Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentes izjūtas AIRA BIRZIŅA izdzīvojusi trīsreiz – 2003., 2008. un 2013. gadā. Aizvadītajos Dziesmu svētkos Aira Birziņa kopā ar kolēģi Ivaru Cinkusu bija arī svētku noslēguma koncerta mākslinieciskā vadītāja.
Mūsu reģiona kori diriģenti atceras no koru skates, kad Madonas kultūras namā viņa piedalījās skates žūrijas darbā.
Diriģente pati strādā ar Ogres sieviešu kori „Rasa", sieviešu kori „Dzintars" un Rīgas Doma meiteņu kori. Airas Birziņas vadītais Rīgas Doma meiteņu koris līdzās valsts profesionālajiem un labākajiem amatierkoriem Latvijas koncertdzīvē ir viens no spilgtākajiem un aktīvākajiem muzikālajiem kolektīviem. Vairākkārtējs starptautisko koru konkursu uzvarētājs, radoša laboratorija daudzām jaunām muzikālām idejām. Jo vairāk tāpēc ir prieks, ka diriģente piekritusi sadarbībai ar Madonas reģiona skolēnu koriem.
– Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par sadarbību ar Madonas bērnu un jauniešu centru un mūsu skolēnu koriem! – aicinot Airu Birziņu uz sarunu, vaicāju diriģentei.
– Esmu aicināta līdz 2015. gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem sadarboties ar Madonas reģiona skolu koriem, – informēja Aira Birziņa. – Pagājušā gada rudenī jau notika „Airas meistarklases", kad viesojos četrās šejienes skolās – Praulienas pamatskolā, Bērzaunes pamatskolā, Ērgļu vidusskolā un Lubānas vidusskolā. Februārī un martā strādāšu ar reģiona 5.-9. klašu koriem kopmēģinājumos, kur gatavosim un slīpēsim Dziesmu svētku repertuāru. Aprīlī paredzēta koru skate, jo līdz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem palicis vien pusotrs gads. Līdz ar to katru mēnesi ir ieplānota tikšanās ar 5.-9. klašu koriem; iespējams, laika gaitā iznāks sadarboties arī ar citu vecuma posmu koriem Madonas reģionā. Katrā ziņā es to vēlētos, lai gūtu pilnu priekšstatu par visām koru grupām, par dziedošiem bērniem un jauniešiem šajā pusē.
– Kā gribas raksturot pirmo iepazīšanos ar mūsu koristiem?
– Priecājos par ieinteresētiem un atsaucīgiem skolotājiem, skolu direktoriem, ko sastapu minētajās skolās. Gribas uzslavēt arī dziedātājus, ko pagājušā gada nogalē iepazinu Lubānā, Ērgļos, Praulienā, Bērzaunē. Skolēni mēģinājumos piedalījās ar sirds atdevi, gan disciplīna, gan darba atmosfēra un dziedāšanas kultūra 5.-9. klašu koros bija ļoti uzteicama. Nebiju gaidījusi šādu rezultātu, piemēram, Ērgļos bija pat tā, ka bērni pēc tam, kad stundu bijām dziedājuši, jautāja, vai vēl varētu izdziedāt otru dziesmu un turpināt mēģinājumu. Tā kā skolotāja un direktore šo ideju atbalstīja, mēs pastrādājām pie vēl vienas svētku repertuāra dziesmas.
– Kāda pašai būs loma Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos?
– Šobrīd, cik zinu, svētki man saistīsies ar Madonas reģiona skolēnu koriem un Rīgas Doma skolas kora meitenēm, kas piedalīsies Dziesmu svētkos. Doma meiteņu koris, ko vadu kopš 2000. gada, dziedās gan kopkorī Mežaparka estrādē, gan, iespējams, kādos satelītprojektos, kas notiks Dziesmu svētku nedēļas ietvaros un kuros piedalīsies pavisam neliels skaits dalībnieku. Iepriekš, piemēram, svētkos ir bijis Kokļu koncerts, Garīgās mūzikas koncerts un tamlīdzīgi.
– Aira, jūs Madonas pusē esat sastopama aizvien biežāk. Kāda īsti ir saistība ar mūsu reģionu?
– Pirmkārt, esmu dzimusi lubāniete un beigusi Madonas mūzikas skolu. Uz šo pusi aizvien biežāk sanāk atbraukt tāpēc, ka cilvēkā daudz kas mainās ar pieredzi un gadiem. Pirmkārt jau tā ir mūsu attieksme pret lietām. Kad nereti prātoju, ko darīt nedēļas nogalē – bumbulēt pa Rīgu, doties ārpus Latvijas vai atbraukt uz Lubānu -, pēdējos gados pārsvarā izvēlos tikai Lubānu. Šai vietā dzīvo mana mamma, ir brīnišķīga vide un ne ar ko neaizstājama atmosfēra ap māju. Patīk arī noskaņa, kas sastopama novadā. Tā liek labi justies un tāpēc arvien vairāk gribas doties turp.
– Turklāt nevis braukt privāti, bet piedalīties arī novada dzīvē, kā, piemēram, pērn, kad ar materiāliem Lubānas izstāžu zālē atbalstījāt ekspozīcijas veidošanu par Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.
– Šur tur reizēm piedalos – tas tiesa. Izstādē par Dziesmu svētkiem, kas tika izlikta Lubānas izstāžu zālēs, nebiju uzticējusi gluži atdodamas lietas. Tur tika eksponētas manas virsdiriģentes goda zīmes, tērpi, piemēram, tautastērps, kas joprojām ir praktiski lietojams, tāpat grāmatas un divi diriģenta zižļi, tie gan ir suvenīri no virsdiriģentu svētkiem Alojā. Zižļi varbūt muzejam būtu atstājami, jo tie nav tik nozīmīga vai īpaša lieta. Ar laiku mūsu sadarbība varētu turpināties, kad muzeju iekārtos ar pamatīgāku vēsturisko ekspozīcijas daļu.
– Nereti Airu esmu redzējusi arī ar mūziku saistītos pasākumos Madonā.
– Vasarā uz šejieni braucu, lai apmeklētu Latviešu mūzikas svētku koncertus, biju Arta Kumsāra grāmatas atvēršanas svētkos mūzikas skolā, arī Madonas muzejā, kur notika Jānim Zāberam veltīts mākslinieces Ingas Šļubovskas un Agneses Egliņas koncerts. Ja šai pusē esmu, izvērtēju piedāvājumu, kas mani interesē.
– Kā šobrīd, jūsuprāt, klājas Latvijas pieaugušo koriem? Vai pēc aizvadītajiem Dziesmu svētkiem iestājies zināms klusuma periods?
– Pieaugušo kori Latvijā šogad darbojas pēc savas iniciatīvas – radoši un brīvi. Repertuāra izvēle ir pašu rokās, protams, jāatceras, ka 2014. gads ir Jāņa Cimzes 200. jubilejas, Emiļa Melngaiļa 140. jubilejas un Teodora Reitera 130. jubilejas gads. Turklāt šogad Rīgā notiks pasaulē lielākais koru mūzikas festivāls –
8. Pasaules koru olimpiāde, kas daudzu dzīvē kļūs unikāls notikums. Pasaules koru olimpiāde ritēs Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas ietvaros, un, kas zina, vai līdzīgs forums vēl Latvijā kādreiz notiks. Tāpat kā sportā par Olimpisko spēļu vietām, arī mūzikā par Pasaules koru olimpiādes vietām notiek cīņa. Pasaules koru olimpiāde būs tas unikālais sarīkojums, kas šovasar krāšņos Latviju, un diez vai daudzus desmitus gadu uz priekšu vēl kādreiz kas līdzīgs te gaidāms. Ja zinām, ka Vispārējie latviešu dziesmu svētki ir reizi piecos gados, un tad tos pacietīgi gaidām, par Pasaules koru olimpiādi pie mums tuvākā nākotnē neko nevar zināt.
– Kādi pienākumi Pasaules koru olimpiādē būs pašai?
– Pasaules koru olimpiāde Rīgā notiks no 9. līdz 19. jūlijam. Es piedalīšos žūrijas darbā, un manam kolektīvam – Rīgas Doma meiteņu korim – koru olimpiādes divu nedēļu laikā būs jādzied trijos projektos. Tātad darba saistībā ar olimpiādi būs ļoti daudz.
– Vai esat dzirdējusi par ieceri veidot Lielo Dziesmu vietu – diriģentam Haraldam Mednim un Dziesmu svētkiem veltītu muzeju Praulienas pagastā?
– To savulaik dzirdēju no Arta Kumsāra. Pagājušajā rudenī šo ziņu pārrunājām ar Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas direktoru Mārtiņu Bergu, tāpat esmu runājusi ar komponistu Uģi Prauliņu, kas ir Haralda Medņa attāls radinieks un morālā ziņā ļoti ieinteresēts cilvēks. Saprotu, ka jau apstiprināta projekta vadītāja Inese Mailīte, un, zinot, ka Inese ir stiprs cilvēks, kas daudz ko uzņemas, dara un arī izdara, tas varētu būt cerīgi. Aizvadītajā vasarā Rīgā, Dziesmu svētku laikā, kad Ineses brāļa – mākslinieka Ivara Mailīša – vides objekts skaisti mirdzēja Rīgas centrā, mums bija saruna ar Ivaru, kas teica, ka būtu forši šo objektu vest uz Madonu. Protams, lai veidotu un uzturētu kādu vērienīgu vietu ilgtermiņā, tam jābūt kam ļoti rosinošam un īpašam. Tādam, lai gribētos atbraukt atkal un atkal un lai arī ikdienā tur piestātu skolēni, kas brauc garām uz ko citu, bet ieplānotu laiku un pie viena apskatītu vietu, kur var darīt ko mūsdienīgu, veikt arī praktiskas, radošas nodarbības. Nesen man bija iespēja satikties ar Kurzemes mūzikas skolu koru klašu skolotājiem un bērniem, un viņi stāstīja, ka Ventspilī, Augsto tehnoloģiju centrā, ir ekspozīcija, kur reāli var dziedāt, diriģēt, spēlēt ģitāru – ir uzstādītas tādas tehnoloģijas, kas jauniešus piesaista. Iespējams, Lielās Dziesmu vietas izveidošanā nav jāiet ceļš tikai uz jauno tehnoloģiju pusi (Ventspils ir tehnoloģiju pilsēta, lai viņi to arī kopj un īsteno tālāk), bet šai vietai jāatrod savi akcenti, savs spēks. Man šķiet, ka ir svarīgi uzsvērt Vidzemes lomu 18., 19., 20. gadsimta sākuma posmā, kad tieši no Vidzemes nāca liela daļa radošo, māksliniecisko un politisko impulsu. Tieši Vidzemē piedzima Dziesmu svētku ideja, brīvības un vēl citas nacionālās idejas. Haralda Medņa „Dzintaru" ekspozīcijā būtu svarīgi ielikt vērienīgu un vienojošu skatu, līdzīgi tam, kā Artis Kumsārs strādāja un sāka veidot latviešu mūzikas nošu bibliotēku. Arī es esmu parādā šai krātuvei apsolītās latviešu skaņražu notis, kuru sakrājies ļoti daudz. Vairākas no tām ir man vai Rīgas Doma meiteņu korim, kā arī sieviešu korim „Dzintars" veltītas un joprojām glabājas tikai rokrakstos. Lai izdodas Madonas mūziķiem un citiem radošajiem, ar iniciatīvu bagātajiem cilvēkiem izveidot „Dzintaros" Dziesmu svētku kustības piemiņas un nākotnes māju! Atbalstīšu un piedalīšos arī es.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva