Mērķtiecīga, apņēmīga, uzcītīga, centīga un talantīga — šie ir pirmie vārdi, kas nāk prātā, izdzirdot MĀRAS MADARAS IMŠAS vārdu. Viņa dzimusi un augusi Liezēres pagastā, ieguvusi šeit pamatizglītību. Tālāk dzīves gaitas meiteni veda uz Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu. Pēc tās absolvēšanas Māra turpina studēt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur apgūst alta spēli.
Māra ar lepnumu sevi sauc par vidzemnieci un katru reizi, kad dzird kādu sakām, ka Madona atrodas Latgalē, draudzīgi pakrata ar pirkstu, izlabojot – mūsu skaistā pilsēta ir Vidzemes sirds – tā atrodas plecu pie pleca ar Latvijas augstieņu karali – Gaiziņu. Mūzika Māras dzīvē vienmēr bijusi klātesoša ne tikai mācībās, bet arī skatuves pieredzē – viņa šīs sezonas „Koru karu" šovā bija viena no Madonas zaļā kora dalībniekiem, ar savu balsi un muzikalitāti nesot Madonas vārdu plašākā auditorijā.
– Pastāsti par savu ceļu mūzikā – skaistajā skaņu un melodiju pasaulē!
– Ceļš mūzikā man sākās kopā ar mammu. Viņa mani jau kopš agras bērnības veda uz dažādiem pasākumiem gan Madonā, gan Liezērē un kaimiņu pagastos. Kultūras namos bija jādzied vai jāspēlē vijole. Man mājās joprojām rāmīti atrodas bilde, kurā mamma spēlē klavieres, bet es, būdama mazs ķipars, spēlēju vijoli. Pamats manai darbībai mūzikā nāk no ģimenes. Protams, arī Jāņa Norviļa Madonas Mūzika skola deva būtisku pienesumu izaugsmē. Mūzikas skolā sāku iet sešu gadu vecumā – vispirms sagatavošanā un tad attiecīgi gadu no gada pārgāju uz nākamo klasi. Kad mācījos 8. klasē, ar vokālo ansambli pārstāvēju Madonas novadu vokālās mūzikas konkursā „Balsis" Vidzemes reģionā, Valmierā – dziedāju un spēlēju vijoles solo.
Tagad ir daudz darbu akadēmijā, esmu piedalījusies orķestros, kvartetos, kvintetos, ansambļos, esmu arī trio dalībniece – kopā ar novadniecēm Adriju Apini un Samantu Ceruku šovasar uzstāsimies dažādos pasākumos Madonā, novadā un ārpus tā.
– Pakavējies atmiņās par laiku, ko pavadīji, mācoties Cēsīs!
– Madonas Mūzikas skolā pabeidzu vijoles klasi, mana skolotāja bija Velga Sokirka. Mācoties mūzikas vidusskolā, sākās nopietna interese par džezu, es sapratu, ka vēlos arī dziedāt, un sāku dziedāt džeza ansamblī. Audzēkņiem bija iespējas ņemt fakultatīvus, es izvēlējos klasisko jeb akadēmisko vokālu un džeza vokālu. Mūsu ansamblis
piedalījās konkursā Lietuvā. Četru gadu laikā, ko pavadīju, mācoties Cēsīs, biju trīs Erasmus pieredzes apmaiņas programmās Nīderlandē, Somijā un Polijā. Tas man bija liels pagodinājums, jo tolaik biju 2. kursa audzēkne, jauniņā. Brauciens uz Nīderlandi bija saistīts ar džezu. Man tur ļoti patika! Tā bija mana pirmā reize, lidojot ar lidmašīnu un dodoties tik tālā ceļā ar savu klasi. Varēja redzēt un sajust, ka cilvēki Groningenas akadēmijā pilnībā dzīvo mūzikā – viņi ir mierīgi, bez stresa un daudz citādāki nekā cilvēki Latvijā. Polijā spēlējām Gdaņskas baznīcās, klausījāmies un piedalījāmies meistarklasēs. Šis bija klasiskajai mūzikai veltīts pieredzes apmaiņas brauciens, savukārt Somijā spēlējām Džeimsa Bonda filmu mūziku ar orķestri. Arī šis Erasmus projekts saistījās ar klasiku. Pateicoties šiem braucieniem, ieguvu fantastisku un vērtīgu pieredzi, par ko esmu ļoti pateicīga. Iesaku izmantot iespējas un doties šādos braucienos.
– Pieteikšanās Madonas zaļā kora dalībnieku atlasei bija spontāns lēmums vai sapņa piepildījums?
– Brālis man uzdāvināja zaļu plānotāju, bet tad es vēl nezināju, ka būšu Madonas zaļā kora sastāvā. TV3 Instagram kontā redzēju īso video stāstiņu, kur katras pilsētas kora vadītājs meklē dziedātājus savam korim. Lēmums pieteikties atlasei vienlaikus nebija un bija spontāns. Man gribējās izmēģināt kaut ko pavisam jaunu. Pirms tam nekad nebiju dziedājusi solo a capella – viena pati, bez pavadījuma. Gan spēlējot instrumentus, gan dziedot, man patīk būt komandas spēlētājam. Atlase notika janvārī; dienu pirms tam es Rīgas autoostā gaidīju autobusu uz Madonu. Autobuss pusstundu kavējās, ārā bija pamatīgs aukstums, sniga sniegs. Pārsalu līdz kaulam. Nākamajā dienā, dziedot atlasē Haralda Sīmaņa dziesmu „Ezers", jutu, kā man lūza balss. Godīgi sakot, esmu pateicīga, ka Helvijs Fiņķis un viņa komanda mani izvēlējās. Izdzirdot Madonas vārdu, mans patriotisms momentā pamostas. Kas neriskē, tas nevinnē, tāpēc izlēmu spert šo soli un priecājos, ka to izdarīju!
Šovā piedzīvojām desmit brīnišķīgas tiešraides. Pieņemu, ka par „Koru karu" pusfināla rezultātiem katram ir savs subjektīvais viedoklis, apkārt ir tik daudz dažādu ziņu. Biju pārliecināta, ka iegūsim vai nu 1., vai 3. vietu. Esmu priecīga, ka tik tālu tikām. Daži kora biedri skumst un protestē par šo iznākumu, daudzi, pat nepazīstami cilvēki, velta jaukus, sirsnīgus komentārus. Šova finālā uz skatuves kāpa visi desmit kori, katrs izpildīja vienu priekšnesumu. Mēs izspēlējām stilīgu kārti. Nebija ne stresa, ne uztraukuma. Esmu par pieredzi, emocijām, sajūtām, jauniem draugiem un kontaktiem.
– Varbūt ir kāda īpaša uzstāšanās, kas palikusi spilgtā atmiņā?
– Noteikti jāsāk ar pašu pirmo raidījumu, kurā izpildījām dziesmu „Kaija" un žūrijas locekļa Edgara Vītola jautājumu, kāds Madonai sakars ar šo putnu? Šis jautājums izskanēja vairākkārt un tā arī palika neatbildēts. Neraugoties uz uztraukumu, jau pirmajā tiešraidē priekšnesumu sniedzām ar maksimālu atdevi. Ja līdz pirmajam uznācienam mums bija iespēja daudz mēģināt, tad ar katru nākamo tiešraidi laika sagatavoties kļuva mazāk. Otrs priekšnesums ir dziesma „Alors on Danse". Jau divas nedēļas pirms uzstāšanās, rakstīju kladē tekstu, pretī izrunu, prasīju viedokli vairākiem cilvēkiem, kuri labi prot franču valodu, drillēju tekstu uz apli nemitīgi. Nevis Fiņķis izvēlējās, ka dziedāšu solo tiešraidē, bet koristi, jo viņi zināja, cik ļoti ieguldu laiku un darbu, mācoties vārdus. Ļoti priecājos, ka visi mani cilvēciņi ieteica mani kā solisti. Lai gan es to izbaudīju, reizē arī ļoti uztraucos. Izpildījām šo dziesmu divas reizes, otrajā es jau čiloju. Helvijs ir dalījies ar priekšnesumu ar saviem domubiedriem. Priekšnesums ir izpelnījies atzinīgus komplimentus no mūzikas jomas profesionāļiem. Šovā pavadītais laiks ļāva piedzīvot īstu emociju buķeti.
– Klajā nākusi tava pirmā oriģināldziesma „Tas ir sācies". Padalies, kā tā radās un kāds ir dziesmas vēstījums!
– Dziesma radās Cēsīs, kad mācījos mūzikas vidusskolas 2. kursā. Bija rudens vakars, sēdēju skolas telpās, blakus klavieres, ārā spīdēja saulīte. Logs bija ar skatu uz pilsētas centrālo pieminekli, es lasīju dzeju, pārmaiņus spēlēju klavieres un dungoju. Dzejas vārdi, ko lasīju, ir pamats manai dziesmai – tas ir izdziedāts dzejolis. Ierakstīju to telefonā, pērn rudenī braucu pie sava producenta dziesmu ierakstīt un novembrī to izlaidu. Biju uz divām intervijām – Radio 5 un Kurzemes radio, tiku arī TV3 relīzē un vēl pāris interneta medijos. Nosaukumam izvēlējos vārdus „Tas ir sācies", lai pateiktu – tas ir mans oficiālais sākums tam, ko gribu parādīt. Telefonā ir vēl citu dziesmu vārdi, taču nav pienācis īstais laiks, lai es tos izdziedātu. Dziesmas vēstījums galvenokārt ir par rudeni, bērna prieku, krītot peļķēs un lapu kaudzēs, arī par ilgām. Daudzi man teikuši, ka dziesma liek aizdomāties un domāt. Tā sarakstīta minorā un liek arī mazliet saskumt.
– Esi sev izvirzījusi mērķi – noskriet pusmaratonu…
– Nezinu, kā visu paspēšu, jo līdz tam vēl jānokārto trīs eksāmeni. Pirms dažiem gadiem pieteicos skriet piecus kilometrus „Līgo skrējienā" Ozolos un tajā dienā izgāzos. Jau pirmajā kilometrā skrēju ļoti ātri, līdz ar to aizelsos un jutu pamatīgas sāpes sānā. No tā brīža radās motivācija, ka vēlos darīt labāk, tāpēc 17. maijā skriešu pusmaratonu. Trenēties sāku, kad iestājos akadēmijas 1. kursā, un kopš tā laika aktīvi gatavojos.
15.05.2026.