Madonas slimnīcas spēcīgo traumatoloģijas nodaļu papildina traumatoloģijas rezidents ANDRIS LEVIS, kas nupat martā bijis to labāko darbinieku vidū, kas saņēma slimnīcas apbalvojumu par veikumu 2021. gadā.
Jau iepriekš jaunais ārsts uzsvēris, ka labi rezultāti iespējami vien strādājot komandā, taču nenoliedzami būtiska ir arī pašmotivācija.
Pēc Madonas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Andris Levis studējis Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, iegūstot ārsta grādu. Šobrīd viņš studē Latvijas Universitātes rezidentūrā traumatoloģijas-ortopēdijas pamatspecialitātē.
– Vai interese par medicīnu radās jau skolas laikā?
– Bērnībā vispār gribēju kļūt par pavāru. Radinieku starpā un ģimenē ir daudz mediķu – mamma ir ausu, kakla, deguna ārsts un arodārsts, strādā Madonas slimnīcā, tēvs ir veterinārārsts. Sarkaņos ir ģimenes zemnieku saimniecība, kur audzē gaļas liellopus, un tēvs šīs zināšanas pielieto savai saimniecībai. Ģimnāzijas laikā padziļināti apguvu bioloģiju, fiziku, ķīmiju. Šie priekšmeti padevās un interesēja. Kad bija jāpieņem lēmums, ko mācīties tālāk, jāsaka paldies vecākiem, jo viņi tajā medicīnas ceļā ievirzīja. Darbs Madonas slimnīcā vidēji paņem starp 300-350 stundām mēnesī. Cik laiks atļauj nedēļas nogalēs, brīvajos brīžos, palīdzu arī saimniecības darbos ģimenes saimniecībā.
– Tā ir smaga slodze; medicīnas jomā vien tas nereti nobaida jauniešus. Tāpat arī atalgojuma sistēma Latvijā nav tik konkurētspējīga ar citām valstīm.
– Esmu uzaudzis laukos, esmu pieradis strādāt. Labi saprotu – lai kaut ko dzīvē attīstītu, izveidotu un sasniegtu, ir jāiegulda darbs. Neskatoties uz to, ka citur tas darbs ir labāk novērtēts, darba apstākļi varbūt ir labāki, bet mājas ir vienas, dzimtā valoda ir viena. Patīk ikdienā dzirdēt latviešu valodu, pat ja svešvalodas īsti nebūtu barjera darbam ārvalstīs. Studiju gados jau bija piedāvājumi gan uz vācu, gan angļu valodā runājošām valstīm, gan uz Skandināviju, tomēr man tas neatsvērtu māju vidi. Kaut kur ārvalstīs ceļojot, jūtos tur kā ciemiņš. Iespējas attīstīties, ko šeit Madonā arī darām, – ir. Tā ir jau pasaules līmeņa medicīna, kas ir artroskopiskā ķirurģija, lielās locītavu maiņas – endoprotezēšanas operācijas, gan arī akūto traumu pacientu ārstniecība, izmantojot mūsdienīgus un kvalitatīvus implantus. Komandas darbs ļauj to realizēt jau augstā līmenī tepat Madonā. Ar dakteri Rūdolfu Preisu, kas tika atzīts par 2021. gada ārstu-speciālistu, ikdienā strādājam komandā. Divatā ļoti daudz kopā operējam, sadarbība ir izveidojusies ļoti laba, kas ļauj sasniegt labus rezultātus pacientu ārstniecībā.
– Ko nozīmē būt rezidentam?
– Pirmos sešus gadus visi ārsti mācās medicīnu, kur ir visi kopējie priekšmeti – par acu, kakla, plaušu slimībām, par vēderu, traumatoloģiju, infekcijām u. c. Tad katram studiju laikā rodas interese par kādu no sfērām. Es medicīnas studiju beidzamajos gados sapazinos ar dakteri Imantu Stradiņu un Arnoldu Skirmani, kas agrāk uz Madonu brauca operēt. Tad pie šiem vīriem sāku voluntēt, tad – strādāt kopā, līdz sapratu, ka nav nemaz tik slikti šeit uz vietas. Ir tikai pašam jābūt gatavam strādāt. Atkarībā no izvēlētās specialitātes rezidentūra ilgst no diviem līdz sešiem gadiem. Manā gadījumā traumatoloģija-ortopēdija ilgst piecus gadus. Ja viss ritēs veiksmīgi, tad par sertificētu traumatologu-ortopēdu kļūšu oktobrī.
– Un vai paliksi strādāt Madonas slimnīcā?
– Man ir noslēgts līgums ar Madonas slimnīcu, un es nemaz neapsveru citu variantu. Esmu strādājis daudz kur, vēl gadu iepriekš man bija četras darbavietas – Rīga, Jelgava, Jēkabpils, Madona. No pārējām jau esmu aizgājis, jo šeit ir ļoti laba darba vide. Gan instrumentu, implantu nodrošinājums, gan komanda, cilvēki, gan spēja strādāt augstā intensitātē, saglabājot un nezaudējot kvalitāti. Turklāt esmu Madonas patriots, man šeit ir ģimene, lauku saimniecība, medību platības, tā ir mana dzīve.
– Kādu atceries pirmo vai pārbaudījumiem pilnāku darba dienu?
– Pirmais nopietnākais pārbaudījums bija pirmā operācija, ja nemaldos, tas bija salauzts atslēgas kauls vai potīte, un tas bija jau otrajā rezidentūras gadā. Daktera Imanta Stradiņa uzraudzībā un apmācībā kopā šo pacientu operējām. Atceros, ka mugura bija slapja, biju uztraucies, nobijies, rokas trīcēja. Protams, arī pirmās dežūras, kad paliec viens pats uz dežūru slimnīcā kā traumatologs, un var trāpīties jauni gadījumi, ar ko iepriekš dzīvē neesi saskāries. Tad lieti palīdz moderno tehnoloģiju iespējas, ka vari pakonsultēties; nekad neviens kolēģis ne šajā, ne citās slimnīcās neatsaka, ja nepieciešama palīdzība.
– Vai darbadienu izdodas atstāt aiz slimnīcas durvīm? Nereti ir tā, ka cilvēki pēc padoma griežas arī ārstu satiekot uz ielas, veikalā…
– Jā, tā ir bijis, ka pienāk klāt pateikt paldies vai uzprasīt kādu jautājumu. Es uzklausu, bet tomēr cenšos šo pacientu pārvirzīt uz slimnīcu un vienoties par laiku, kad apskatīt slimnīcā, jo nereti ir vajadzīgi arī papildu izmeklējumi vai medicīniska manipulācija. Darba laiks ilgst no pulksten 8 līdz 16, bet ir stipri maz to dienu, kad patiešām šajā laikā izejam no slimnīcas. Lielākoties tas ir vakars; reizēs, kad ir ļoti liels akūto pacientu pieplūdums, esam strādājuši, operējuši arī līdz pusnaktij, pulksten diviem. Akūto pacientu skaits nav paredzams – šodien var nebūt neviena, rīt – pieci vienlaikus.
– Iespējams, šis ir viens no sabiedrībai neredzamajiem iemesliem, kādēļ mēdzam sūdzēties par garām rindām, ilgo gaidīšanas laiku pie ārsta.
– Problēma ir globālāka. Jēkabpils, Gulbene, Balvi, Preiļi, Aizkraukle, Koknese… Šajā reģionā traumatologu, kuri varētu sniegt kvalitatīvu palīdzību akūtu traumu gadījumos vai ortopēdisko saslimšanu ārstēšanā, ir maz. Tāpēc mēs sniedzam palīdzību krietni lielākam reģionam nekā tikai Madonai.
– Kā darba dunā nepazaudēt to, ka pacientam ne vien tiek palīdzēts, bet ar pacientu arī jāpielieto sava veida psiholoģija – parunāt, mierināt, pabārt?
– Katra pacienta problēma ir individuāla un unikāla – nav divu vienādu lūzumu, un nav divu vienādu pacientu. Līdz ar to ar savu pieeju cenšos individuāli pieiet katram gadījumam. Savā darbā man patīk tas, ka redzam rezultātu. Ir cilvēks, kas nevarēja piecelties kājās, tad ir operācija, nāk arī fizioterapijas komanda strādāt ar pacientu, pēc pāris dienām viņš ir kājās un jau staigā. Atnākot uz kontroles vizīti pēc 6-8 nedēļām pēc operācijas, cilvēks ienāk jau bez kruķiem, piemēram. Pat ļoti smagos gadījumos veiksmīgas sadarbības rezultātā ar medicīnas personālu pacients var atgūt dzīves kvalitāti tuvu tādai, kāda bija pirms traumas vai saslimšanas. Tas, protams, ir ciešā sadarbībā ar rehabilitācijas nodaļu. Operācija, ko veicam, ir tikai puse no rezultāta. Ja mums nav fizioterapeita, ergoterapeita, rehabilitācijas ārsta, tad pacients netiek agrīni jau aktivizēts, tad uz labu rezultātu ir grūti cerēt. Tam jābūt 50:50 sadarbībā.
– Minēji, ka esi Madonas patriots. Kādus uzlabojumus gribētos šeit redzēt kā iedzīvotājam?
– Ir pašiem jāiesaistās, lai kaut kas notiktu, kaut kas mainītos. Vieglāk ir kritizēt, pateikt, ka viss ir slikti, grūtāk – ielikt pašam savu laiku un nervus, lai kaut ko attīstītu. Medicīnas jomā noteikti vēlētos sasniegt jaunākā un vidējā medicīnas personāla, kas dara ļoti lielu darba daļu, adekvātāku atalgojumu. Mūsu atrašanās vieta, Madona kā Ziemas galvaspilsēta – to turpināt attīstīt, jo šķiet, ka šobrīd tas kaut kur ir mazliet iebuksējis. Lai papildinās tūrisma un aktīvās atpūtas iespējas novadā, lai izdodas piesaistīt jaunus cilvēkus, tūristus.
– Vai pašam izdodas izmantot aktīvo atpūtu vai kā citādi vadīt savu brīvo laiku?
– Mani draugi, ģimene smejas, ka esmu vai nu darbā, vai mežā, jo esmu aktīvs mednieks, ļoti daudz laika pavadu mežā, jebkurā gadalaikā, jebkuros laikapstākļos. Es gan esmu jauns mednieks; tēvs, kas arī ir mednieks, kādos 18 gados man piedāvāja, bet tobrīd tas īsti neinteresēja, bija arī studijas. Pārnākot uz Madonu, vairāk iesaistījos, varētu būt kādi četri gadi, kā esmu mednieks. Mežs – tas ir ļoti labs veids, lai atslēgtos no ikdienas darba, lai pameditētu, pabūtu ar sevi un dabā. Ne katras medības ir šāviens un ar veiksmīgu rezultātu jeb medījumu. Ir reizes, kad tas vajadzīgs, lai vienkārši izvēdinātu galvu. Medniecība ir ciešā sadarbībā ar citām sfērām kā mežniecība, lauksaimniecība, kur mednieki palīdz novērst un mazināt dažādus meža dzīvnieku izdarītus kaitējumus. Medības grūti nosaukt par hobiju, tas vairāk ir dzīvesveids. Tas, ko redz lielākā daļa sabiedrības, – ir tas, ka nošauj dzīvnieku. Tas, ko neredz, ir, ka mednieki arī rūpējas par šiem dzīvniekiem. Mums ir savas barotavas, kur ziemā dzīvnieki tiek pabaroti, lai saglabātu populāciju. Medības tiek rīkotas selektīvi, tas nozīmē, ka medījam vecu vai slimu indivīdu, tādu, kas aizkavējies augšanā. Ir ļoti būtiski izvērtēt, jo nospiest gaili – tas ir viegli. Lielākā māksla medībās patiesībā ir neizšaut.
Un tad vēl ir dēļu sporta veidi: vasarā tas ir veikbords, ziemā – sniega dēlis. Ar tuvākajiem draugiem kopā cenšamies aizbraukt kādā ceļojumā uz kalniem.
22.04.2022.