Teātra Gada balvas „Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā 23. novembrī tika godināti 2013./2014. gada teātra sezonas sasniegumi, izrādes un to veidotāji. Gada aktiera titulu pašam par pārsteigumu ieguva Dailes teātra aktieris, madonietis DAINIS GRŪBE – Bens izrādē „Izraidītie" un Song Lilinga izrādē „M. Butterfly". Arī skatītāju balsojumā Dainis Grūbe tika atzīts par Gada aktieri. Vecgada izskaņā ar Daini tikāmies viņa darbavietā – Dailes teātrī.
– Vai kļūt par aktieri bija senlolots sapnis?
Dainis Grūbe: – Tas nebija apzināts lēmums. Nesen ar kolēģiem runājām, kurš un kāpēc izdomājis iet mācīties par aktieri. Nevienam no tiem, kas dalījāmies, tas nebija bērnības sapnis, visiem studijas aktieru kursā bija spontāns lēmums. Man pašam mamma vai jaunākā māsa pateica, ka avīzē bijis sludinājums – Dailes teātris uzņem 9. studiju. Es nodomāju – kāpēc ne?
– Pirms tam gan Madonā biji piedalījies improvizācijas teātrī.
– Tas tomēr nebija iemesls profesijas izvēlei. Kad beidzu Madonā vidusskolu, iestājos Baltijas Krievu institūtā. Lai mani nepaņemtu armijā, iestājos augstskolā un nomācījos tur vien pāris mēnešu. Tad dažas nedēļas padzīvoju Madonā, pēc tam atgriezos Rīgā un sāku strādāt sporta preču veikalā. „Burusportā" nostrādāju divus gadus. Biju Madonas pionieris snovbordā un tagad citiem piedāvāju slēpes, snovborda dēļus u. c.
Uz iestājeksāmeniem aktieru kursā īpaši negatavojos. Uz tiem gāju ar lielām bažām, jo sagatavošanās kursos biju nomācījies vien pusgadu – ar darbu veikalā to apvienot nevarēju. Biju pārliecināts, ka mani nepaņems, tomēr iekšā tiku, un tad tikai viss sākās.
– Kā īsti gāja studiju laikā?
– Pirms studijām labi ja biju redzējis pāris izrāžu, tā ka man saprašanas, kas ir teātris, nebija. Domāju apmēram tā – aktieris iemācās tekstu, iet un darbojas. Ja vēl sanāk izspiest asariņu vai sasmīdināt publiku, viss ir kārtībā.
Akadēmijā gāja diezgan grūti, jo mūs radināja pie teātrī valdošā procesa. Tad arī sapratu, ka brīvdienu nebūs, būs jāstrādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pilnīga saprašana par teātri atnāca vēl vēlāk, bet man jau ļoti patīk tas, ko daru.
– „Spēlmaņu naktī", saņemot balvu, bija vērojams milzīgs pārsteigums.
– Necerēju, jo nebiju pārliecināts, ka balvu saņemšu. Uz nomināciju pretendēja Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Juris Žagars – aktieri ar lielo burtu, teātru grandi. Kad esi mazs kucēns, ielikts starp tādiem vīriem, uz ko gan principā tu vari cerēt? Bet sezona bija laba, vienlaikus – smaga, tāpēc bija izjūta, ka esi novērtēts, un, protams, milzīgs prieks.
– Šobrīd ir īsts pilnzieds izrāžu ziņā.
– Balva ir uzlikusi tādu latiņu, ka atpakaļ jau nav kur. Ir bailes, negribas kļūdīties un negribas salaist ko dēlī. Līdz ar to radusies cita saprašana par teātri, par to, kā jāveido lomas. Tas ir krietni smags darbs, nevis pa galvu, pa kaklu, kā bieži līdz šim.
– Reizēm ar iesācēja brīvību var nospēlēt stipri labāk.
– Pāratbildība aktierim nav pārāk laba īpašība. No cenšanās un pārcenšanās jātiek vaļā. Aktierim svarīgākais ir darīt. Tas nekas, ja mēģinājumu procesā dari nepareizi, labāk ir darīt pat kaut ko greizi, nekā baidīties.
– Aktiera profesija ir atkarīga no režisora. Kā ir Dailes teātrī?
– Ir jāaug, lomas ir jānopelna. Viena balva vēl neko nenozīmē. Jebkurš aktieris grib lielas un labas lomas, ikviens grib strādāt pie laba režisora. Pie režisora, kurš gatavojas darbam, kurš zina, ko vēlas, un aktierim spēj palīdzēt. Ja režisors prot atbrīvot aktieri, ieinteresēt, ja mēģinājumu process ir mierīgs un radošs, ir ļoti maza varbūtība, ka kaut kas var neizdoties. Dailes teātrī ir liela mašinērija – 17 pirmizrāžu sezonā, tas ir vājprātīgs darbs. Lai atmaksātu teātrim piešķirto dotāciju, tas ir jādara, nav variantu.
– Kas palīdz iziet no šī vāveres riteņa?
– Tāpat visu laiku esi tajā iekšā. Šai sezonā man ir četri iestudējumi, kas nozīmē, ka vienā brīdī pusotrs mēnesis no mēģinājumiem ir brīvs. Izrādes, protams, paliek, un tik un tā ārā no tā visa netiec. Pārslēgties palīdz ģimene – sieva, abas meitas. Nereti aizbraucam uz sievas laukiem Baldonē, pie manējiem uz laukiem Pļaviņās. Nedaudz pasportoju, ir vēl kādas savas lietas, bet pilnīgi atslēgties no teātra nav iespējams.
– Kā top tēli?
– Kā kurā lomā. Jaunajā darbā „Ugunsgrēki" pie režisora Mārtiņa Eihes man ir sešas lomas. Divas ir pilnīgi skaidras, četras ir sarežģītas un procesā. Šie personāži, ko atveidoju, ir gadus 70 veci, un tas man kā jaunam puisim ir grūti. Nedrīkst parādīties kariķēšana, ķēmošanās, pašam ir jānotic, ka man ir tie 70 – jāuzķer domāšanas veids.
Bieži izrādes tapšanā palīdz kostīms. Jo kostīms ir ātrāk, jo labāk, kopā ar to neviļus parādās stāja, balss, caur kostīmu atnāk daudzas lietas. Tāpat svarīga ir atmosfēra, scenogrāfija, mūzika.
– Kura loma līdz šim bijusi grūtākā?
– Song Lilinga izrādē „M. Butterfly". Nezinu, vai vēl būs kas tik smags un traks. Kad tikko ienācu teātrī, grūta loma bija kņazs Miškins F. Dostojevska „Idiotā", bet tā tomēr bija cita grūtību pakāpe nekā „M. Butterfly". Sievietes domāšana, gaita, kustības – tas bija neaprakstāmi smags uzdevums. Palīdzēja režisore, horeogrāfe, izrādes kolēģi Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Juris Žagars. Izrādes tapšanas procesā uz teātri nāca speciālisti lasīt lekcijas par Ķīnu.
– Kā ar jauno izrādi „Visas viņas grāmatas", kas tiek spēlēta kopā ar Esmeraldu Ermali?
– Kritikas atsauksmes ir ļoti labas. Ar Esmeraldu strādāt bija viegli, lai gan loma ir grūta. Tas tāpēc, ka ir vēršanās pie publikas un uzreiz – aina ar Esmeraldu. Režisors Dmitrijs Petrenko pats ir spēlējis izrādēs, viņš zina, kā jāstrādā ar aktieriem. Mēģinājumi ritēja lēnām un mierīgi, rezultāts ir labs.
– Kur vairāk patīk spēlēt – kamerizrādēs mazajā zālē vai izrādēs uz lielās skatuves?
– Kamerzāle ir ļoti atbildīga, tas ir tuvplāns, kā kino. Tur nevienu brīdi nedrīksti melot, jābūt galēji īstam. Lielajā zālē kādos brīžos var arī nošmaukties, lai gan tas atkarīgs no spēlētās lomas. Varu teikt, ka aktieri lomai katrs gatavojas pa savam, katram ir savi rituāli. Es esmu ļoti pedantisks – kā ģenerālmēģinājumā iesāku, tā darīšu līdz pēdējai izrādei. Man ir savs process, kā lomai iesildos, pirms katras izrādes ir savi uzdevumi, ko veicu.
– Vairāki Madonas bērni jau noskatījušies izrādi „Pīters Pens". Kā lomas bērnu izrādēs patīk pašam?
– Tās ir foršas lomas, jo tajās dabū atslēgties no grūtajām pieaugušo lomām. Pīters Pens nebūt nav viegla loma, nav viegla izrāde, bet, to spēlējot, tu burtiski kaifo, ampelējies un dauzies ar kolēģiem. Šī izrāde mums bija jādabū gatava ļoti īsā laikā. Režisore zināja, ko grib, iemācījāmies tekstu, un viss aizgāja. Izrāde ir grūta tikai no tā viedokļa, ka tā ir pasmaga fiziski. Nepārtraukti ir temps, dinamika. Izrāde ir gara, un, lai bērnos noturētu uzmanību, ir ļoti straujš temps. Tas visiem aktieriem ir arī ātrrunas treniņš.
– Kā ar haltūrām?
– Tās saucam par mazdarbiņiem. Protams, ka tādi pastāv. Ir gan jāierunā reklāmu teksti, gan iznāk pafilmēties un vadīt pasākumus. Ja teātrī būtu alga, ar ko var labi dzīvot, pa galvu pa kaklu uz mazdarbiņiem neskrietu. Šobrīd tas ir viens no iztikas variantiem.
– Cik bieži iznāk atbraukt uz Madonu?
– Vispār nesanāk. Ar vecākiem tiekamies Pļaviņās, kur ir lauku māja. Ar snovbordu nenodarbojos, tā ka uz Gaiziņu arī nebraucu. Šogad uz slēpēm likšu vecāko meitu, bet tas būs tuvāk Rīgai.
Nav noslēpums, ka Madonas draugus satieku galvaspilsētā. Gatis Zēmanis, Ģirts Dombrovskis, Mārcis Kravalis, Gints Andžāns – mēs visi esam Rīgā. Ar Ģirtu sazvanāmies gandrīz katru dienu, mums ir viena vecuma meitas. Ar Gati kopā gājām pamatskolā un vidusskolā, ar viņu joprojām sazvanāmies, iespējams, būsim kaimiņos. Līdz šim ar ģimeni dzīvojām Rīgas centrā, nesen pārvācāmies uz Āgenskalnu. Tur ir māja ar diviem dzīvokļiem, savs pagalms. Ar Ivaru Svilānu šad tad kopā izbraucam ar velosipēdiem. Gatim savukārt patīk teātris, viņš nāk uz izrādēm, mani izglīto kafijas lietās. Ģirts arī nāk uz izrādēm.
Esmu secinājis, ka līdz ar bērnu nākšanu pasaulē krietni mazāk domāju par sevi. Visu savu brīvo laiku veltu ģimenei. Biju klāt, kad vecākā meita Reina sāka staigāt, kad jaunākā meita Maija sāka sēdēt. Varēju to arī neredzēt, būt darbā, bet priecājos, ka izdevās būt klāt.
– Ko vari pastāstīt par telpu, kurā runājam?
– Šī ir mana, Ginta Andžāna un Mārtiņa Poča grimētava. Mūsu teātra istaba, kur pauzītēs uzturamies. Katrs te dara ko savu – cits mācās un atkārto tekstu, Gints tekstus mācās mājās, te nereti paguļ. Es teātrī aizmigt nevaru, brīvajās minūtēs palasu ziņas. Agrāk aktieri pie saviem galdiņiem grimējās. Mēs ejam uz frizētavu, kur strādā profesionālas meistares. Ir, protams, izrādes, kurās mazais grims jāliek pašiem. Mūsu grimētava atrodas ceturtajā stāvā, zāle ir stāvu zemāk, bet Dailes teātrī kopumā ir 11 stāvu. Pašā augšā ir milzīga kostīmu glabātava. Kad ienācām teātrī, mūs brīdināja, ka nekādā gadījumā tur nedrīkst iet tumsā, jo ir tik viegli kur noslīdēt vai ievelties.
AUTORES foto