Par priekšzīmīgu dienesta pienākumu pildīšanu, teicamiem darba rezultātiem un sasniegumiem dienesta pienākumu pildīšanas laikā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta III pakāpes apbalvojuma zīmi „Par priekšzīmīgu dienestu", atzīmējot Ugunsdzēsības Latvijā 157. gadadienu un godinot ieguldījumu Latvijas un tās iedzīvotāju drošības stiprināšanā, saņēma Vidzemes reģiona brigādes Lubānas posteņa vada komandiera vietnieks, virsniekvietnieks ARMANDS BIRZIŅŠ.
Armands VUGD aizvadījis 21 gadu, kā pats smejas, ir pienācis laiks dzīvē ko pamainīt. Pēc nepilna mēneša Armands atvaļināsies.
– Uz ugunsdzēsējiem aizgāju, kad man bija 28 gadi. Nepavisam nevar teikt, ka šeit esmu pavadījis ļoti ilgu laiku. Ir kolēģi, kas VUGD ir aizvadījuši pat trīsdesmit un vairāk gadu. Jaunie puiši, kas pēc vidusskolas dodas uz koledžu, noteikti var nostrādāt vēl ilgāk. Pagarināt dienestu var līdz 60 gadiem. Viss atkarīgs, vai to ļauj veselība.
– Kas bija tas pamudinājums, kāpēc izvēlējāties strādāt VUGD?
– Profesiju ieguvu celtniecības tehnikumā. Strādāju tepat Lubānā būvbrigādē. Kad to likvidēja, strādāju cehā. Kad parādījās iespēja VUGD Lubānas postenī, to izmantoju. Iepriekš nekad nebija nodoma stāties ugunsdzēsējos. Man pats svarīgākais bija palikt Lubānā. Nenoliedzami, esmu savas dzimtās vietas patriots. Ir bijušas dažādas iespējas dzīvot un strādāt citās vietās, tomēr vienmēr esmu palicis pie Lubānas. Iespējams, ka tur savu artavu ir devuši juku laiki. Mācījos Rīgā, kad bija barikāžu laiks un citi notikumi. Tieši tābrīža situācija ir devusi patriotismu, mīlestību pret savu valsti, cieņu pret savu zemi. Ja būs nepieciešams, savu valsti aizstāvēšu.
Savulaik dienēju Latvijas 1. armijā. Aizdomājos, ja tajos laikos armija būtu attīstīta tikpat ļoti kā šobrīd, iespējams, būtu palicis tur.
– Kāds ir bijis šis 21 gads Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā?
– Pa šiem gadiem izaugsme ir ļoti jūtama. Nevar salīdzināt ne ekipējumu, ne transportu, kāds tas bija pirms divdesmit gadiem un kāds ir šobrīd. Esam nodrošināti ar ļoti labu ekipējumu. Autocisterna mums ir lieliskā stāvoklī. Atceroties laiku, kad braucām vēl ar ZILu, bija ļoti grūti laikā paspēt uz notikumu. Šobrīd tādu problēmu vairs nav.
Ikdiena ir interesanta un aizraujoša. Zinu, ka sabiedrībā ir izveidojies stereotips – ugunsdzēsēji glābēji taču neko nedara. Patiesībā ikdiena tiek pavadīta dažādās mācībās, ir nodarbību plāns, kas ir obligāti jāizpilda. Ir ieskaites, gada testi. Kopā ar kolēģiem mācāmies katru dienu, jo pasaule jau arī nestāv uz vietas – mainās cilvēki, situācijas, arī aprīkojums, ar kuru varam palīdzēt ātrāk, saudzīgāk, tā mazinot sekas. Divu vienādu situāciju nav, strādājot dienestā, ir jāspēj situāciju ieraudzīt, pieņemt lēmumu, ko un kā darīt.
Darbā ir bijuši dažādi izsaukumi. Ļoti spilgti atceros gadījumu, kas risinājās tepat aiz posteņa. Bija vasara, svētdienas rīts pēc kapusvētkiem. Cilvēki pa āru tepat rotaļu laukumā rosījās. Es arī turpat darbojos. Pēkšņi skrien pie mums un kliedz, ka deg. Skatos, tiešām no jumta ceļas dūmu mutuļi. Parasti jau saka: nu kā var blakus ugunsdzēsējiem kaut kas nodegt? (Smejas.) Bet, esot dežūrā telpās, nevar jau nemaz pamanīt, ka deg. Ieradās Madonas un Cesvaines ugunsdzēsēji glābēji. Dzirdēju pēc tam – licies, ka postenis degot. Ugunsgrēks tika veiksmīgi likvidēts, ēka saglābta, tomēr vēlāk tā tika nojaukta. Ēkai dega mansarda stāvs, tā bija siltināta, tāpēc arī novēloti ugunsgrēks tika pamanīts, jo dūmi un liesmas ārā tika vien tad, kad piekļuva skābeklis. Šis laikam ir tas ugunsgrēks, kurš tā spilgti saglabājies atmiņā.
Neviens izsaukums nav mazsvarīgs. Ir jāizvērtē katra situācija, jārīkojas ātri. Bijušas reizes, kad uz izsaukumu dodamies divatā, tad nav laika domāt vispār – ir jāstrādā.
Katrā darbā ir savs pozitīvais un negatīvais. Rutīnas nav, bet izdegšana gan var būt. Visgrūtāk laikam ir gada tumšajā laikā. Tāpat ir nervu spriedze. Lai arī ārēji to nevar redzēt vai just, tomēr zemapziņā stress ir. Jāatrod veidi, kā ar to tikt galā.
– Kāda situācija ir Lubānas pusē? Vai bieži jādodas uz ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem?
– Šīs situācijas neviens nevar paredzēt, bet jāsaka, ka maiņas tiek aizvadītas samērā mierīgi. Laika gaitā Lubānas pusē ir kļuvis mierīgāk, lai gan šomēnes esam devušies uz pieciem izsaukumiem. Vairāk braucam palīgā citiem ugunsdzēsējiem glābējiem. Pozitīvi, ka samazinās kūlas ugunsgrēki. Manuprāt, liela nozīme ir tam, ka, esot Eiropas Savienībā, zemes īpašnieki saņem subsīdijas par sakoptiem laukiem. Kad es sāku strādāt, toreiz izsaukumu uz kūlas ugunsgrēkiem bija ļoti daudz. Tagad, ja ir tāds izsaukums, tad pavisam nelielās platībās – deg kāda grāvmala. Lauki ir ļoti sakopti. Iepriekšējos gados devāmies uz izsaukumiem, kad makšķernieki nereti dedzināja niedres, lai varētu ērti pēc tam makšķerēt. Ir jāiegulda liels preventīvais darbs, lai šādu gadījumu būtu arvien mazāk. Mums ir lieliska sadarbība ar Valsts policiju, mediķiem. Arī šajā jomā ir jūtama attīstība. Agrāk, piemēram, mēs ieradāmies notikuma vietā, tad izsaucām nākamos. Šobrīd sistēma ir vienota, visi nepieciešamie operatīvie dienesti tiek izsaukti vienoti. Tas, manuprāt, ir liels ieguvums.
– Arvien biežāk var manīt, ka ugunsdzēsēja glābēja profesiju par savu izvēlas gados jaunāki cilvēki, arī sievietes.
– Tāda tendence tiešām ir novērota, un tas ir tikai pozitīvi. Komandiera uzdevums ir interesanti sastādīt dežūrmaiņas, lai būtu dažāda vecuma pārstāvji. Jaunie iegūst pieredzi, zināšanas, tāpat arī vecāka gadagājuma ugunsdzēsēji glābēji ir ieguvēji. Lai gan darbs VUGD šķiet tāds ļoti vīrišķīgs, arvien biežāk tajā dienēt nāk tieši sievietes. Tāpat ir policijā, arī Zemessardzē.
– Pēc ilgāka pārtraukuma 17. maijā vērāt durvis apmeklētājiem.
– Kovida laiks ieviesa savas izmaiņas. Līdz tam posteņos ieradās bērni, interesējās par mūsu profesiju. Šajos divos gados ļoti izjutām klusumu. Uzzinot par Atvērto durvju dienu, kas norisinājās 17. maijā, izglītības iestādes izrādīja lielu interesi. Lubānas posteni apmeklēja piecas klases. Vidzemes 19 VUGD struktūrvienībās šogad viesojās vairāk nekā 2500 apmeklētāju. Esam ļoti gandarīti. Īpašu programmu gan nav iespējams izstrādāt, jo jāpielāgojas dažādiem vecumiem. Mazākus bērnus interesē pilnīgi viss, lielajiem interesi ir grūtāk noturēt. Arī mums pašiem jābūt atraktīviem, jāmāk radīt interesi.
Šogad beidzot varēja norisināties arī Ēnu diena. Mums bija savas ēnas. Diena izvērtās varen interesanta. Pozitīvi, ka bērniem ir iespēja atnākt un iepazīt jaunas profesijas, iespējams, kādam radīsies interese, ugunsdzēsēja glābēja profesija kļūs par dzīves aicinājumu.
– Kolektīvs jums pietiekami liels, vai visi esat tepat no Lubānas?
– Kolektīvs ir ļoti labs – draudzīgs, izpalīdzīgs. Protams, reizēm gadās arī asāka vārdu pārmaiņa, bet tā jau labā kolektīvā notiek. Kolēģi uz Lubānas posteni brauc no dažādām novada vietām. Vakances nerodas bieži, bet ja ir, tad ātri tiek aizpildītas. Puiši, kuri ir iestrādājušies pie mums Lubānā, arī brīdī, kad rodas iespēja pāriet uz struktūrvienību tuvāk mājām, nemaz tā negrib pārcelties. Kolektīvs ir mazs un draudzīgs, pie visa ir pierasts. Ir prieks nākt uz darbu. Reizēm jau aizdomājos – ko es darīšu, kad nebūs jānāk uz darbu? Mums mēnesi pirms 50. dzimšanas dienas ir jāraksta iesniegums vai nu uz pagarinājumu, vai atvaļināšanos. Ugunsdzēsēja darbā ir aizvadīts 21 gads, manuprāt, ir pienācis laiks kaut ko mainīt, jāļauj jaunajiem nākt un turpināt, tāpēc arī tāds lēmums. Par saņemto apbalvojumu ir liels gandarījums un prieks. Sievai tepat ir lauku mājas. Darbu netrūkst. Tiklīdz esi prom no maiņas, tā darbs, dienas notikumi aizmirstas. Tāpat ir ar šo apbalvojumu. Esmu pateicīgs par novērtējumu, bet tas nepavisam nav būtiskākais. Svarīgi ir veikt savu darbu godam, palīdzēt.
– Kādi ir nākotnes plāni?
– Vasara noteikti paies atpūšoties. Labprāt makšķerēju. Patīk šaut ar loku. Ziemā savukārt slēpoju un slidoju. Mums Lubānā ir ļoti daudz dažādu iespēju, vien katram jāatrod savi vaļasprieki. Protams, mazliet bažas ir pēc novadu apvienošanas – vai viss tiks saglabāts un uzlabots, vai nebūs tā, ka kādā brīdī teiks – nav finansējuma, varbūt labāk braukt uz Madonu, piemēram, sportot un trenēties. Gribas, lai šīs iespējas ir pieejamas turpat, katrā pagastā. Lubānā vienmēr var atrast, ko darīt.
Apsveru domu stāties Zemessardzē. Ļoti lielu lomu nospēlēja pašreizējie notikumi, kas norisinās Ukrainā. Bet vēl pirms tam man bijusi doma par iestāšanos Zemessardzē, ir interesējusi armija. Cik var dzirdēt, pēdējā laikā ļoti daudz cilvēku izrāda interesi par to. Bet dzīve rādīs, vai mans ceļš tur aizvedīs.
20.05.2022.