Tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienai, Ordeņu kapituls 31 personai nolēma piešķirt augstākos Latvijas valsts apbalvojumus — Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu.
Atzinības krusta pirmās pakāpes (zeltītu) goda zīmi saņems Madonas novada Ērgļu vidusskolas deju kolektīvu vadītāja, skolotāja Antra Grinberga.
Apbalvojumu pasniegšanas svinīgā ceremonija plānota 18. novembrī Rīgas pilī.
Augstie apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuru godprātīgais profesionālais un sabiedriskais darbs, aktīvā pilsoniskā stāja, pašaizliedzība, drosme un patriotisms stiprina Latviju un ir valsts augstākās atzinības vērts un godināms. Aicinot uz sarunu ērglēnieti ANTRU GRINBERGU, vispirms jautāju, kādas domas par Latviju šajā patriotisma mēnesī ir viņai?
– Mans vecaistēvs bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, un šis apbalvojums bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums, ko piešķīra par nopelniem kaujās Latvijas armijas karavīriem. Ordenim tika dota devīze "Par Latviju!", un arī man novembris vienmēr ir pārdomu laiks par valsti, mūsu skaisto Latviju. Šie svētki, pateicoties atmiņām par vectēvu, manī ieskanas citādi – ļoti personiski. Vēl nesen, kad skolā bija audzināmā klase, gatavojoties svētkiem, ar skolēniem daudz runājām par dzimtenes mīlestību, uzticību savai dzimtenei un tautai, gatavību pašaizliedzīgi darboties tās labā. Katrā ziņā man ļoti patīk šis laiks, kad skan patriotiskās dziesmas, kad var aizdomāties par mīlestības jūtām pret Tēvzemi un tās izjust vairāk nekā ikdienā.
Ērgļos šai laikā vienmēr notiek gatavošanās svētku koncertam, jo 18. novembrī Ērgļu saieta namā allaž tiek sagatavota īpaša programma, skan nopietns koncerts. Šogad tas būs Aleksandra Čaka zīmē ar Latviju sirdī. Parasti tie ir tematiski un pamatīgi uzvedumi, kuros piedalās visi pašdarbnieki – koris, dejotāji, teātra aktieri. 12. novembrī jau notika ģenerālmēģinājums, nu visi ļoti gaidām svētkus.
– Antra, pastāstiet, kā iesākāt deju skolotājas gaitas!
– Tautiskās dejas sāku mācīt 1980. gadā, nu jau būs pagājuši 43 gadi. Sākumā vadīju vienu kolektīvu, pašlaik vadu vienpadsmit dažādu vecumposmu kolektīvus. Rekordskaits ir bijis 14-15 kolektīvi. Nekur īpaši dejas mācījusies neesmu, bijuši tikai kursi, pieredze un atziņa – dažreiz ar gribēšanu var izdarīt vairāk nekā tad, ja esi beidzis augstas skolas. Darbā ar dejotājiem noteikti palīdz izglītība – esmu diplomēta ģeogrāfijas skolotāja, pedagoga prasmes man tātad ir. Diemžēl ģeogrāfija palikusi otrajā plānā, kaut šo priekšmetu mācīt patīk un patīk arī ceļot.
Sākumā deju jomā man bija tikai maziņie, vēlāk sāku mācīt vidusskolas deju kolektīvu. Nesen, gatavojoties koncertam Madonā un grāmatas "Visa Madona dejo" atvēršanai, brīdī, kad dejoja "Rūdis", skatījos uz jauniešiem un pārņēma prieks, cik ļoti mani audzēkņi ir izauguši un cik labi viņi dejo! To pierāda arī Dziesmusvētku skates, kur mums vienmēr ir augsti rezultāti. Šovasar aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem gatavošanās process bija ļoti grūts – strādājām pie divām programmām, ar astoņām sarežģītām dejām piedalījāmies uzvedumā "Balts". Cīnījāmies atdevīgi un programmu apguvām. Tas bija pēckovida laiks, pandēmija cilvēkus nedaudz bija skārusi.
– Minējāt par ģeogrāfes diplomu. Vai skolā vadāt arī ģeogrāfijas stundas?
– Jā, vidusskolas klasēm mācu ģeogrāfiju. Šajā mācību gadā man ir septiņas stundas – maz, jo 10. klase Ērgļu vidusskolā vairs netika uzņemta. Kāda Ērgļu skolai ir perspektīva? Bērnu skaits samazinās, ir tik, cik ir, un pamatskolas statuss, protams, nevienu neiepriecinās. Daktere Aina Braķe saka: "Katrā mēnesī viens bērns varbūt piedzimst, bet ar to ir par maz." Ir ģimenes, kas uz Ērgļu pusi ir pārcēlušās, varbūt varam cerēt uz tām… Ja vidusskolas statusa nebūs, otrreiz to atpakaļ nedabūs. Tas ir skumji, jo pati esmu beigusi šo skolu, esam daudzi kolēģi – Ērgļu vidusskolas absolventi.
– Kur tomēr smeļaties enerģiju un spēku ikdienas darbā ar audzēkņiem?
– Par enerģiju darbā ar dejotājiem – pati brīnos, bet tā ir sanācis – deja mani ir ievilkusi no matu galiņiem līdz papēžiem. Ērgļu vidusskolā kā skolniece dejoju kopš 1. klases. Mana deju skolotāja bija Ilze Reņģe, vēlāk – Jānis Reņģe. Pabeidzu vidusskolu, sāku dejot Ērgļu kultūras nama kolektīvā, ko tolaik vadīja Arvīds Greidiņš. Kultūras nama vadītāja Anita Sarmone mani pasauca un jautāja, vai negribu vadīt bērnu deju kolektīvu. Piekritu, un tā tas aizgāja.
– Vai var salīdzināt dejotājus sākuma gados un šodien?
– Mums ir daudz kolektīvu, katram sava vieta un deju izpildīšanas pakāpe. Ir vairāki cēloņi, kāpēc daži sastāvi šobrīd ir vājāki. Daudzus noteikti ietekmēja kovida laiks, un vēl – dejotāji mainās. Ja agrāk deju varēja izdejot jau pēc 3-4 mēģinājumiem, tagad uz skatuves ar dažiem kolektīviem varam iziet tikai pēc diviem mēnešiem. Tiem, kas pie manis dejo pirmsskolā, viss ir kārtībā, bet, ja atnāk bērni no laukiem un viņi iepriekš neko nav darījuši, tad ir grūti. Turklāt mūs nevar salīdzināt ar Rīgu, ar lielajiem kolektīviem, kur vecāki ved savus bērnus, par to maksā un ir motivēti, lai atvases deju apgūtu. Laukos nereti valda attieksme – padejošu, paskatīšos, tad aiziešu uz kādu citu kolektīvu. Grūti šodienas bērnus motivēt. Mana kolektīva sastāvā, kur bērniem ir 7-8 gadi, deviņi ir puiši, sešas meitenes, un tās iztrūkstošās nekādi nevaru atrast. Esmu ar bērniem sportojusi sporta zālē, braukusi ar viņiem uz peldbaseinu, dažādi motivēju, lai viņiem nebūtu tikai deju mēģinājumi. Braucam pie sadarbības kolektīviem, sniedzam koncertus, arī tādā veidā motivēju dejas mīlestībai.
Visa mana dzīve ir viena vienīga dejošana. Meita saka, ka vienreiz taču būtu jābeidz, bet kaut kā vēl varu un gribu turpināt.
– Kā jūsu meitas, vai arī dejo?
– Jā, dejo. Viena meita gan dzīvo Nikaragvā, viņa darbojas brīvprātīgajos, aizrāvusies ar jogu, dažādiem sporta veidiem. Otra meita dzīvo tepat Latvijā, savulaik dejoja pie manis, tad deju kolektīvā "Ritenītis", tagad dejo Ērgļu deju kolektīvā "Rūdis", drīz būs jāpāriet uz vecāku grupu.
– Pastāstiet par savu kolektīvu draugiem un svarīgākajiem koncertiem.
– Katrs kolektīvs saaug un izveidojas kā ģimene. Lieli draugi mums ir Lubānas deju kolektīvs "Žuburi". Tagad pat izveidojies viens pāris, kur meitene ir no "Žuburiem", bet puisis no "Rūda". Viņi kāzas grib svinēt nākamajā vasarā – uz skatuves kopā ar saviem kolektīvu dejotājiem. Ja izdosies, būs skaists piedzīvojums!
Nākamgad 8. martā deju kolektīvam "Rūdolfs" būs jubilejas koncerts. Kopš izveidošanas pagājuši 30 gadi, un šai notikumā vēlos iesaistīt visu paaudžu dejotājus. Man pašai vislabāk patīk deja "Apkal manu kumeliņu" – kā dzirdu šīs dejas mūziku, tā vienmēr ir skudriņas. Ceram dejot! Katrā ziņā ir prieks, ka savos gados varu vēl palēkt, dejotājiem parādīt soļus. Protams, visu jau varētu arī metodiski izstāstīt, bet, ja varu parādīt, to daru. Iesildīšanās posmā izstaipīšanās, ķermeņa iesildīšanās process ir ideāla lieta katram.
– Kādas domas pārņēma, uzzinot par apbalvojumu?
– Ziniet, bija interesanta situācija. Iegāju Ērgļu "Našķotavā", un tur kāda ērglēniete saka: – Antra, tev nu gan vajadzētu piešķirt Triju zvaigžņu ordeni! Pārdevēja atbild: – Bet viņai jau ir piešķirts! Pirmā runātāja skeptiski nosmaida: – Kas tad dos – lauku cilvēkam jau tādas lietas nav lemts piedzīvot. Tad pārdevēja turpina: – Pa īstam – ordenis Antrai ir piešķirts!
Man iepriekš ir bijuši gan Kultūras ministrijas diplomi, gan vietējie apbalvojumi, bet par šo apbalvojumu gandarījums, protams, ir liels. Cilvēki, kas mani pazīst, ejot pa ielu, apsveic, pat Madonā saņemu apsveikumus. Un tā jau nav tikai dejošana vien, visa kultūras dzīve Ērgļos ir savijusies. Kaut, piemēram, teātra uzvedumi – vienmēr tajos iekļaujam arī īpaši piemeklētas dejas. Un draugi mums ir gan Cēsīs, gan Talsos, gan Rīgā.
– Esat iesaistījušies arī lielākajā Eiropas tautas kultūras festivālā "Eiropiāde".
– Tas daudz prasa: pirmkārt, braucienam vajag sagatavoties, izstrādāt deju programmu. Nākamvasar ar "Rūdi" un dažiem vidējiem no "Miķeļa" brauksim uz Sardīniju, kur notiks Eiropiāde. 2. decembrī dosimies uz Mazo Eiropiādi, kur obligāti jānodejo izvēles dejas. Un, ja nav jābrauc uz šo festivālu, dodamies pie draugiem Francijā, Vācijā, Rumānijā, kur piedalāmies jauniešu deju festivālos. Esam uzrīkojuši arī starptautiskus deju festivālus pie sevis. Uz Ērgļiem bija atbraukusi grupa pat no Izraēlas, tāpat paaicinājām igauņus, Kohilas kolektīvu, latviešu grupas. Esam vairākkārt bijuši uz festivāliem Vācijā, esam tik labi, ka viņi mūs aicina vēl un vēl.
17.11.2023.