Tikai pirms pāris mēnešiem portāla „Delfi" sporta ziņu teksta tiešraidēs līdzās pieredzējušajiem Uldim Strautmanim un Jānim Bendzikam parādījās jauna žurnālista REIŅA LĀČA vārds. Izrādās, bijušais basketbolists sporta žurnālistikā nav nonācis nejauši, bet gan sava vectēva publicista, kādreizējā Saeimas deputāta Visvalža Lāča jau no bērnības mudināts. Protams, vislielāko uzmanību Reinis šobrīd velta basketbola un tenisa notikumu atspoguļošanai, tomēr mieru neliek domas par Latvijas basketbola leģionāriem veltītās rakstu sērijas pabeigšanu.
– Pieļauju, ka daudzi „Stara" lasītāji pirmo reizi izdzirdēs tavu vārdu. Īsumā pastāsti par sevi un kā tu nonāci sporta žurnālistikā?
– Nāku no Pārdaugavas, kas man šķiet pati jaukākā vieta visā Rīgā. „Sporta Avīzi" sāku lasīt jau mazotnē un ģimenes ietekmē no septiņu gadu vecuma trenējos basketbolā, jo gan mana krustmāte, gan māsīca un citi radinieki ar to nodarbojās. Mācījos V. Zālīša pamatskolā un Rīgas 1. ģimnāzijā. Daudzi mani klasesbiedri vairs nedzīvo Latvijā un dara kaut ko ambiciozāku, taču es turējos pie sava mērķa. Rīgas Stradiņa universitātē pabeidzu multimediju komunikācijas fakultāti, un jau tolaik mani dziļi ietekmēja mūsu pirmā NBA spēlētāja Andra Biedriņa stāsti par to, kas notiek Ziemeļamerikas basketbolā. Sāku kolekcionēt basketbola spēļu ierakstus, veidot montāžas, angliski publicēties internetā. Liels paldies vectēvam, kas, būdams labi pazīstams mediju vidē, aizlika labu vārdu par mani, un varēju šo to uzrakstīt „Delfiem", bet otrajā kursā – pat praksē tur pastrādāt. Pa vidu esmu visu kaut ko darījis, gan basketbolu komentējis, raidījumu vadījis Latvijas Radio, gan slimnīcā un par viesmīli strādājis. Šovasar biju nolēmis braukt uz ASV maģistrantūrā mācīties žurnālistiku, bet februārī sporta redaktora Ulda Strautmaņa uzaicinājums strādāt par štata autoru „Delfos" šim plānam pārvilka svītru. Un labi vien, ka tā, jo pēc rakstura ļoti pieķeros cilvēkiem, – nezinu, kā svešumā būtu izdzīvojis. Mana ģimene, draugi daudz palīdzējuši karjeras veidošanā, tādēļ nespēju iedomāties savu dzīvi bez viņiem. Vientulība mani biedē.
– Kad nopietni spēlēji basketbolu, vai nesapņoji par NBA?
– Basketbols manā dzīvē bija ļoti nozīmīgs. Ne tikai spēlēt man patika, bet arī trenēties. Savā 3. sporta skolas, vēlāk „Pārdaugavas" komandā biju kapteinis. Taču biju pietiekami liels reālists, lai apjaustu, ka NBA līmeni nesasniegšu. Iespējams, 12-13 gadu vecumā, kā vairums zēnu, par to domāju, bet, beidzot ģimnāziju un piedaloties atklātajos treniņos augstskolas „Turība" zālē lielā karstumā, sapratu, ka, smagi strādājot, varu tikt vien uz kādas Latvijas komandas tuvāko rezervistu soliņa. Bija arī jāsāk pelnīt iztiku, un izlēmu – visu savu basketbola mīlestību ieguldīšu žurnālistikā.
– Ko basketbolā pavadītie gadi tev devuši cilvēciskā ziņā?
– Darba ētiku, dzīves plānošanu, atbildības izjūtu. Neviens mani nebakstīja. Vajadzēja pašam sekot līdzi treniņu, spēļu grafikam, ņemt somu plecos un braukt, lai visur paspētu. Neatceros, ka būtu kādreiz kaut kur nokavējis, jo apzinājos, ka esmu daļa no komandas un jāizpilda visi dotie uzdevumi.
– Vai žurnālistikā tev ir bijis kāds elks?
– Izklausīsies klišejiski, bet vectēvs teica, ka man jābūt nākamajam Anatolijam Kreipānam. Un savā ziņā viņš tiešām ir kļuvis par etalonu visiem Latvijas sporta žurnālistiem. Tagad liekas gandrīz neticami, ka ir brīži, kad es komentēju vienā, bet Anatolijs Kreipāns – blakus kabīnē.
– Pašlaik tavos pienākumos ietilpst arī teksta tiešraides no-drošināšana. Izstāsti, kā tehniski tas notiek?
– Klātienē jau ļoti reti sanāk kaut ko komentēt. Pēdējoreiz tas bija Federāciju kausa izcīņā, kad „Arēnā Rīga" spēlēja mūsu izcilās tenisistes Anastasija Sevastova un Aļona Ostapenko. Tur atlika tikai sēdēt, skatīties spēli un rakstīt. Parasti rakstīšana notiek pēc vienošanās vai nu birojā, vai mājās. Blakus ir lielais ekrāns, kurā rit spēle, un dators. Izmantojot pieejamos interneta meklētājus, pirms spēles, dažkārt arī steigā, cenšos izglītot sevi par mača dalībniekiem, tā iznākuma nozīmi. Izcila veiksme, ja translāciju komentē kāds profesionālis, piemēram, bijušais tenisists Māris Rozentāls. Tad var pasmelties daudz vērtīgas informācijas arī no viņa.
– Bieži „Delfiem" komentāros pārmet daudzās kļūdas. Tavuprāt, kāpēc tās rodas?
– Es domāju, ka kļūdas ir mūsu laikmeta specifikas – ātrās strādāšanas – rezultāts. Teksta tiešraidēs kļūdas neapšaubāmi ir saistītas ar steigu. Citos rakstos tas skaidrojams arī ar saspringto darbdienu, kad jāseko līdzi vairākiem notikumiem vienlaicīgi un sakrājas nogurums. Nekad neesmu steidzināts, taču labi apzinos, ka „Delfu" trumpis ir ātrums.
– Vai tu lasi komentārus par saviem rakstiem?
– Nelasu. It kā jau saprotu, ka, neskatoties, ar kādu lietotājvārdu tie rakstīti, komentārus nevajadzētu ņemt galvā, tomēr tie mani nereti sāpina, jo esmu diezgan emocionāls. Draugi gan ik pa laikam atsūta sliktās atsauksmes. Viņiem tās liekas smieklīgas, man – ne. Reizēm nesaprotu, kāpēc cilvēki komentāros ir tik naidīgi, piemēram, par septiņcīņnieces Lauras Ikaunieces šķiršanos no vīra. Tad man šķiet, ka administratoram vajadzētu iejaukties un slēgt komentāru sadaļu.
– Varbūt vajadzētu rosināt diskusiju par to, lai internetā cilvēki drīkstētu komentēt tikai ar saviem īstajiem vārdiem un būtu lielāka atbildība par uzrakstīto?
– Naidīgi, cieņu aizskaroši komentāri ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Es domāju, ka šajā ziņā vajadzētu kaut ko darīt, jo dažos gadījumos šādi komentāri būtiski ietekmē apspriestā cilvēka dzīvi un tiem var būt pat traģiskas sekas, jo sevišķi pusaudžu vecumā. Tāpat kā drošības policija vēršas pret naida kurinātājiem, tiesībsargiem vajadzētu vērsties pret emocionālo vardarbību interneta komentāros.
– Daudzas bērnības vasaras esi pavadījis pie vectēva Gaiziņkalna apkaimē. Kas tev tur bija jādara un kādas sarunas ar viņu brīvajos brīžos risinājāt?
– Darba tur nekad nav trūcis, lai gan bērnībā to no manis mazāk sagaidīja. Pārsvarā varēju nodoties sportošanai. Tagad, protams, krietni vairāk palīdzu dažādos darbos ap mājām. Atmiņā palicis, ka laukos daudz lasīju. Vectēvs vienmēr bija gatavs stāstīt par dažādām vēstures tēmām. Pateicoties viņam, jau mazotnē guvu iedvesmu izzināt sportu, ģeogrāfiju, arī Latviju.
– Lai gan esi dzimis rīdzinieks, tu izmanto katru iespēju tikt prom no galvaspilsētas drūzmas, lai apceļotu Latviju. Kur pēdējā laikā esi pabijis? Kas pārsteidzis, kas sarūgtinājis?
– Valsts dzimšanas dienas brīvdienās ar draugiem gājām pārgājienā gar Gauju no Velēnas līdz Gaujienai. Tādā piedzīvojumā var patiesi aizmirst ikdienas rutīnu. Mēneša laikā sanācis divreiz nokļūt Daugavpilī. Lai gan jau iepriekš šī pilsēta man bijusi mīļa, tā turpināja pozitīvi pārsteigt. Sajūsmā par redzēto un piedzīvoto bija arī mani draugi. Domāju, ka nacionālistiskā zemteksta dēļ pārsvarā krievvalodīgā Daugavpils tiek nepamatoti niecināta.
– Vai tu labprātāk ceļo viens vai kopā ar ģimeni?
– Noteikti labāk ir ceļot ar kādu kopā, un visbiežāk tie ir draugi. Tā tomēr daudz interesantāk pavadīt laiku.
– Mēs dzīvojam trauksmainā laikā – vide, sabiedrība, tehnoloģijas strauji mainās. Kādā ampluā sevi saredzi pēc pieciem desmit gadiem?
– Ja palieku medijos, gribētu vairāk nodarboties ar analītisko sporta žurnālistiku. Bet labprāt vēlētos strādāt arī kādā basketbola klubā, varbūt pat aiz Latvijas robežām.
07.06.2019.