Latvijas Basketbola līgas (LBL) un alus darītavas "Baltika" akcijas uzvarētājs noskaidrojās Basketbola dienā Rīgā. Superfinālā starp trim dalībniekiem bija arī Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas basketbola treneris AGNIS BEĶERIS, un tikai septītajā kārtā precīzs basketbola bumbas raidījums grozā no centra izdevās tieši viņam. Līdz ar to solītā balva – jaunais Ford C-Max – ir nopelnīta godam.
Agnis Beķeris ir dzimis Madonā, bet uzaudzis Ērgļos. Studējot LSPA, spēlējis basketbolu pie Jāņa Rimbenieka. Pēc augstskolas beigšanas uzsācis basketbola trenera gaitas Madonas sporta skolā, nu jau 13. gadu veiksmīgi turpina darbu ar zēnu komandām, vada Madonas BJSS basketbola nodaļu. Precējies, kopā ar sievu Guntu audzina trīsgadīgo Zani un septiņpadsmitgadīgo Moniku.
Mūsu saruna ar Agni Beķeri iesākās par lielo laimestu, kas nopelnīts, pateicoties basketbolam un arī veiksmei. – Pārvietojos ar ļoti skaistu mašīnu, bet vēl nespēju noticēt, ka tā ir mana, liekas, ka iedota darba mašīna.
– Pastāsti, kā attīstījās tava līdzdalība akcijā no anketas aizpildīšanas līdz finālam?
– Aizbraucot uz LBL spēlēm, nopērkot biļeti, varēja piedalīties akcijas izlozē, un laimētāji sacentās basketbola 3 punktu metienu konkursā, kur galvenā balva ir automašīna. Aprīļa beigās spēle notika Gulbenē, kurp devāmies kopā ar kolēģi Arvi Grunti. Aizbraucām paskatīties, jo zināju, ka spēlēs arī kādreizējais audzēknis madonietis Miks Sokolovs. Arī mēs ar Arvi aizpildījām akcijas anketu, iemetām to urnā. Pārtraukumā notika izloze, un uz 3 punktu metienu konkursu izsauca arī mūs ar Arvi. Man laimējās, metiens bija precīzs. Līdz ar to nāca uzaicinājums piedalīties Basketbola dienā Rīgā 1. maijā. Varēju turp arī nebraukt, jo bija paredzēts todien būt kopā ar Madonas sporta skolas audzēkņiem nometnē Degumniekos. Izlēmu satikties ar Gunti Ķeveri, un sanāca tā, ka guvu Madonas novada domes atbalstu, lai ar mazo busiņu kopā ar lielajiem puišiem tomēr dotos uz basketbola svētkiem Rīgā. Kārtējo reizi nāca talkā arī Miks Sokolovs, kas nodarbojās ar basketbolistiem nometnē. Mika mamma, kas aizveda dēlu turp, mani atpakaļ, vēl piekodināja, lai bez automašīnas atpakaļ nebraucot. Toreiz vēl atteicu: "Labi, labi, jau braucu pēc mašīnas!" Rīgā pie arēnas mani puiši spēlēja strītbolu, bet pulksten 15 sekoja akcijas noslēgums, kad man jau ar katru minūti zuda ticība saviem spēkiem, ka varu sacensties ar 75 spēlētājiem no visas Latvijas. Mums visiem iedeva "Baltikas" kreklus, vajadzēja nofotografēties pie automašīnas. Pēc tam cits pēc cita izmantojām savu vienīgo iespēju iemest grozā bumbu no centra. Bumba grozā iekrita man un vēl diviem puišiem. Spēles "VEF" – "Liepāja" pārtraukumā mūs trīs uzaicināja superfināla metieniem. Ļoti uztraucos – sirds vai kāpa pa muti laukā. Noteikums bija tāds – tiklīdz kāds iemet bumbu grozā, tas ir uzvarētājs, ja ne, sacenšamies tik ilgi, kamēr kāds trāpa mērķī. Tikai ar septīto reizi trāpīju bumbu grozā.
– Tā bija meistarība, veiksme vai varbūt biji satrenējies mest 3 punktu metienus?
– Ikdienā taču mācu mest bumbu grozā saviem puišiem. Pēc 3 punktu metienu konkursa Gulbenē sāku tam trenēties arī pats. Metot grozā no centra, no 30 reizēm kāds viens metiens bija trāpīgs. Trenējāmies arī nometnes laikā, un puišiem pa vakariem bija jāmet tālie metieni grozā. Nometnes beigās nopirku puišiem Sprite limonādi un rīkoju konkursu. Cīnoties par alus darītavas "Baltika" sponsorēto automobili, izskatījās, ka garām neviens neaizmetīs, bet sanāca tā, ka veicās man. Domāju, ka sasummējās daudzi faktori, ieskaitot veiksmi. Uztraukums jau bija visiem, liels psiholoģisks pārbaudījums. Laikam palīdzēja viens elpošanas vingrinājums, ko kādreiz ieteica homeopāte Neilande spriedzes mazināšanai. Šo vingrinājumu mācu arī saviem audzēkņiem, kuri netic saviem spēkiem. Atzīšos, ka nemaz neesmu treneris ar dzelzs nerviem, kā par mani teikts videosižetā.
– Kā juties, saņemot automašīnas atslēgas, braucot ar savu lielo laimestu?
– Uz Rīgu pēc automašīnas bija jābrauc citā dienā, kad noformēti visi dokumenti. Devos kopā ar kolēģi Arvi, jo domāju, ka aiz sasprindzinājuma pa Rīgu nevarēšu pabraukt. Pa Vidzemes ceļiem jau stūrēju pats, un braukt ar jaunu automašīnu ir pavisam kas cits, nekā ar savu veco. Noteikums ir tāds, ka gadu ir jābrauc ar reklāmu aplīmētu automašīnu, iespēju robežās reklāmas nolūkos jādodas ar jauno auto uz spēlēm. Protams, automašīna ir liela dāvana, uztveru to kā balvu arī savā trenera karjerā. Ģimene ir priecīga, un sievas vārdi bija: "Beidzot basketbols mūsu ģimenei ko labu iedeva." Visas sestdienas, svētdienas parasti aizrit spēlēs un izbraukumos. Lai būtu kopā, arī Gunta nāk talkā par sekretāri. Meita Zane tikmēr paliek pie omes Cesvaines pusē.
– Jānovērtē – basketbols Madonā ir attīstījies straujiem soļiem, un Madonas BJSS basketbola nodaļa tika izveidota kopā ar treneri A. Beķeri.
– Katrs jau vēlas, lai viņa darbs tiktu novērtēts, un arī uzskata, ka ir pelnījis ko labāku. Tiem, kas grib spēlēt basketbolu, nodaļa bija vajadzīga. Sākām trenēties Madonas pilsētas 1. vidusskolas zālē, tagad mūsu rīcībā ir halle. Protams, līdz ar sporta centra uzcelšanu basketbolistiem ir radīti tādi apstākļi, par ko jūsmo visi, kas te ierodas izbraukuma spēlēs. Toties tas neietekmē darbu treniņos –
kas negrib strādāt, tie arī nestrādās. Tiem, kuri vēlas spēlēt, treniņi ir nežēlīgi, daudz sviedru jāizlej.
– Vari nosaukt puišus, kam basketbols Madonas sporta skolā ir bijis kas vairāk nekā tikai brīvā laika nodarbe?
– Sāku strādāt ar 1989. gadā dzimušajiem zēniem, un viņi bija mans pirmais izlaidums. Treneris Agris Galvanovskis, kas tolaik trenēja ASK "Buki" komandu, ievēroja Alvi Lazdupu un Jāni Vācieti, beigās "robu" Gulbenē dabūja arī Miks Sokolovs. Jānis Vācietis U-16 komandā valstsvienībā aizbrauca uz Spāniju, U-18 grupā bronzas medaļu nopelnīja Miks. Alvis joprojām spēlē, kur vien var. Voldemārs Krieviņš, aizejot komandas biedriem, palika līderis un vilka komandu, kur izcēlās arī Armands Pommers, Ingus Tonnis. Prieks par 1990. gadā dzimušajiem, par Ivaru Ikstenu, kam treneris bija vajadzīgs tikai zālē, jo Ivars spēja savākt spēlētāju kodolu pats. Savā vietā bija Raivis Palmakovskis, Roberts Driķis, Jānis Mednis, Armands Broničs, Sandis Mežapuķe… Puiši ir draugos ar basketbolu savās studentu līgās. 1991. gadā dzimušo komandā varu uzteikt Andi Akmentiņu. No 1993. gadā dzimušajiem atkal izveidojās labs kolektīvs, kura kodols ir Mareks Rudovičs, Māris Cīrulis, Helvijs Fiņķis, Rūdolfs Zemītis, Nauris Meiers u. c. Vēl priecājos par šā gada U-18 kandidātu Ingu Jakoviču no Cesvaines, kas sāka spēlēt pie mums un nometnēs treniņus pavadīja Cesvainē, bet trenējās arī Gulbenē pie Kaspara Mājenieka, tagad spēlē BS "Rīga" sastāvā. Prieks par ikvienu, kas paliek un attīstās manā acu priekšā un vēlāk lielajā dzīvē kļūst par labiem draugiem vai paziņām.
U-14 komandā interesants ir fakts, ka līderi – Ernests Lazdups, Zigmārs Raimo un Elvis Jesajans – ir dzimuši vienā dienā. Pozitīvi ir tas, ka puiši izaug par komandas cilvēkiem, uz kuriem var paļauties. Beidzot sporta skolu, ir vieglāk arī dzīvē ko sasniegt, jo viņi jau rēķinās ar treneri, komandas biedriem.
– Kā vērtē lielo notikumu – Swedbank LR Jaunatnes basketbola līgas finālturnīru U-14 grupas komandām, kas šīs nedēļas nogalē norisinās Madonas sporta centrā?
– Pateicoties Madonas BJSS U-14 grupas komandai, kas pagājušajā gadā, spēlējot 1. divīzijā, palika 5. vietā un kam ir izredzes arī šogad, finālturnīrs Madonā ir notikums. Madonas novada pašvaldība uzrakstīja vēstuli LR Jaunatnes basketbola līgas vadībai, un direktore Anitra Eiklone piekrita finālturnīru sarīkot Madonas sporta centrā. Iepriekšējā gadā spēlējām Saldū. Domāju, ka svētīgi būs visiem redzēt Latvijas 8 labākās meiteņu un 8 labākās zēnu komandas spēlējot un cīnoties par vietām. Līdzjutēju vidū droši vien būs daudzi Rīgas vecāki, tāpēc aicinu arī madoniešus aktīvi atbalstīt savējos.
– Ar kādām domām sagaidi vasaru, vai paredzi arī atpūtu?
– Pēc pagājušās vasaras notikumiem, kad sastreikoja veselība, pats esmu kļuvis citādāks. It kā dzīvoju citādāk, ar jaunu attieksmi pret sevi un veselību. Mēģinu mazāk stresot un izšķirt, par ko ir vērts uztraukties, par ko ne, jo agrāk biju kā auns – ar ragiem sienā. Ir "jāsaremontē" kreisā roka – bijušais plaukstas locītavas lūzums, kad nevaru uz rokas atbalstīties. Esmu sapratis, ka degt par savu lietu vajag, bet sadegt – gan ne.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto