KASPARS PARFENOVIČS jau kopš agras bērnības bijis saistīts ar dārzniecību. Tolaik varbūt nedaudz piespiedu kārtā, bet nu jau desmit gadu aktīvi darbojas ģimenes uzņēmumā Zaļenieku kokaudzētavā (vienā no lielākajām kokaudzētavām Latvijā, kuru ir radījis un vada Imants Parfenovičs) un vada Dārza centru.
Darot dažādus darbus, Kaspars ik pa laikam atgriezās pie dārzkopības, pilnveidojot sevi, krājot pieredzi un zināšanas, lai nodotos savai sirdslietai. Jau vairākus gadus viņa īpašumā ir "Dzintari" Ļaudonas pagastā, kas ir tā īstā vieta, kur piepildīt savus sapņus.
– Dārzkopībai ir jābūt sirdslietai. Ja tā nav, tad labāk nemaz nevajag to darīt, būs ļoti grūti. Tas ir aicinājums, dzīvesveids. Kokaudzētavu vadītāji dzīvo uz vietas, viņi mostas ar domām par kokaudzētavu, ar tām pavada dienu un dodas arī gulēt.
– Ar dārzniecību tu esi saistīts jau kopš agras bērnības.
– Ģimenē esmu vecākais bērns, ir divas jaunākas māsas. Pašsaprotami, ka arī mums bija jāiesaistās visos darbos, jo vecāki strādāja un arī mums bija savi pienākumi. Tajā laikā man tas īsti nepatika, jo darbs likās smags, neinteresēja un likās pat uzspiests. Tolaik salīdzinot, kā dzīvo draugi un viņu ģimenes, kad vakari viņiem brīvi, rokas tīras, man šķita, ka darbs, ko dara mani vecāki, ir pārāk sarežģīts un arī mūs, bērnus, tajā iesaista. Tomēr, lai arī nebija lielas intereses par dārzniecību, es bērnībā daudz iemācījos. Sasniedzot pilngadību un nokārtojot vadītāja apliecību, ar draugiem braucām uz tirgiem, pārdevām stādus.
Manai mammai bija uzņēmums, kas nodarbojās ar dārzu projektēšanu un iekārtošanu. Iesaistījos darbos, kas skāra teritorijas sakopšanu, un aptuveni divdesmit gadu vecumā jau manā atbildībā bija vairāki cilvēki, kuriem sagādāju nepieciešamo, lai varētu veikt darbu, to pieņēmu utt. Pēc pāris gadiem kopā ar draudzeni nodibinājām savu uzņēmumu, piedāvājot telpu uzkopšanu, paralēli tam piedalījāmies pilsētu izsludinātajos konkursos, kas bija saistīti tieši ar zāles pļaušanu. Tolaik man tas ļoti patika, padevās un varēja labi nopelnīt, tomēr pēc dažiem gadiem gribējās pamēģināt ko citu, un izmācījos par nekustamo īpašumu mākleri. Kopā ar biznesa partneri sākotnēji darbojāmies kā starpnieki, palīdzējām pārdot un nopirkt īpašumus. Šajā sfērā darbojos īsu periodu, īsi pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes kopā ar kolēģi pārgājām uz īpašumu apsaimniekošanu.
– Tomēr kādā brīdī atkal atgriezies pie dārzniecības?
– Laikā, kad apsaimniekoju īpašumu, apjautu, ka brīvajā laikā man patīk braukt un staigāt pa parkiem, skvēriem. Vērot kopējo ainavu, kā izskatās stādījumi, arhitektūras formas, ēkas, taciņas, koki. Mani tas ļoti interesēja, jutu iekšēju vilkmi uz to. Pārdodot apsaimniekojamo īpašumu, sāku veikt vienkārša strādnieka darba pienākumus apzaļumošanā. Tajā laikā atkal guvu lielisku pieredzi, iemācījos dažādus darbus, kas saistīti ar teritorijas labiekārtošanu.
Sēžot ofisā, lielākā dienas daļa tika pavadīta tur. Pienākot rudenim un saprotot, ka vasara ir pagājusi, iekšēji bija skumji, ka kaut kas dzīvē ir neizdzīvots. Savukārt, sākot strādāt dārzos, kas ir vienkāršāks un varbūt ne tik labi apmaksāts darbs, pienākot rudenim, man bija tā sajūta, ka esmu izdzīvojis to laiku. Esmu pieredzējis gan karstu sauli un vēsu lietu, gan vēju un bezvēju, visus laikapstākļus, kas ir vasaras sezonā, un, pienākot vēsajam rudenim, bija patīkamas izjūtas, ka nekas nav nokavēts, ka esmu savā īstajā laikā un vietā. Tas man bija būtisks moments.
2011. gadā tēvam tika izteikts piedāvājums par stādu tirdzniecību Rīgā. Skaidrs, ka viņš viens to nevarēja paveikt, jo ar darbiem bija iegrimis kokaudzētavā. Pārdomāju šo piedāvājumu un sapratu, ka patiešām to vēlos darīt, un visi kopā – es, mamma un tēvs – sākām to darīt. Daudz mācījāmies, ceļojām un skatījāmies, kā citur tas notiek, un sākām projektēt un veidot Dārza centru. To atvērām 2013. gadā un uzsākām plašu stādu tirdzniecību.
Tomēr atkal ir būtiska nianse – mana sirds vairāk aicina uz vides veidošanu. Citreiz mēdzu sevi salīdzināt ar mākslinieku, teiksim, gleznotāju – iesācēju, kuram ir ļoti milzīga vilkme to darīt, taču viņš strādā veikalā, kur pārdod otas, krāsas, molbertus, bet gleznošanai tik daudz laika neatliek. Kādu laiku tā jutos. Laikam ejot, sāku arvien vairāk mācīties, iegādājos savu zemesgabalu, kurā varēju jau ar pilnu jaudu sākt visu veidot. Lai gan sākums bija sarežģīts, jo viensētā pavērās gruvešu kaudzes, kas bija jānovāc un prasīja smagu darbu, tomēr man tas process ļoti patika, jo izbaudīju, kā tas ir, kad aizej nevis uz tīru vidi, kur nekas nav bijis, bet uz vidi, kur cilvēki, kas iepriekš tur ir dzīvojuši, aiz sevis ir atstājuši nekārtību, kuru tu esi savācis un padarījis kādu stūrīti mūsu Latvijā tīrāku.
– Īpašumu iegādājies Ļaudonas pagastā, kas patiesībā ir pietiekami tālu no dzimtās vietas Jelgavā, tāpat arī no Rīgas. Kā izvēlējies šo īpašumu?
– Braukājot pa Latviju, skatoties dažādas vietas Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Vidzemē, var just atšķirības, kā izskatās reljefs, kādas ir sajūtas, atrodoties konkrētā vietā, kādi ir cilvēki. Rodas priekšstats, ka Vidzemei ir milzīga enerģētika, kas piepilda ar spēku un enerģiju. Tāpat, salīdzinot ar Kurzemi un jo īpaši Zemgali, ir samērā maz lauksaimniecībā izmantojamās platības, kur, komerciāli audzējot, piemēram, graudaugus, notiek miglošana, zemes indēšana, Vidzeme ir ekoloģiskāks, tīrs reģions.
Īpašums Ļaudonā likās visatbilstošākais mūsu vēlmēm. Pats tā daru un vienmēr iesaku arī citiem – pirms iegādāties īpašumu, aprunāties gan ar pagasta pārvaldes vadītāju, gan kaimiņiem, lai saprastu, kādi ir šie cilvēki un kā būtu tur dzīvot. Aprunājos ar Artūru Portnovu un noskatītajam īpašumam tuvākajiem kaimiņiem, un šie cilvēki man atstāja ļoti labu iespaidu un sajūtu, ka tiekam tur gaidīti. Tas ir ļoti būtiski. Patīkami, ja ir šī labā draudzība un sadarbība. Dzīve rit vieglāk, labāk, abpusēji izdevīgāk. Arī es ap sevi vienmēr cenšos veidot pozitīvu gaisotni.
Ļaudonā es redzēju milzīgu potenciālu nākotnei. Līdzās manam īpašumam atrodas Krustkalnu rezervāts. Tas ir bagāts ar dabas (floras un faunas) daudzveidību. Kur bagātāka bioloģiskā daudzveidība, tur veselīgāk un labāk ir dzīvot arī cilvēkam. Nākotnē tur var dzīvot cilvēki – pārcelties no pilsētām, atgriezties tie, kas savulaik jau tur ir dzīvojuši. Veidot pašpietiekamas saimniecības, kurām pietiek ar hektāru vai pusotru, lai ģimeni nodrošinātu ar visu nepieciešamo. Tajā pašā laikā blakus ir draugi, līdzīgi domājoši cilvēki, un viņiem ir ļoti interesanti. Pašlaik cilvēki dzīvo divās galējībās – pilsētās, kur viss ir ļoti blīvi, vai laukos, kur ir vien dažas viensētas un milzīgas platības, kurās audzē tikai graudaugus vai zālāju.
– Kāda ir pašpietiekama saimniecība?
– Tas var būt hektārs vai nedaudz vairāk, kur cilvēkiem dzīvot un būt laimīgiem. Ja mēs vadāmies pēc iepriekšējās pieredzes, kā cilvēki ir pieraduši kopt un uzturēt platības, hektārs varētu likties daudz. Taču – ja mēs, piemēram, pusi no šīs platības izmantojam mežam, kas ir dzīva ekosistēma un neprasa no cilvēka nekādu kopšanu. Ja apzināti iestādām mežu, ko sauc par "Forest garden" (meža dārzs. – Aut.), kurā ir liela augu daudzveidība: krūmi, koki, sēnes, tajā varam stādīt arī augļu kokus, kazenes, avenes utt. Šādam mežam sākotnēji ir jāpievērš vairāk vērības, kamēr viss iesakņojas, pēc tam esam izveidojuši mežu, kurā aug arī mums nepieciešamais. Ir dārzeņi, augļi, ogas, un vienīgais darbs, kas jāvelta, ir ražas novākšana. Latvijā tas ir salīdzinošs jaunums, bet šādi var izveidot pašpietiekamu vidi un cilvēkam nav jābūt vergam savam dārzam. Daba kalpo cilvēkam. Pamazām projektēju un šādu mežu veidošu Ļaudonā, lai pats pārliecinātos, kā tas darbojas, un vēlāk varētu palīdzēt arī citiem veidot tādus dārzus.
– Tomēr savs īpašums, dārzs, interese par to parādās kādā noteiktā vecumposmā?
– Ļoti daudz esmu par to domājis, un šķiet, ka tas vairāk saistīts ar audzināšanu, sabiedrības modeli kopumā. Kāpēc bērni mūk prom no laukiem? Viņi redz šo smago darbu, ieguldīto enerģiju, mūždien netīrās rokas un drēbes, bet rezultātā ir maz naudas. Jaunais cilvēks, to visu redzot un salīdzinot ar dzīvi pilsētā, protams, izvēlas vieglāko dzīvi. Pēc trīsdesmit gadiem jau rodas cita apziņa, ir izveidota ģimene, dzimst bērni, un tad aizdomājas par veselīgāku dzīvesveidu, rodas vēlme pašiem iekopt savu dārziņu, kurā izaudzēt dārzeņus.
07.07.2023.