklāja, ka 2006. gadā viņa esot piedalījusies „Ievas pārvērtībās".
– Vīrs pēc tam par mani smējās. Es tobrīd strādāju avīžu kioskā, un man atnāca zīmīte, ielūgums uz „Ievas pārvērtībām". Izrādījās, ka es esmu visvairāk žurnālu „Ieva" pārdevusi. Jauks piedzīvojums bija, ko vēl tagad var atcerēties ar smaidu, –
stāstīja ļaudoniete.
Birutas kundzei vaicāju, kur viņa visam rod enerģiju, pozitīvismu, uz ko viņa atbildēja: – Es nezinu. (Smejas.) No augšas tie spēki nāk. Turklāt – man viss uzreiz nenotiek. No sākuma man vajag pasēdēt un nedaudz padomāt, lai saprastu, ko vēlos darīt. Vēl ļoti daudz ko gribu sasniegt, bet, vai to visu varēs īstenot, manīs.
Jaunajai paaudzei – darba tikumu
Ņemot vērā Birutas Puķes ievērojamo pieredzi, enerģiju viņas vecumā un vēlmi visiem palīdzēt, visur pagūt, vaicāju, kāds ir viņas viedoklis par mūsdienu paaudzi un ko viņa novēlētu jauniešiem, kā arī saviem vienaudžiem.
– Pēc kara, man bija kādi pieci, seši gadi, mani piecos no rīta cēla augšā, lai es ietu ganīt govis. Un, kad pa dienas vidu atnācu mājās, bija cukurbietes jāravē. Saule spīdēja, bet bija jāravē. Esmu ļoti priecīga un pateicīga vecākiem, ka viņi man jau tik agrā vecumā iemācīja strādāt. Nesaprotu tikai vienu – kāpēc valdība ir izdevusi likumu, ka bērni līdz 15 gadu vecumam nedrīkst strādāt? Bērni kuļā kājas, dzer vinčikus, dara vēl citas sliktas lietas. Kad Rīgā kioskā strādāju, es taču visu to redzēju, kas patiesībā notiek. Jau no bērnības jāstrādā, un vecākiem saviem bērniem ir jāiedod darba tikums. Bet var manīt, ka lielai daļai jauniešu mūsdienās tas bērnībā nav iedots. Tagad – ko tu, bērniņ, ēdīsi, ko ģērbsi? Nē, es to neēdīšu, šito neēdīšu, to neģērbšu… Un vecāki tiem bērniem izdabā. Man bērnībā mantiņu nebija. Tētis bija zirdziņu uztaisījis, uz kura var šūpoties. Ar čiekuriņiem, akmentiņiem spēlējāmies. Nu, nevajag bērniem tās mantas! Viņiem balonu kaut uzdāvina – kas par prieku! Jaunatne savukārt sēž bezdarbībā. Kas tik nav dzirdēts, ko bērni var aiz bezdarbības izdarīt. Lai bērni mācās darba tikumu! Un ko saviem vienaudžiem lai novēl? (Pauze.) – Lai nedomā sliktas domas un uz dzīvi raugās ar optimismu! Kā man vecmamma teica: „Piedzimstot katram sava minūte, stunda nolikta. Nekad nevar zināt, kad kas notiks. Bet ir taču jādzīvo!" – novēlēja Birutas kundze.
06.09.2019.