Darbs, kas tiek veikts ar lielu prieku, mīlestību un rūpēm, nekad nav veltīgs. Tas sniedz gandarījumu. Tāds ir arī pedagoga darbs, īpaši, ja tas tiek darīts no sirds, ar lielu pacietību, ieguldot sevi visu.
INĀRA AUSEKLE pirms četrdesmit pieciem gadiem savas darba gaitas uzsāka Liezēres bērnudārzā un visus šos garos gadus tur arī ir aizvadījusi, rūpējoties par bērniem, palīdzot apgūt zināšanas, esot blakus – saprotot, uzmundrinot un sniedzot arī palīdzīgu roku. Darbs, kas tiek ieguldīts, mācot bērnus, ir nenovērtējams.
Tomēr, gribi vai ne, pienāk brīdis, kad laiks doties pelnītā atpūtā, saglabājot skaistās atmiņas par darba gaitām.
– Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz bērnudārzam?
– Patiesībā jau pamatskolas laikā mans sapnis saistījās ar bērniem, tikai pavisam citā jomā – tā bija medicīna. Tādēļ pēc pamatskolas beigšanas devos apgūt medmāsas profesiju – medicīnas māsa bērnu ārstniecības un profilakses iestādēs. Iegūstot medmāsas diplomu un izvēloties darbam Madonas rajonu (tagad novads), bija tikai divi pieprasījumi: viens – Madonas slimnīcā bērnu nodaļā, otrs – Liezēres bērnudārzā. Es, protams, gribēju nokļūt slimnīcā, bet man sanāca kā tajā teicienā „Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ". Uz to vietu jau biju nokavējusi un atlika vien doties uz Liezēres bērnudārzu. Tā es darbu sāku pie bērniem vecumā no 1 līdz 2 gadiem kā medmāsa-audzinātāja. Tajā laikā – septiņdesmitajos gados – bērnudārzos „siles grupiņā" (tā tolaik sauca grupiņas, kuras apmeklēja paši mazākie bērniņi) pie 1-3 gadus veciem bērniem vajadzēja būt audzinātājai ar medicīnisko izglītību. Tagad atceros, biju gana nobijusies, jo pamatā jau visus trīs gadus mums mācīja medicīnu, bērnudārziem pieskārās ļoti nedaudz. Arī prakses laiks bērnudārzā bija ļoti īss (tikai viens mēnesis) salīdzinājumā ar prakses laiku slimnīcā. Viss likās svešs un nezināms. Tad grupiņā bija daudz bērnu – 20 mazulīši, kas knapi bija sākuši staigāt. Jau vēlāk, laikam pēc gada, man piedāvāja strādāt pie 2-3 gadus veciem bērniem. Mazie ķipari deva tik lielu artavu prieka, gandarījuma, mīļuma, ka arī pēc noteiktajiem trīs gadiem, kas bija obligāti jānostrādā darbavietā pēc norīkojuma, neko mainīt negribējās. Tad pārgāju uz piecgadīgo grupiņu. Pamazām, palēnām sāku iejusties bērnudārza dzīvē. Jāatzīstas, ka bija daudz klupšanas akmeņu, daudz dažādu pārbaudījumu. Mainoties kadriem, kādu laiku strādāju par vecāko medmāsu. Bet, laikiem mainoties, bērnu skaits samazinājās, līdz palika tikai trīs grupiņas, un medmāsas slodze tika samazināta, paralēli sāku strādāt par skolotāju pie sagatavošanas grupas bērniem. Sapratu, ka arī man ir jāmainās, jāiet līdzi laikam, jāiegūst augstākā izglītība pedagoģijā, lai varētu sagatavot bērnus skolai. 2000. gadā iestājos Daugavpils pedagoģiskajā universitātē pirmsskolas skolotāju fakultātē un 2004. gadā ieguvu pirmsskolas skolotājas diplomu un bakalaura grādu pedagoģijā. Vairāk nekā 20 gadu sava darba veltīju sagatavošanas grupas bērniem. Sākumā bija vecuma grupa 6-7 gadi, tad pievienojās 5-6 gadu vecuma posms, bet bija laiks, kad arī kāds četrgadnieks tika pievienots, lai grupā būtu vajadzīgais bērnu skaits.
– Nostrādāti ilgi gadi – kādi tie bijuši? Visu mūžu esat aizvadījusi bērnudārzā, vai šajā laikā ne reizi nav bijusi vēlēšanās dzīvē ieviest pārmaiņas, pamainīt darbavietu?
– Tā gluži nemanot aizritējuši 45 darba gadi, un pienācis pensionēšanās vecums. Teikšu atklāti – pēdējos divus gadus jau ļoti gaidīju šo dienu. Liezēres bērnudārzs ir mana pirmā un vienīgā darbavieta, ja to tā var teikt, jo paralēli, savā brīvajā laikā, esmu strādājusi arī citās darbavietās un citās profesijās. Brīvdienās un darbdienu vakaros savulaik esmu bijusi arī šuvēja – šuvusi sieviešu naktskreklus, tāpat esmu bijusi apdrošināšanas konsultante, bet kā savās mājās esmu jutusies tikai šeit –
bērnudārzā. Saka, ka „savās mājās pat sienas palīdz", un patiesi gribas piekrist šim teicienam. Ja tā godīgi jāsaka, nav jau bijis viegli, jo šis darbs – darbs ar bērniem – prasa milzīgu gan emocionālo, gan izglītojošo, gan arī radošo un pat fizisko atdevi. Tas prasa vislielāko atbildību par visvislielākajiem dārgumiem, ko vecāki mums uztic uz visu garo dienu, – par bērniem. Tajā pašā laikā bērni ir devuši pretī to savu patieso prieku, nebēdnību, degsmi, reizēm uzticējuši savu bēdu asariņu. Reizēm ir bijis acumirklī, bez apdomas jāreaģē uz mazā dusmu izvirdumu, jo – kā viņiem vienmēr esmu teikusi – tu drīksti dusmoties, bet tikai nedari otram pāri, jo tās ir tavas dusmas un tev pašam jātiek ar tām galā. Tas nav ļāvis mums novecot, un tu jūties kā daļiņa no šī zobratiņa, kas nepārtraukti ap tevi griežas. Kaut ko mainīt nemaz nav gribējies.
– Ilgie darba gadi nesuši daudz pozitīvu emociju un prieka. Ir piedzīvotas dažādas paaudžu maiņas un pirmie soļi zinību kalnā kāpti jau ar pirmo audzināmo grupiņu bērniem.
– Esmu gandarīta par iespēju tik daudzus gadus pavadīt šeit pirmsskoliņā. Būt vienotā komandā ar savām kolēģēm, jo bez vienotas komandas šis darbs nenes augļus. Tikai vienotā sadarbība, kur kolēģi cits citu papildina, skatās un domā vienā virzienā, bet katrs ar savu profesionalitāti, radošu pieeju jebkurā situācijā, palīdz sasniegt pensijas vecumu vienā darbavietā. Paldies kolēģiem, paldies vadībai par sapratni. Protams, šo gadu gaitā arī kolektīvs ir ļoti mainījies. Ir nomainījušās paaudzes, bet priecē tas, ka tie bērni, kas pie manis mācījās apmēram pirms trīsdesmit gadiem, ir atgriezušies nu jau kā ļoti zinoši, ļoti profesionāli, radoši, iejūtīgi kolēģi. Esmu priecīga un pateicīga par katru dienu un katru stundu, ko varēju būt kopā ar kolektīvu, ar bērniem, kuri paši jau lieli un pie manis veda savas atvasītes. Neaizmirstamu prieka un siltuma sajūtu sagādā bijušie audzēkņi, nu jau skolēni, kas, satiekoties skolas pagalmā vai pie bērnudārza vārtiem, sveicina, priecīgi skrien pretī, samīļo un stāsta, kā veicas skolā. Tad saproti, ka viss, ko esi darījis, ir ar pievienoto vērtību un darbs, mīlestība un rūpes nav bijuši veltīgi.
– Kā jau katrā darbības sfērā, nemitīgi nākas piedzīvot dažādas pārmaiņas, tāpat mainījušās arī paaudzes un audzinātājai bijis jāaug līdz ar bērniem.
– Pa šiem gadiem ir piedzīvotas dažādas pārmaiņas – gan valstiska mēroga, gan kovida gadi, kad bijām spiesti mācību procesu vadīt attālināti. Izglītības jomā nemitīgi ir kustība un pārmaiņas. Pedagogi, tāpat kā audzināmie bērni, visu laiku mācās un pilnveidojas. Bez tā mēs nevarētu pilnvērtīgi veikt savu darbu. Ir nomainījušās paaudzes. Arī bērni ir krietni citādāki. Jau pirms daudziem gadiem valdība lēma, ka grupiņā ir jāintegrē bērni ar īpašām vajadzībām, tāpēc bija jāapgūst speciālās izglītības programmas kursi, lai varētu ar šiem bērniem strādāt. Tas prasīja no skolotāja papildu individuālu darbu. Vislielākās pārmaiņas, protams, ir jaunais mācību saturs „Skola 2030". Lai visam tiktu līdzi, ir nepārtraukti jāizglītojas, jo tā strādāt kā agrāk vairs nevar. Tika ieviesta E-klase, kas mums tagad dod iespēju mācību saturu atspoguļot vecākiem, pievienot arī fotogrāfijas ar bērnu darbības momentiem. Šogad trīs mēnešus pie manis grupiņā mācījās divas ukraiņu meitenītes. Viss mācību saturs, visas bērnu aktivitātes bija jātulko krieviski – tas lika atsaukt atmiņā aizmirsto krievu saziņas valodu. Neraugoties uz visu notikušo, pārdzīvoto savās mājās, meitenītes ļoti labi iejutās pie mūsu bērniem. Sazinājās ar bērniem darbojoties un trešajā mēnesī jau zināja daudzus latviešu vārdus, bet mūsu bērni savukārt – krievu valodas vārdus. Tāpēc, lai pastāvētu, ir jāspēj mainīties pašam. Bieži ir jālūdz kolēģu palīdzība datorprasmē, jo mana paaudze ir izaugusi bez šīm tehnoloģijām, bet visā tajā ir milzīgs pluss. Ja ko nezini, palīdz māte google, atrast interesantas idejas darbam palīdz pinterest. Arī šodienas bērni ir ļoti izglītoti datorprasmēs. Tas turpina attīstīties straujiem soļiem. Secinājums viens – mums ir jāaug līdz ar bērniem un nepavisam nav nozīmes, kādas paaudzes audzinātājas mēs esam.
– Nomainot ierasto ikdienu, kas bija noteikti izveidojusies kā patīkama rutīna, pret mierīgāku laika ritumu, kā tiks aizpildīts brīvais laiks?
– Nu, tās izjūtas ir duālas. Ir prieks, ka beidzot vari darīt to, ko pats gribi. Ir iestājies tāds miers – nav jādomā, kā šodien ar bērniem darboties, nav jāgatavo materiāli nodarbībām, nav jādomā svētku scenāriji… Tai pašā laikā vēl nevaru īsti noticēt, ka tas ir tā pavisam. It kā tomēr pietrūkst kaut kas no ierastā, bet tad tu saproti, ka šis laiks ir tikai mans, ka tu vari dot iespēju strādāt jaunajiem. Ir jāsaprot, ka esi sevi jau izsmēlis – kā tagad saka – esi izdedzis. Jādod iespēja jaunajiem pedagogiem, kuriem ir jaunības degsme, jo arī man šāda iespēja reiz tika dota. Kolēģiem novēlu izturību, iejūtību, analītisko domāšanu, milzīgu pacietību, jo bez pacietības šis darbs nav iedomājams. Es savukārt tagad vairāk laika varēšu veltīt saviem bērniem, saviem mazbērniem. Varēšu pievērsties hobijiem – adīšanai, tamborēšanai, kvīlingam, sēņošanai, ogošanai, ceļošanai. Mēģināšu pagūt kaut ko no tā visa īstenot. Vienmēr jau var atrast, ar ko dienu piepildīt.
9.12.2022.