Brīvība ir vērtība, kas dzimst sirdī — cauri vēstures vētrām, cauri paaudžu sapņiem un cīņām. 4. maijā mēs atceramies brīdi, kad Latvija atguva savu neatkarību un latviešu tauta apliecināja — mēs esam un būsim. Šī diena atgādina mums par drosmi, upuriem un neatlaidību, kas ļāva Latvijai atkal stāvēt uz savām kājām. Brīvība nav pašsaprotama — tā ir dāvana, kas jāglabā ar sirdi un darbu.
Šodien mūsu brīvības sardzē stāv jaunā paaudze – apņēmīgi un sirdī patriotiski jaunieši, kuri ir gatavi aizstāvēt savu zemi. Vienu no viņiem šodien iepazīsim tuvāk – ROLANDU PUZĀKU, Nacionālo bruņoto spēku karavīru, kurš ar godu un lepnumu dien Latvijai un savu ikdienu veltījis tam, lai Latvija būtu stipra, droša un brīva. Viņa stāsts ir apliecinājums tam, ka mīlestība uz dzimteni jaunajā paaudzē dzīvo.
Divdesmitgadīgais Rolands Puzāks no Madonas ir Ingas Žabres un Jura Puzāka dēls, kurš jau septiņus mēnešus dien Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) un kura dienesta vieta ir Sauszemes spēku mehanizētajā kājnieku brigādē Ādažos. Rolandu pieteikties dienestā iedvesmoja viņa tēvs Juris.
– Kāds bija ceļš līdz dienestam?
– Jau septītajā klasē zināju, ka nākotni vēlos saistīt ar bruņotajiem spēkiem, jo iedvesmojos no tēva pieredzes stāstiem un piedzīvotā Zemessardzē. Arī unikālās zināšanas, ko civilajā dzīvē neiegūsi, bija iemesls izvēlei pievienoties Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.
– Kā izskatās tipiska diena dienestā? Kas ir visizaicinošākais, un kas – visinteresantākais?
– No filmās un seriālos redzētā likās, ka pirmie mēneši būs ļoti grūti. Būs daudz fizisku vingrinājumu un sodu, disciplīna, taču īstenībā tā nav. Dienests ir krietni mierīgāks nekā filmās rāda, instruktori ir ļoti saprotoši. Šobrīd dienestā esmu bruņutransportiera vadītājs. Nesen pabeidzu kvalifikācijas kursus. Ierasti ikdienā uzturam kārtībā tehniku vai apgūstam jaunas zināšanas. Periodā, kad notiek apmācības mežā, pilnveidoju savas braukšanas prasmes.
– Zināms, ka dienests prasa gan fizisku izturību, gan mēdz būt arī psiholoģiski grūts – kas ir lielākais spēks un motivācija?
– Šobrīd man ir jāuzlabo braukšanas prasmes, jo dienestā esmu salīdzinoši nesen. Es esmu pieradis vienmēr darbus darīt vienatnē, savā tempā, tāpēc šobrīd mācos darbu kopā ar citiem. Dienestā ļoti svarīgs ir komandas darbs, tāpēc pielāgojos strādāt komandā un izbaudu to, jo apgūstu daudz jaunu prasmju.
– Kā dienestā ir ar fizisko noturību?
– Lai pieteiktos dienestā, nav jābūt ļoti augstai fiziskai noturībai, bet minimums ir jāprot: noskriet trīs kilometrus un piepumpēties. Protams, sākotnēji, redzot fizisko normatīvu tabulu, liekas nepieciešama ļoti augsta fiziskā sagatavotība, taču dienesta ikdiena tevi trenē, lai arī pats to nejūti. Kā, piemēram, ir jāveic dažādi marši, šaušanas apmācības, pastaigas, tas tevi trenē un pēc tam redzi, kā uzlabojas rezultāti.
– Kas dienestā sagādājis grūtības?
– Personīgi man pamata apmācības pirmā nedēļa bija ļoti grūta – viss jauns, pieredzes nebija. Bet kad pie tā pierod, bez armijas grūti dzīvot. Šobrīd dienu Ādažos. Mani ļoti pārsteidza, ka bāze ir tik liela un attīstīta infrastruktūra. Liels poligons. Ļoti laba ēdnīca ar plašu izvēli un labām cenām.
– Ko tu ieteiktu jauniešiem, kas domā, vai stāties valsts aizsardzības dienestā vai kļūt par profesionālā dienesta karavīru? Kas viņiem būtu jāzina iepriekš?
– Es uzskatu, ka obligāti katram jaunietim būtu jāgūst pieredze NBS, jo dienests attīsta ne tikai fizisko noturību, bet arī iemāca strādāt komandā, saliedēties un cienīt citus cilvēkus. Manuprāt, dienests iemāca kļūt cilvēcīgam un iegūt prasmes sargāt savu valsti. Uzskatu, ka jauniešiem vajadzētu aktīvāk pieteikties valsts aizsardzības dienestam un novērtēt šo iespēju apgūt militārās prasmes 11 mēnešu periodā. Valsts aizsardzības dienestā (VAD) tiek nodrošināta bezmaksas ēdināšana trīs reizes dienā, dzīvesvieta, un šo 11 mēnešu laikā kopā saņem 7700 eiro. Uzskatu, ka iespēja pēc dienesta iegūt augstāko izglītību budžeta grupās ir neatsverama un ka VAD ir izcila iespēja jauniešiem pēc vidusskolas, tehnikuma un īpašie tiem, kas īsti nezina, ko vēlas dzīvē darīt.
– Kā lēmums iestāties dienestā tika uztverts ģimenē un draugu lokā? Vai bija atbalsts, pārsteigums, varbūt arī bažas?
– Vecākiem pārsteiguma nebija. Es jau no bērnības runāju par karavīra profesiju. Draugi un ģimene atbalstīja manu izvēli. Saņēmu arī padomus no tiem, kam ir jau pieredze.
– Kā ar brīvo laiku? Cik bieži tagad izdodas tikties ar ģimeni un draugiem?
– Brīvais laiks ir pietiekami. Ikdiena lielākoties ir kā parasta darba diena civilajā dzīvē. Protams, mācību laikā ir cits dienas ritms, bet citādi diena sākas pulksten 8.30 un beidzas pulksten 17. Pats personīgi katras brīvdienas pavadu Madonā, atpūšos kopā ar ģimeni.
– Kā tev liekas – kā jaunieši uztver karavīra profesiju? Kā redzi savas paaudzes lomu valsts aizsardzībā?
– Es domāju, ka jaunieši respektē karavīra profesiju. 4. maija un 18. novembra militārajās parādēs var izjust sabiedrības atbalstu. Arī interese par dienestu ir, taču nedaudz arī bailes no nezināmā.
– Kas tevi motivē turpināt šo ceļu?
– Manuprāt, vislielākā motivācija ir iekšējās sajūtas par paveikto pēc grūtiem pārbaudījumiem. Varu sev pateikt – es to izdarīju! Piedalījos "Berešu maršā", kas paredzēja 24 stundās pieveikt 50 kilometrus ar ekipējumu, pieveicot 10 uzdevumus dažādās militārajās stacijās. Mirklī, kad pieveic pārbaudījumu un iegūsti smilškrāsas bereti, sajūtas ir lieliskas. Bija grūti, bet es to izdarīju.
– Ko pats esi sapratis vai iemācījies par sevi šī laika posmā? Vai dienests ir mainījis skatījumu uz dzīvi?
– Esmu kārtīgāks, sakārtoju vidi sev apkārt. Esmu palicis nopietnāks un apzinīgāks. Vairāk piedomāju pie savas rīcības. Pirmie trīs mēneši, kad bija militārā pamata apmācība, mainīja manus uzskatus par dzīvi, mainīja mani pašu kā personību, protams, pozitīvā ziņā. Uzskatu, ka ikvienam jaunietim ir jāiegūst šī pieredze, ja ne dienestā, tad Zemessardzē. Daudziem tā būs iespēja saprast, ko dzīvē vēlas. Es dienestā ļoti iemācījos cienīt citus, iedvesmojos no instruktoru pieredzes stāstiem.
29.04.2025.