„Latvijas valsts mežu" Ziemeļlatgales mežniecības Madonas meža iecirkņa vadītāja VIĻŅA OTVARA pārziņā ir iecirknis, kas stiepjas no Liezēres līdz pat Viļāniem. Dabas stihijas šīspuses mežus nav saudzējušas – vējgāzes, snieglauzes bieži izvēlas Madonas pusi. Taču mežs atkal un atkal atkopjas, atjaunojas visā savā krāšņumā. Un tas ir arī Viļņa Otvara nopelns. Viņa darbu augstu novērtējuši arī „Latvijas valsts meži", šovasar viņu nominējot par LVM balvas „Lielais Pumpurs 2010" laureātu. Šodien piedāvājam plašāku sarunu ar Vilni Otvaru mūsu laikraksta lasītājiem.
– Ko šāds kolēģu un priekšniecības augtais darba novērtējums ir mainījis jūsu dzīvē?
– Neliegšos, ir jau patīkami, ja tavu darbu novērtē arī citi, taču es ne mirkli to neesmu uztvēris kā balvu tikai sev. Visi mani kolēģi ir šīs balvas cienīgi. Darbs mežā ir kolektīvs pasākums. Ja nav labas komandas, tad ne uz kādiem panākumiem nav ko cerēt.
Kad vējgāze pirms gada – 2010. gada augustā – nopostīja lielus mežu masīvus, palīgā nāca plānotāji no citiem iecirkņiem. Un bija jau arī ko darīt – darba apjoms, salīdzinot ar 2006. gadu, palielinājies desmit reižu. Mums ir komanda, ja lūdz, tad palīdz bez kādām atrunām. Lieti noderēja arī vecie kontakti. Es nāku no Madonas virsmežniecības, man saglabājušās labas attiecības, ciršanas apliecinājums nebija jāgaida likumā pieļauto laiku – veselu mēnesi, to varēju saņemt iespējami īsā laikā. Es gribētu pateikt lielumlielo paldies visiem, kas neskaitīja darba stundas, nevilka lietu garumā, saprata, ka visiem kopīgs darbs darāms, kaut katram savi pienākumi. Paldies Madonas virsmežniecības virsmežzinim Arvīdam Greidiņam, mežziņiem, mežsargiem.
Vai balva varētu ko mainīt manā dzīvē? Nedomāju vis. Es vienmēr esmu strādājis ar pilnu atdevi. Tie, kuri mani pazīst, zina, ko es varu, vairāk diezin vai spēšu. Taču tiem, kuri nepazīst, var gadīties nosmīkņāt – re, kā tam laureātam iznācis, jo katram jau var gadīties kāda kļūme. Teritorija ir tik liela, ka nevar teikt – nu viss ir padarīts, nu beidzot var atpūsties. Vienmēr kaut ko var pārbaudīt, kaut vai kāds bebrs atkal var būt ieperinājies grāvī. Vienmēr šķiet, ka vēl kaut kas palicis nepadarīts, un tas rada diskomfortu.
– Kolēģi stāsta, ka jums esot tāda īpaša intuīcija, ka jūs vilktin velk uz to vietu mežā, kur kaut kas nav kārtībā. Vai tas nozīmē, ka ar mežu esat kā viens vesels?
– Jā, reizēm pats brīnos, bet ir tāds iekšējs nemiers, kas urda un liek doties tieši uz to vietu, kur esmu visvairāk nepieciešams. Tā vēl mežziņa laikos esmu uzdūries meža zagļiem, uzķēris tikko sākušos ugunsgrēku, ko varēju nodzēst paša spēkiem. Ja es tur nebūtu gadījies, būtu notikusi milzīga nelaime.
Man jau patīk pa mežu staigāt, pavērot, ka kaut ko izdevies normāli atjaunot, ka stādījumi ieaugušies, dzīvnieki tos nav apgrauzuši.
Interesē pētīt likumsakarības, piemēram, kā mežs atjaunojas dabiski atkarībā no tā nociršanas laika, kā varētu sekmēt meža dabisko atjaunošanos.
Esmu interesējies, kad cirsti koki deg labāk un kad jācērt, lai no tiem uzbūvētā māja skanētu kā kokle un lize maizes krāsnī neapdegtu. Protams, rūpnieciski cērtot mežu, tādas gudrības grūtāk izmantot, taču, cērtot kokmateriālus savā privātajā mežā, es to ievēroju.
– Kā izvēlējāties mežsaimnieka specialitāti? Kā zinājāt, ka tā būs īstā?
– Mani vecāki nebija ar mežu saistīti. Mammas brālis ar sievu gan Saulkrastu pusē bija mežinieki, tad jau no sarunām vien kaut ko no meža darbiem apjautu. Laikam tomēr izšķirošais bija tas, ka man vienmēr ļoti patikusi daba.
Esmu dzimis Ļaudonā, tur ir manas tēva mājas. Ļaudonas vidusskola bija ļoti laba skola, sapratām, ka jāmācās, jo tikai gudri un skoloti varēsim Latvijas nākotni ietekmēt. Daudzi no klases devāmies studēt –
ko nu kurš. Es izvēlējos Jelgavu. Pirmajā gadā neiestājos, nonācu armijā Kazahijā. Pēc armijas, bez sagatavošanas kursa sāku mācīties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Mežsaimniecības fakultātē.
Studiju laiks bija pasakains. Tik daudz laika, spēka un ideju! Jaunība! Man ļoti patika prakses Jelgavā, mācības padevās, jo man interesēja tas, ko mācos.
Pēc augstskolas sāku strādāt par sēklu plantācijas inženieri, taču mans lielākais sapnis bija mežziņa amats. Pusgadu biju mežziņa vietnieks, tad no 1993. līdz 2000. gadam strādāju par mežzini Saikavas mežniecībā. No 2000. gada pieņēmu piedāvājumu kļūt par virsmežziņa vietnieku Madonas virsmežniecībā.
Katrā darbavietā un dzīves periodā ir bijis kaut kas skaists un kaut kas interesants. Mežniecības laiks bija grūts ar to, ka mežu īpašumus atguvušie īsti nesaprata, ko darīt ar savu bagātību. Arī meža zagšana tolaik plauka un zēla.
– Arī „Latvijas valsts mežos" nekāda mierīgā dzīve nesanāca. Kad 2006. gadā sākāt strādāt, iepriekšējā gada vējgāze savu melno darbu jau bija pastrādājusi.
– Jā, mans iecirknis netiek žēlots. Vēl jau bija arī 2008. gada un 2010. gada postījumi. Atsevišķi meža masīvi gandrīz iznīcināti. Ne vienmēr tādās vietās iespējams kvalitatīvi sagatavot augsni, ir palikuši izgāzto koku celmi, zari. Bet mežs ir jāatjauno, tas ir mūsu tiešais pienākums.
Un vispār – nedrīkst sūdzēties par to, ka darba ir daudz. Darbu imitēt ir daudz grūtāk nekā strādāt.
Daudz laika iznāk pavadīt pie datora, rakstot dokumentus. Pēc 2010. gadā veiktās meža taksācijas, kas skāra lielāko daļu no iecirkņa platības, sēdēju pie papīriem pa divpadsmit stundām, nupat jau lasāmās brilles iegādājos. Datu bāzē ir ieviesies daudz kļūdu. Ja strādātu tikai pēc dokumentiem, purvā būtu. Pazīstot mežu, pa to ejot, ir iespējams šīs kļūdas atrast un novērst.
– Spriežot pēc bilžu apjoma datorā, šķiet, ka no fotoaparāta nešķiraties nekur un nekad?
– Nav jau tik traki, mežā grūti ar fotoaparātu, tur par ko citu jādomā, bet reizēm ir nācies nožēlot, ka aparāts mājās. Jo tieši tad, kad fotoaparāta nav, tuvumā parādās kāds dzīvnieks vai mākoņi sastājas kā fantastiskā gleznā.
Fotografēt sāku, kad mācījos 7. klasē. Toreiz fotopulciņā mums mācīja – ja no visas filmiņas iznācis viens kadrs, tad ir labi. Tagad esmu vēl prasīgāks pret sevi. Sākumā man bija „Zenīts" un melnbaltās bildes ar savu neatkārtojamo šarmu. Tagad ir pat vairāki aparāti, jo man patīk bildēt gan ainavas, gan cilvēkus, gan mazmazītiņus kukainīšus.
– Kā atgūstat spēkus pēc grūtās darba nedēļas?
– Kādreiz aizeju medībās, bet ne pārāk aktīvi, tas tomēr prasa daudz laika. Makšķerēt gan cenšos tikt biežāk, jo pats ūdens tuvums nomierina. Man jau pāris kilometru no mājām ir Aiviekste, mazliet tālāk Odzienas ezers. Straujajā dzīves ritmā tā ir lieliska iespēja mazliet apstāties, padomāt. Un, ja vēl laimējas tikt pie kādas zivs, tad arī adrenalīna deva garantēta.
Man ir svarīgi, lai mājās būtu sakārtota vide, lai būtu miers. Mājas man ir miera osta. Es neesmu dzīvokļa cilvēks, tāpēc ar sievu Valdu, kas strādā Mētrienas pašvaldībā, iegādājāmies māju. Esam iekopuši dārzu. Man patīk aprūpēt augļu kociņus, patīk tā sajūta, ka varu iet pa savu dārzu un iemest mutē pa kādai ogai no paša izaudzēta krūma. Tā ir tāda stabilitātes izjūta. Tādu man dod arī paša mežs.
Mums abiem ar sievu patīk ceļot, kad vien var, arī meita Nelda brauc kopā ar mums, bet nu jau viņa mācās Rīgā ģeogrāfos, laika mazāk. Vēl man ļoti palīdz mūzika. Kad to klausos, domas kļūst gaišākas. Agrāk paņēmu akordeonu rokās, tagad piesēžos pie sintezatora, tiesa, vislabprātāk, kad citi nedzird.
Beidzamajos gados esmu aizrāvies ar mājas vīnu darīšanu. Tēvs arī kādreiz taisīja vīnu, bet es sāku tā pa nopietnam. Nu, ko darīsi, ja mājās un mežā tik daudz ogu un augļu, bet zaptes negaršo? Laiku jau tas prasa. Trīs gadus noturu balonā, lai dabiski izgulsnējas, tad iepildu pudelēs un sarindoju pagrabā. Kādreiz man būs plaša savu mājas vīnu kolekcija.
– Kādas būtu tās trīs vēlēšanās, ja laimētos noķert Zelta zivtiņu?
– Vispirms jau veselību sev un saviem tuviniekiem. Gribētos, lai laiks tik ātri neskrien. Atmiņā vēl pagājušie Ziemassvētki, nu jau Jāņi paskrējuši, un teju atkal jāsāk domāt par Ziemassvētkiem. Kur tas laiks paliek? Vēl taču tik daudz kas jāpagūst!
Un vēl es gribētu, lai miers virs Zemes un cilvēkiem labs prāts!
Autore: DZINTRA ZĀLĪTE
AUTORES foto