Mums katram sava dzimtā puse ir vistuvākā. Vietai, kurā esam piedzimuši, mūsu sirdīs vienmēr būs svarīga loma, un ikreiz, kad par to ierunāsimies, mūsu acis mirdzēs. Arī lubānietes LITAS ŽEIERES acis iemirdzas ikreiz, kad tiek runāts par viņas dzimto pusi. Lita strādā Lubānas apvienības pārvaldē un veic arhivāra pienākumus, kā arī divreiz nedēļā dodas uz darbu klientu apkalpošanas centrā Meirānos.
– Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi „Stara" lasītājus!
– Esmu īstena lubāniete – piedzimu un uzaugu šeit, tepat arī mācījos. Studijas apguvu Rīgā, kur Biznesa augstskolā „Turība" izmācījos uzņēmējdarbību un grāmatvedību. Otru augstāko izglītību ieguvu Rēzeknē, kur izvēlējos arhīvniecību. Bija grūti atrast prakses vietu, sākotnēji praksi veicu Madonas arhīvā, bet, tā kā visu laiku nedrīkstēja pavadīt vienā vietā, nācās meklēt ko citu. Izvēlējos Lubānas pašvaldību. Laika gaitā ieguvu šeit labus kontaktus, un tad, kad iepriekšējā arhivāre devās prom no darba, es paliku strādāt viņas vietā.
– Kādi ir jūsu pienākumi darbā?
– Pats galvenais arhivāra darbā ir sekot līdzi likumdošanai, tās izmaiņām un arī tam, kā citi mani kolēģi arhivē dokumentus. Darbs ir ļoti laikietilpīgs, jo arhīvs neatrodas pašvaldības ēkā, līdz ar to, ja gribu darboties tajā, es nevaru būt uz vietas pašvaldībā. Savukārt visbiežāk ir tā, ka tad, kad neesmu sastopama šeit, kādam mani vajag. Darbs ir mazliet saraustīts, bet tā nu tas ir. Man nemitīgi gribas sevi papildināt un pilnveidot, tāpēc gandrīz katru gadu izvēlos piemācīties klāt kaut ko jaunu. Piemēram, šogad nolēmu apgūt darbu ar elektroniskajiem dokumentiem, kas tagad ir ļoti aktuāla tēma. Ik pa laikam gribas sevi nedaudz paturēt spriedzē, izkāpt no komforta zonas. Arvien vairāk mūsdienās tiek runāts par dokumentācijas pārnešanu uz elektronisko formātu, darbs ar reāli taustāmiem dokumentiem notiek arvien retāk. Notiek virzība tikai uz elektronisko formātu. Patiesībā tas ir visai ērts un efektīvs risinājums, visu nepieciešamo var nokārtot attālināti, nav vajadzības obligāti kaut kur braukt, lai izdarītu ieplānoto. Jau tagad daudzu pakalpojumu izpildei nepieciešams elektroniskais paraksts, tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un ir jācenšas tām tikt līdzi. Drīz vien ikvienam obligāti brīvprātīgi būs jāievieš elektroniskais paraksts, citādi saņemt pakalpojumus nebūs iespējams.
– Jau otro nedēļu strādājat arī Meirānos klientu apkalpošanas jomā.
– Ar klientu apkalpošanu esmu darbojusies jau iepriekš. Kamēr Lubānas klientu apkalpošanas speciāliste atradās bērna kopšanas atvaļinājumā, es aizvietoju viņu un strādāju tepat pārvaldes ēkā. Tagad viņa ir atgriezusies darbā, un es strādāju ar arhīvu. Divas reizes nedēļā – otrdienās un ceturtdienās – dodos uz Meirāniem un tur dzīvojošajiem cilvēkiem sniedzu dažādus pakalpojumus. Vadība nolēma, ka pakalpojumus vajag pietuvināt cilvēkiem, lai viņiem nebūtu jābraukā uz Lubānu un būtu iespējams saņemt pakalpojumus savā dzīvesvietā. Pagaidām meirāniešiem vēl jāpierod pie tā, ka nav vajadzīgs braukt uz Lubānu, cilvēki vēl nav sapratuši, ka sev nepieciešamo tagad var nokārtot nekur nebraucot. Klienti nāk un lūdz palīdzību gan rēķinu apmaksas veikšanai, gan citu vienkāršu jautājumu nokārtošanai, piemēram, iesniegumu rakstīšanai vai tamlīdzīgi. Visbiežāk nākas saskarties ar klientu vēlmi kārtot ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un Valsts ieņēmumu dienestu saistītas lietas. Pēdējā laikā daudzi vēršas pēc palīdzības, lai instalētu savās viedierīcēs vakcinācijas sertifikātus. Gaidām ikvienu klientu, kuram nepieciešama palīdzība vai padoms. Katrs var vērsties pie mums un saņemt atbalstu.
– Vai līdz šim ir bijusi pieredze darbā ar klientiem?
– Pieredze darbā ar klientu apkalpošanu man ir gandrīz divi gadi. Jāteic, ka klienti ir ļoti dažādi un mēdz būt tā, ka dažs uz klientu apkalpošanas centru atnāk tikai tāpēc, lai izlādētu savas negatīvās emocijas un neapmierinātību. Protams, pēc tam es palieku sagrauta, apbēdināta, bet, kolīdz ierodas nākamais klients, sevi jānoskaņo uz pozitīvo pusi, jāpievēršas viņa vajadzībām. Tā tas ir daudzās darbavietās, piemēram, arī pārdevējiem. Ir jāsaņemas, jo mēs šobrīd esam tik saspringti, neapmierināti ar visu. Šis ir grūts posms, un pagaidām nekas labāk nekļūst. Ja man prasītu izvēlēties, kurš darbs patīk labāk, tad es teiktu, ka tomēr pie sirds vairāk iet darbs ar dokumentāciju. Protams, pie manis arī kā pie sekretāra-lietveža nāk klienti un raksta iesniegumus, kā arī kārto citas lietas, saskare ar cilvēkiem arī šajā darbā ir neizbēgama.
– Esat viens no tiem cilvēkiem, kas savu nākotnes profesiju pavisam skaidri zināja jau bērnībā?
– Kad biju maziņa, gribēju kļūt par skolotāju, bet tagad, paklausoties atsauksmes no skolotājiem, nezinu, vai gribētu darīt šādu darbu. Par audzinātāju bērnudārzā noteikti nevarētu, jo tur jāpiemīt citam līmenim, lai spētu sevi savākt. Man pašai mājās ir divi bērni, un es zinu, ko tas nozīmē. Vecākais dēls mācās 2. klasē, mazākajam rit pēdējais gads bērnudārzā. Pēc vidusskolas absolvēšanas man nebija itin nekādas skaidrības par to, kur gribu mācīties tālāk, bet nebija arī tā, ka es kaut ko iesāku un pametu. Zināju, ka iesāktais ir jānoved līdz galam neatkarīgi no tā, vai man tas patīk vai ne, un tikai pēc tam var mēģināt uzsākt atkal ko citu. Arī tad, kad iestājos arhivētājos, sapratu – uz ko gan esmu parakstījusies? Bet es to novedu līdz galam. Bet, lai teiktu, ka jau kopš mazotnes skaidri zināju, ko vēlos darīt nākotnē – tā noteikti nebija. Man nebija ne konkrēta mērķa, ne sapņa.
– Katram no mums ir sirdij tuvs hobijs. Kas jums palīdz uzkrāt enerģiju un iedvesmo?
– Mans brīvā laika hobijs ir ziedu tamborēšana. Varu iztamborēt gandrīz vai tādu pašu orhideju, kādas mums mājās aug podos uz palodzes, un, ieliekot to logā, puķe izskatās gluži kā īsta – neticami, bet tā nu tas ir. Visvairāk tam laiku atrodu, kad beidzas vasaras sezona, vairs nav jādara nekādi āra darbi, iestājas rudens un tumšais laiks. Tā kā šobrīd uz aptuveni diviem mēnešiem esmu aizņemta ar kursiem, kuros apgūšu darbu ar elektroniskajiem dokumentiem, šo hobiju nāksies atlikt malā. Ziedu tamborēšana man palīdz atslēgties no ikdienas un atslogot prātu no domām, bet tam nepieciešama iedvesma, arī daudz laika un miera. Tas ir radošs process. Domāju, ka rokdarbi man ir mantots vaļasprieks no vecmammām. Viena no viņām bija šuvēja, un, kad kaut ko nevarēja iegādāties veikalā, viņa to izgatavoja pati. Arī mana mamma, kamēr mēs abi ar brāli bijām mazi, nodarbojās ar šūšanu. Es redzēju, kā to dara, un, kad pieaugu, pati izmēģināju un sapratu, ka man tas patīk. Man nav pie rokas neviena darba, ko parādīt, jo, kolīdz kāds top, uzdāvinu saviem draugiem, kolēģiem vai paziņām. Darinu arī brošas, tās izšujot no pērlītēm. To visu apguvu pašmācības ceļā, speciāli nekādus kursus neesmu apmeklējusi. Vienu reizi Ērgļos apmeklēju praktiskās apmācības, ko organizēja kāda biedrība, kas rīko dažādas aktivitātes sievietēm. Man tur patika, ieguvu jaunus kontaktus. Bet citādi neko speciāli apguvusi neesmu. Idejas var smelties internetā; ko tik mūsdienās tur nevar atrast.
– Vai esat domājusi par to, ka nākotnē varētu doties prom no savas dzimtās puses?
– Lubāna man ir mīļa un tuva, negribētos no šejienes doties prom, bet jāraugās, lai vienmēr būtu darbs. Mūsdienās visu arvien vairāk samazina, attālina, un tieši tāpēc cilvēki pamet mājas un dodas dzīvot citur. Es pati esmu braukusi 60 kilometru vienā virzienā uz darbu, bet, kad radās iespēja strādāt šeit, protams, izmantoju to. Man taču ir mazi bērni, ja kāds no viņiem saslimst, uz darbu tādā attālumā nevar tikt. Arī pie saviem vecākiem ne vienmēr agrāk varēju mazos atstāt, jo vecāki tajā laikā vēl strādāja. Grūti ir tiem vecākiem, kuriem nav, kur atstāt bērnus. Kādreiz ar vienu aci skatījos uz Madonu, bet tā arī līdz galam neizlēmu pārcelties tur, jo izdevās dabūt darbu te. Es nespēju iztēloties sevi ārpus Latvijas, nekad nevarētu dzīvot ārzemēs, tikai šeit. Pēdējā laikā daudziem mēdz uzmākties neziņa par to, vai darbavieta vēl būs, vai būs, kur strādāt. Man darbs vēl ir, un šī apziņa palīdz sapurināties. Motivē arī tas, ka man ir bērni, jo es par viņiem esmu atbildīga, man ir jārūpējas par viņiem. Ja cilvēks ir viens, viņš var rīkoties brīvi, jo nav ne no viena atkarīgs, bet, tiklīdz ir mazi bērni, ģimene, tas nav tik vienkārši.
– Šobrīd visi jūtamies nomākti un drūmi. Kā jums šķiet – kas palīdzētu justies labāk?
– Es gribētu aicināt vairāk izcelt labo un pozitīvo ikdienā. Ziņās tiek stāstīts vairāk tikai par slikto, par negācijām, bet cik maz mēs dzirdam par labām lietām. Ir arī jābūt iecietīgākam vienam pret otru, nedrīkst noslēgties tikai sevī un domāt par savām problēmām, savām vajadzībām. Ir arī jāieklausās citos, jābūt saprotošiem un kaut mazliet jāiedziļinās citu stāstītajā, citu vajadzībās. Ir vairāk jāizceļ gaišais un pozitīvais, tad mēs jutīsimies labāk.
24.09.2021.