13. februārī Madonas novada kultūras centrā ar valdzinošas mūzikas koncertu uzstāsies publikas iemīļotais pianists ANDREJS OSOKINS.
Viņš plūcis laurus pasaules nozīmīgākajos klavierspēles konkursos, un kritiķu vērtējumā pianistam piemīt "hipnotizējoša personības pievilcība, plaša un ekspresīva skaņu krāsu palete, kā arī neparasti pārliecinoša dažādu mūzikas stilu izjūta".
– Vai, domājot par koncerta programmu mūsdienu sarežģītajā laikā, ņēmāt vērā arī klausītāju iekšējo stāvokli? – vaicāju harizmātiskajam māksliniekam.
– Jā, noteikti tas mana repertuāra izvēli ietekmēja. Laikā, kad netālu no mums risinās karš, valda nedrošība un notiek vērtību maiņa, šādas pārdomas liek aizdomāties. Daudzās manās programmās ir gan latviešu, gan citu valstu, tostarp vācu komponistu mūzika, un bieži tās ir arī ļoti dramatiskas programmas. Taču šoreiz vēlējos radīt kaut ko mierpilnu un harmonisku, tādu kā atelpas brīdi, lai klausītāji var arī pasapņot par ko gaisīgu un izsmalcināti elegantu. Tieši tādēļ izvēlējos Mocarta un Debisī mūziku – viņi abi, manuprāt, ir lieli optimisti ar spēcīgu iekšēju tieksmi pēc gaismas. Pat ja Mocarta mūzikā ir sāpju vai skumju motīvi, tie nekad nav ilgstoši, bet ātri pāriet priekā, spēlē un iekšējā harmonijā. Uzskatu, ka mūsdienās šāda mūzika klausītājus spēj dziedināt un iedvesmot.
– Vai programmā ir kāds skaņdarbs, kas jums personiski ir īpaši nozīmīgs, simbolisks vai vērtējams kā programmas kulminācija?
– Katrs šīs programmas skaņdarbs man ir nozīmīgs, jo gan Debisī, gan Mocarta daiļradē ir tik daudz brīnišķīgu skaņdarbu klavierēm, un šajā reizē esmu izvēlējies tieši tos, kas man ir vissvarīgākie. Runājot par kulmināciju, īpaši gribētu izcelt Mocarta Fantāziju re minorā – tajā spilgti izpaužas retāk dzirdamais Mocarta traģisms, tomēr darbs noslēdzas ar spilgtu gaismas, cerības un prieka caurstrāvotu nobeigumu. Šis nelielā apjoma opuss man šķiet visnopietnākais un ir kā simboliska kulminācija visai programmai. Otru kulmināciju redzu Debisī ciklā "Estampi" – tie ir trīs skaņdarbi, kas iedibināja jaunus ceļus 20. gadsimta mūzikai, apvienojot impresionismu un modernismu. Katrs skaņdarbs te ir kā ceļojums: no Japānas pagodām, ar ķīniešu mūzikas ietekmi, caur Granādu līdz pat Francijas dārziem. Šis cikls man ir nozīmīgs arī ar domu, ka pēc ceļojuma mēs vienmēr atgriežamies mājās, un šo ideju man patīk nodot klausītājiem, iedrošinot viņus klausīties ar atvērtu sirdi.
– Vai laika gaitā jūsu interpretācija, spēlējot skaņdarbus, ir mainījusies? Vai tagad tā kļuvusi personiskāka nekā karjeras sākumā?
– To grūti izvērtēt pašam – tad vajadzētu noklausīties savus senos ierakstus, un dažkārt man patiešām ļoti patīk tieši mani agrīnie ieraksti. Studiju gados spēlētajā ir dzirdams svaigums, kas man tagad bieži šķiet kā jauns atklājums, jo tās izjūtas vairs īsti neatceros. Taču, runājot par koncertiem, domāju, tie kļuvuši daudz personiskāki, jo man ārkārtīgi svarīgi, lai katrs koncerts ir neatkārtojams notikums dvēselei. Mūzikā mēs varam saskarties ar ģeniālām domām un idejām, kas komponistus iedvesmoja pirms simts vai divsimts gadiem, gluži kā ceļot laikā un viesoties citās kultūrās. Tāpēc tagad, manuprāt, spēlēju daudz personīgāk un izjustāk, rūpīgi meklējot dažādus stilistiskos vaibstus un autora idejas, ko uzticēt klausītājam.
– Cik stundas dienā spēlējat klavieres, un cik svarīgs jums ir ikdienas treniņš, īpaši gatavojoties koncertam?
– Kad gatavoju jaunu programmu, protams, tas aizņem vairāk laika – tad sanāk spēlēt piecas, sešas, pat septiņas stundas dienā. Kad programma jau ir apgūta un gatava, nedaudz mazāk – tad vairāk koncentrējos uz konkrētā koncerta sagatavošanu, piemēram, izspēlēju koncerta dienā mēģinājumu un veltu vairāk uzmanības mūzikas domai, nevis tikai tehnikai. Koncerta dienā svarīgi saglabāt svaigu prātu, lai būtu enerģija un spēks. Koncerts pats par sevi ir liels izaicinājums, jo tas ir pusotru vai divu stundu ilgs muzikāls notikums. Bet, atceroties sevi skolas un akadēmijas gados, piecas līdz sešas stundas dienā pie instrumenta bija obligāts minimums vai standarts.
Uzskatu, ka tas var iedvesmot jaunos mūziķus, jo parāda, cik nozīmīgs ir ikdienas darbs un neatlaidība, lai sasniegtu profesionālu līmeni. Protams, arī talants ir nepieciešams, bet bez darba neko būtisku sasniegt nav iespējams.
– Kādu vietu, jūsuprāt, klasiskā mūzika ieņem šodienas pasaulē, kur dominē dažādi trokšņi un mūzikas žanri? Vai cilvēkiem tā vēl ir vajadzīga?
– Manuprāt, klasiskā mūzika joprojām cilvēkiem ir ļoti vajadzīga, un par to pārliecinājos, redzot, cik liela vēlme bija apmeklēt koncertus pēc pandēmijas, pēc ilgāka laika mājsēdēs. Tā bija īpaši emocionāla pieredze gan klausītājiem, gan man kā mūziķim.
Klasiskā mūzika ir izturējusi laika pārbaudi, tā ir skaista un dziļa, un to klausās ļoti daudzi, lai gan ikdienā varbūt ne tik bieži kā populāro mūziku. Tomēr mūsdienās ikvienam ir daudz vieglāk pieskarties šai mūzikai – agrāk, piemēram, 19. gadsimtā, Mocartu vai Šopēnu varēja dzirdēt tikai tad, ja viņš uzstājās tavā pilsētā, šodien ar pāris klikšķiem var klausīties jebkuru ģēnija skaņdarbu. Protams, pilsētu temps ir ātrs, un ikvienam savas darīšanas ir svarīgas, tāpēc garīgā dzīve dažkārt paliek otrā plānā. Tajā visā redzu arī savu misiju – atgādināt par vērtībām, stāstīt par brīnišķīgo un dzīvo mūziku, kas papildina cilvēka dzīvi ar skaistumu un garīgo dimensiju.
– Vai jūsu dzīvē un radošajā ceļā ticībai un sarunai ar Dievu ir nozīme? Vai cenšaties to ienest savā mākslā?
– Domāju, ka jā – klasiskā mūzika ir ļoti garīga, pat tad, ja pats komponists nav īpaši ticīgs. Caur mūzikas skaņām mēs pieskaramies kaut kam transcendentālam, tas atstāj iespaidu arī uz cilvēkiem, kas nezina komponista personību. Manuprāt, šai mūzikai piemīt īpaša iedarbība uz dvēselēm. Gandrīz visi mūziķi, kurus pazīstu, ticībai savā dzīvē piešķir lielu nozīmi, taču tas ir ļoti personisks pārdzīvojums un jautājums, ko sev uzdodam katru dienu. Mūzika iedrošina ielūkoties dzīvē dziļāk, skatīties uz to no garīgā skatu punkta, vai nu tā būtu Dieva meklēšana, skaistuma izjūta vai mīlestība – tās ir pamatvērtības, ko varam piedzīvot tikai ar dvēseli.
– Kā raugāties uz mākslinieku morālo un pilsonisko atbildību, īpaši kara kontekstā Ukrainā? Jūs pats iesaistāties reālā palīdzībā, organizējat festivālus, vācat līdzekļus.
– Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mūziķiem ir iespēja iedvesmot un parādīt cilvēkiem, kā cits citam varam palīdzēt. Ir ļoti grūti nereaģēt uz to, kas notiek, jo mums ar īpaši atvērtu dvēseli šīs lietas nevar palikt vienaldzīgas. Esmu iesaistījies dažādās aktivitātēs – palīdzējis bēgļiem, sūtījis humānās kravas, atbalstījis karavīrus, rīkojis festivālus, lai vāktu līdzekļus Ukrainai. Uzskatu, ka šis karš ir ne tikai Ukrainas, bet visas Eiropas cīņa par nākotni, un tā ir arī mūsu cīņa pret ļaunumu. Šobrīd aktīvāk darbojos ar bērnu mūzikas nometnēm Ukrainas bērniem, lai viņi šeit, Latvijā, var kaut uz brīdi dzīvot mierā. Mēs arī aicinām cilvēkus ziedot lietotus mūzikas instrumentus, ko pēc tam nosūtām Ukrainas bērniem, lai viņi var turpināt mūzikas apguvi un stiprināties caur mākslu. Esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem, kas palīdz un ziedo – tas ir iedvesmojoši un apliecina, ka cilvēki ir ļoti solidāri, gaiši un sirsnīgi.
– Vai šī palīdzības sniegšana citiem dod arī jums pašam cerību? Kā jūs raksturotu savu iekšējo stāvokli šobrīd, klausoties pasaules aktualitātēs?
– Palīdzība citiem arī man dod cerību un stiprina. Domāju, ka šobrīd īpaši svarīgi ir darīt – pat ja brīžiem viss šķiet bezcerīgi, svarīgi ir meklēt domubiedrus un kopā rīkoties. Tas ir vienīgais ceļš no tumsas uz gaismu un cerības saglabāšana par Ukrainas uzvaru un mierīgu nākotni mums visiem. Esmu pārliecināts, ka kustība, darbība un reāla palīdzība ir tas, kas ļauj nezaudēt ticību un mieru. Tikai klausoties ziņas un pārdzīvojot, tas reizēm ir pārāk sāpīgi, bet kad vari praktiski rīkoties – palīdzēt bērniem, atbalstīt ar humāno palīdzību – tas dod spēku un iespēju pozitīvāk skatīties uz nākotni, pat ja pasaule šobrīd ir ļoti neparedzama un trauksmaina. Manuprāt, ar stingru nostāju, ticību un darbiem var pārvarēt šo neskaidrību un tumšo laiku.
30.01.2026.