Ar INGUNU KAŅEPONI Lubānas pilsētas bibliotēkā tikāmies patriotisko noskaņu gaisotnē, kad bibliotēkas apmeklētāji un Lubānas vidusskolas skolēni iesaistījās akcijā un katrs varēja salocīt sarkanbaltsarkano lentīti, ko Patriotu nedēļas laikā piespraust pie apģērba ne tikai sev, bet arī uzdāvināt kādam tuviniekam, draugam vai vienkārši paziņam.
Tobrīd jau bija noslēgusies tradicionālā Lubānas novada pašvaldības rīkotā ikgadējā aptauja par „Gada cilvēku" dažādās nominācijās. Rezultāti bija apkopoti, bet plašākai sabiedrībai vēl nebija zināmi. Taču ilggadējā Lubānas vidusskolas skolotāja un viena no čaklākajām bibliotēkas apmeklētājām Karina Evalda mums pačukstēja – tituls „Gada tituls kultūrā" piešķirts Lubānas pilsētas bibliotēkas vadītājai Ingunai Kaņeponei.
Līdzīgi kā Lubānas novada domei, kas pieņēma šo lēmumu, arī mums tas šķiet likumsakarīgi. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bibliotēku nozīme lauku ļaužu ikdienā ir tikai pieaugusi. Grāmatas, tāpat preses izdevumi ir kļuvuši daudz dārgāki, ne katrs tos var atļauties iegādāties un abonēt. Turklāt bibliotēkas piedāvā arī daudzus citus pakalpojumus, bezmaksas interneta resursu izmantošanu ieskaitot.
Lubānas pilsētas bibliotēka ir dibināta 1924. gadā. Savukārt 2010. gadā pēc novada bibliotēku sistēmas reorganizācijas Lubānas pilsētas bibliotēkai tika pievienota Lubānas pilsētas bērnu bibliotēka (tagad „Bērnu literatūras nodaļa") un Lubānas novada Indrānu bibliotēka (tagad „Lubānas pilsētas ārējais apkalpošanas punkts „Baloži"). Kopš 2003. gada bibliotēkā darbojas lasītāju klubs „Lubānieši", kas atvērts jebkuram novada iedzīvotājam, kam tuvi kluba mērķi, – lasīšana kā ģimenes vērtība; ievērojamu novadnieku piemiņas saglabāšana; pieaugušo izglītība.
Šogad 29. aprīlī apritēja pieci gadi, kopš Lubānas pilsētas bibliotēkas vadītājas amatā tika iecelta Inguna Kaņepone.
– Bibliotēkā es strādāju jau astoto gadu. Kā pati smejos, esmu „aprīļa joks", jo bibliotēkā sāku strādāt 2007. gada 1. aprīlī, un arī pēc trim gadiem bibliotēkas vadītājas pienākumus man uzticēja aprīlī, – uzsver Inguna Kaņepone. – Tad pamazām arī sākām bibliotēkas telpu remontu, tās siltināšanu, jo bērnu nodaļā bija ļoti auksts. Gadu vēlāk pēc skaistumkopšanas salona aiziešanas mums radās iespēja paplašināt bibliotēku ar vēl vienu telpu. Tagad mums bibliotēkā, kā redzat, ir jauni logi, jaunas durvis. Esam iegādājušies jaunas mēbeles, piemēram, šogad nopirkām jaunus žurnālu plauktus. Pieaugušo literatūras nodaļā mēbeles tika sarūpētas, pateicoties humānajai palīdzībai no Vācijas un Lubānas novada pašvaldības izglītības darba speciālistes Anitas Sluckas uzrakstītajam projektam.
Telpu remontu veicam pakāpeniski, nevaram jau prasīt pašvaldībai nepieciešamos līdzekļus piešķirt vienā gadā. Remonts mums vēl jāveic datortelpā un priekštelpā.
– Kāda ir jūsu iepriekšējā darba pieredze?
– Esmu strādājusi dažādus darbus. Kad atnācu uz bibliotēku, nebiju pārliecināta, ka te strādāšu daudzus gadus, bet darbs bibliotēkā iepatikās. Tas ir ļoti interesants, katra diena nes kaut ko citu, neviena diena nav vienāda. Katrs apmeklētājs atnāk ar savu jautājumu un problēmu – vienus vajag konsultēt par grāmatām, citiem – palīdzēt atrast nepieciešamo informāciju internetā, vēl citiem – izprintēt, bet pensionāri, kuri ar datoru vēl nav uz „tu" un nejūtas pārliecināti par savām datora lietošanas prasmēm, lūdz kaut vai tikai pastāvēt blakus, kamēr viņi veic pārskaitījumus internetbankā, lai nepieciešamības gadījumā būtu, kam padomu paprasīt.
Atnākot no rīta uz darbu, nekad nevar zināt, kāda izvērtīsies diena, vai daudz būs apmeklētāju, cik intensīvi aizritēs darba stundas. Man patīk, kad bibliotēkā ir daudz cilvēku, jo tad darbdiena paiet tādā patīkamā steigā. Man pat šķiet, ka es vairs nespētu strādāt tādu darbu, kas būtu jāveic mierā un klusumā. Klientu pieplūdums jau motivē, un, ja cilvēks pēc bibliotēkas apmeklējuma aiziet smaidīgs un priecīgs, rodas arī gandarījums par darbu, ko esmu izvēlējusies un kurš kļuvis par manas dzīves sastāvdaļu.
– Vai Lubānā daudz lasa? Kādas grāmatas ir visvairāk pieprasītas?
– Par apmeklētāju trūkumu nevaram sūdzēties. Katrā ziņā lasīt grāmatas, žurnālus un laikrakstus nāk vairāk nekā izmantot internetu. Tas ir viennozīmīgi, turklāt uz virkni grāmatu veidojas pat garas rindas.
Vēl joprojām ļoti pieprasīta ir Valda Zatlera grāmata „Kas es esmu", ko mums ir uzdāvinājis gan pats autors, gan līdzautors – Juris Lorencs, un vēl divas esam nopirkuši paši, bet, neraugoties uz to, ka lasītājiem ir pieejami četri šīs grāmatas eksemplāri, joprojām ir jāgaida rindā, kaut gan kopš tās iznākšanas ir pagājis labs laiciņš. Valda Zatlera grāmata vēl nebija nonākusi pārdošanā un bibliotēkā nebija pieejama, kad uz tās lasīšanu bija pieteikušies jau divdesmit cilvēku, bet pēc tikšanās ar Juri Lorencu rinda kļuva vēl garāka, jo pieteicās jauni interesenti.
Un tā nav vienīgā grāmata, kas raisījusi tik lielu interesi. Rinda izveidojusies arī uz grāmatu „Uldis Stabulnieks. Tik un tā". Tāpat ļoti daudzus interesē romantiskā literatūra, iecienīti ir detektīvi, daudz tiek lasīti latviešu autoru darbi.
– Kāda ir statistika?
– Pieaugušo literatūras nodaļas apmeklējums šāgada 10 mēnešos ir ap 6000 reižu, bet kopējais lasītāju skaits bibliotēkā ir ap 700. Uz bibliotēku nāk daudz bērnu, kuri cītīgi arī lasa „Bērnu žūrijas" grāmatas.
Lietotāju skaits pagājušajā, 2014., gadā pieaugušo literatūras nodaļā bija 593; bērnu literatūras nodaļā – 308, ārējā apkalpošanas punktā „Baloži" – 18, bet kopējais apmeklējums pārsniedza 12 000 reižu. Šāda lasītāju aktivitāte mūs, protams, priecē.
Pašvaldība katru gadu atvēl līdzekļus gan preses izdevumu abonēšanai, gan jaunu grāmatu iegādei. Lasītājiem ir pieejams plašs preses izdevumu klāsts, un ne tikai tie, ko bibliotēka abonē. Žurnālus mums pēc izlasīšanas atnes un bibliotēkai uzdāvina arī iedzīvotāji. Šogad esam pasūtījuši vairāk nekā 50 nosaukumu žurnālus. No laikrakstiem tiek abonēts Madonas reģiona laikraksts „Stars" un republikāniskais laikraksts „Latvijas Avīze", kuri ir pieprasīti – lasītāji tos gan lasa tepat bibliotēkā, gan ņem lasīšanai uz māju.
Arī papildinot grāmatu krājumu, vērā ņemam klientu pieprasījumu un Lubānas pilsētas bibliotēkas krājuma komplektēšanā noteiktās prioritātes, proti, latviešu daiļliteratūra un nozaru literatūra, galvenokārt psiholoģija, vēsture, medicīna, pedagoģija, jeb – citiem vārdiem – pērkam literatūru, kurai zinām noteiktu lasītāju auditoriju. Savukārt grāmatas, kurām ir tikai daži interesenti, piegādājam pēc pasūtījuma no Madonas un Gulbenes novada bibliotēkām, izmantojot starpbibliotēku pakalpojumus.
– Pastāstiet, lūdzu, par pieredzi lasītāju un apmeklētāju skaita palielināšanā!
– Grāmatu lasīšanai cenšamies pievērst, organizējot dažādus pasākumus un radošās tikšanās gan bibliotēkā, gan skolā. Rīkojam grāmatu izstādes un bibliotekārās stundas, fotogrāfiju izstādes.
Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Madonas novada bibliotēkas direktores vietnieci metodiskajā darbā Daigu Puķīti, kas arī ir lubāniete, un Madonas novada bibliotēku kopumā, ar kuru ir viegli sadarboties jau kopš Madonas rajona laikiem. Priecē, ka nekas šai ziņā nav mainījies arī pēc novadu izveides. Ja kādas grāmatas nav mūsu krājumā, mēs pasūtām Madonas bibliotēkā, un steidzīgākie tās pat var saņemt tās pašas dienas vakarā. Nekad nav bijis tā, ka tiktu atteikts.
Ļoti svarīga ir arī metodiskā palīdzība, ko sniedz Madonas novada bibliotēka. Sadarbība turpinās, mēs piedalāmies Madonas novada bibliotēkas rīkotajos semināros, tematiskajos pasākumos. Es nezinu, kā būtu, ja to visu mums pašiem vajadzētu darīt. Mēs jau Lubānas pilsētas bibliotēkā esam tikai trīs darbinieces. Turklāt, apmeklējot radošās tikšanās ar grāmatu autoriem un citu radošo profesiju pārstāvjiem un personībām Madonas bibliotēkā, mēs izvērtējam, vai konkrētais autors varētu uzrunāt arī mūsu lasītājus Lubānā. Līdzīgi, kā grāmatas pērkot – aiz katras grāmatas ir jāredz lasītājs, arī šai gadījumā, pirms kādu uzaicināt uz tikšanos, jāspēj prognozēt, vai tikšanās raisīs interesi un būs kupli apmeklēta.
Iedzīvotājus aicinām iesaistīties dažādās aktivitātēs, arī makulatūras vākšanā, kad uz bibliotēku tiek atnests daudz veco žurnālu, avīžu, katalogu, bukletu, grāmatu, ko mēs nododam pārstrādei Līgatnes papīrfabrikai, pretī saņemot papīru. Bet pirms tam atnesto makulatūru pārskatām un vērtīgākās grāmatas, tāpat žurnālus, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši un joprojām ir pieprasīti, atlasām un piedāvājam saviem lasītājiem. Daudzi iespēju nodot grāmatas makulatūrai vai izmantošanai bibliotēkā vērtē ļoti atzinīgi, it sevišķi tie, kuriem izmest grāmatas sadzīves atkritumu konteineros vai tās sadedzināt neļauj sirdsapziņa.
– Kā pašai ir ar grāmatu lasīšanu?
– Grāmatas lasīt man vienmēr ir paticis. Atceros, kā skolas gados tās tika lasītas pat ar lukturīti zem segas, kad mamma bija jau stingri piekodinājusi doties gulēt. Arī stundās, kad skolotāja mums stāstīja par Spartaku, es slepus lasīju kādu citu romānu. Manā dzīvē ir bijis arī laiks, kad grāmatas vairs tik ļoti nelasīju. Trīs bērnu audzināšana tomēr prasa savu. Tagad tās lasu atkal, bet to, ka lasīšanai varētu atvēlēt daudz laika, gan nevaru teikt.
– Varbūt ir vēl kāds vaļasprieks?
– Man tā ir ogošana, meža klusums un miers, kas mani uzlādē. Es pat septembrī ņemu atvaļinājumu, lai varētu doties uz purvu lasīt dzērvenes. Celties četros un desmitos būt jau darbā – to apvienot nav iespējams, tāpēc savu atvaļinājumu es arī atvēlu brūklenēm un dzērvenēm.
Viss, ko es daru, manī raisa pozitīvas emocijas. Acīmredzot tā man „no augšas" ir lemts, tāpat kā nedarīt to, kas nepatīk.