Nu jau vairākus mēnešus Madonā dzīvo un kalpo jauns cilvēks mūsu pusē — Henriks Rektiņš. Viņš ir diakons Madonas katoļu draudzē, un viņu nevar nepamanīt gan staltā auguma, gan darbīgās aktivitātes dēļ.
– Henrik, pastāsti, lūdzu, no kuras puses nāc, kā izvēlējies savu pieauguša cilvēka ceļu un aicinājumu, – lūdzu diakonam.
– Esmu dzimis un uzaudzis Valmierā. Nāku no ģimenes, kurā ticībai ir neatņemama loma ikdienas dzīvē, kas ir ļoti labi un arī nepieciešami. Tas pat varētu teikt ir mana aicinājuma sākums, jo aicinājums vienmēr sevī ietver vēsti, ka ir kāds, kas uz kaut ko aicina. Un katrs ir ticis aicināts. Par to liecina ikvienas personas eksistence. Aicinājums ir arī cilvēka laimīgas dzīves priekšnoteikums, jo cilvēks ne līdz galam izskaidrojamu iemeslu dēļ kļūst laimīgs vien tad, kad rod jēgu savai dzīvei. Tomēr, lai varētu aicinājumu īstenot, sākotnēji ir jāsaprot, kas aicina un uz ko aicina. Manā gadījumā aicinājuma atpazīšanas ceļš nebija no vieglākajiem. Vēl jāpiebilst, ka aicinājuma atpazīšana nav akts, ko izdara vienu reizi, un ar to pietiek. Tā ir atbilde, kas jāsniedz ar konkrētu rīcību katrā dzīves brīdī, aicinājums vienmēr ir jāapliecina no jauna.
Tā nu man nācās krietni piepūlēties, lai, pirmkārt, savā jaunībā nosargātu saņemto ticības dāvanu un, otrkārt, to arī izsaiņotu. Pēc vidusskolas beigšanas vēl nebiju šo dāvanu izsaiņojis, tāpēc meklēju laimi kur citur. Pastudēju gan Latvijas Universitātē, gan Vidzemes Augstskolā un atskārtu, ka ir kas tāds, kas mani pievelk un sniedz gandarījumu vairāk nekā laimes meklēšana studijās, karjeras veidošanā, jauniešu tusiņos un pat sportā.
Jau no agras bērnības apmeklēju Valmieras katoļu baznīcu, tomēr tikai pusaudža vecumā sāku izprast, cik ļoti man Baznīcas dzīve šķiet svarīga. Pašam esot daļai no Baznīcas, radu iespēju izpausties tajā, kalpojot pie altāra, piepalīdzot priesterim. Ar laiku apjautu, ka piedalīšanās dievkalpojumos, īpaši Svētajā Misē, un vēl arī iespēja tajā būt vajadzīgam un iesaistītam kā kalpotājam sniedz man iekšēju piepildījumu un mieru. Tomēr ne vien darbības pašas par sevi man tā lika justies, bet gan lūgšanas gars – apziņa, ka pašam ar sevi un visu, kas ir pasaulē, man ir par maz, savukārt ar Dievu un Viņa klātbūtni – ir gana. Daudz domājot un lūdzoties par aicinājuma atpazīšanu, laika gaitā no neskaitāmiem cilvēkiem saņēmu diezgan konkrētas norādes par Garīgo semināru, kur mācās topošie katoļu garīdznieki. Brīdī, kad nevarēju atrast atbildi uz prāvesta uzdoto jautājumu par to, kas mani attur no iestāšanās seminārā, nolēmu aicinājumam beidzot atbildēt un iestājos seminārā. To pabeidzu tikai šogad, un varu piebilst – lai arī esmu jau garīdznieks, tomēr aicinājuma atpazīšanas ceļš turpinās. Šai ceļā sastopu neskaitāmus izaicinājumus un pārbaudījumus.
– Kādas bija studijas un kursabiedri – ko iemācīja laiks Garīgajā seminārā?
– Gadā, kad iestājos, mēs 1. kursā vienlaikus tikām uzņemti pieci puiši. Laikam jau tieši saliedētība, draudzība un kopība kursabiedru starpā palīdzēja saglabāt to, kas, manuprāt, semināra formācijas ietvaros ir vissvarīgākais – dzīvot vai iemācīties dzīvot Dieva un tuvākā mīlestības Garā. Bez šaubām viss, ko semināra ikdiena piedāvā, ir nozīmīgs formācijas elements, lai īstenotu garīgo, intelektuālo, pastorālo un cilvēcisko formāciju, kas ir pilnveidošanās visās šajās jomās. Nevaru izcelt kādus atsevišķus elementus no mācītā Garīgajā seminārā, jo visam, ko apguvu, bija, ir un būs sava nozīme turpmākajā kalpošanā: gan apgūtajām svešvalodām (latīņu, sengrieķu, poļu), gan izzinātajiem teoloģijas novirzieniem (garīgās dzīves teoloģija, pastorālteoloģija, dogmatiskā teoloģija), gan arī pavadītajam laikam lūgšanā un draudzīgajiem kopības mirkļiem.
– Par kādu tēmu rakstīji bakalaura darbu, un kādas ir darba galvenās atziņas?
– Darbu rakstīju, pētot liturģisko darbību (konkrēti – Euharistiskās liturģijas darbību) nozīmi garīgās dzīves teoloģijas skatījumā. Principā rakstīju par to, kādas vērtības un iedvesmojoši avoti ir sastopami Romas kanonā jeb pirmajā Euharistiskajā lūgšanā, kas Romas katoliskajā Baznīcā arī ir senākā un garīgām bagātībām piesātinātākā Euharistiskā lūgšana. Tā kā tas bija bakalaura darbs, izdarītajā ietverti ne tik daudz pētnieciskie elementi, cik personīgās atziņas un impulsi, lasot un pārdomājot šo lūgšanu, ko katrs priesteris izsaka Svētās Mises laikā, maizei un vīnam pārtopot par Kristus Miesu un Asinīm, un ko vēlāk arī pieņem līdzdalībnieki, kas, būdami sagatavoti, piedzīvo Kristus klātbūtni vispilnīgākajā un tiešākajā veidā. To pats Jēzus arī pavēlēja darīt apustuļiem, kā rezultātā to darām arī mēs šodien.
Konkrētas atziņas no bakalaura darba šoreiz saukt nevēlos, jo darba mērķis pamatā bija viens – mudināt cilvēkus, lai viņi paši, ieklausoties un iedziļinoties šīs lūgšanas izteiktajos vārdos, rastu garīga spēcinājuma un iepriecinājuma avotu. Lūgšanā paustie vārdi katru uzrunā dziļi un personīgi, jo tieši tā Dievs runā katrā cilvēkā, ja Viņā ieklausāmies. Vajag tikai to saklausīt, kas, protams, bez piepūles ir kā neiespējamā misija.
– Madonā jau esi un kalpo vairākus mēnešus. Kādu redzi mūsu pilsētu un cilvēkus?
– Par pašu Madonu un tajā sastaptajiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas pārstāv Madonas draudzi gan sirdī, gan darbos, iespaidi ir fenomenāli – ļoti pacilājoši, iepriecinoši, motivējoši, fascinējoši. Esmu pateicīgs Dievam, kas caur bīskapa svētību mani ir nozīmējis Madonā sākt savu kalpošanu jau kā garīdzniekam. Liela pateicība arī draudzes prāvestam Mārim Ozoliņam par jauko uzņemšanu, rūpēm, atbalstu un sekmīgo sadarbību. Tāpat esmu neizsakāmi pateicīgs visiem cilvēkiem, kas mani ir uzņēmuši atplestām rokām un sirdīm, kas ar savu vienkāršību, sirsnību un atvērtību aktīvi iesaistās draudzes dzīvē. Protams, vienmēr var atvēlēt vietu izaugsmei, tomēr līdz šim piedzīvotais ir kas ļoti labs. Uzskatu, ka tas ir lielisks pamats, uz kā vēl daudz ko skaistu var uzbūvēt.
Dieva darbība Madonas katoļu draudzē ir ļoti uzskatāma – ar tieksmi nest savus augļus. Tik jāturpina atsaukties Dieva aicinājumam, un augļi neizpaliks. To jau pierāda nemitīgi uzturētā Adorācijas kapela pilsētas centrā, aktīvās iesaistes iespējas draudzē – vīru grupa, sievu grupa, Svētdienas skola bērniem, lūgšanu grupa, slimnīcas kalpotāju grupa, ministrantu grupa, jauniešu "Alfa", kā arī citas iniciatīvas. Ir tik daudz iespēju, ko izmantot, turklāt ne tikai draudzes locekļiem, bet arī katram interesentam.
– Vai tad var teikt, ka draudzes dzīve ir dinamiska? Ko tajā vēlētos ienest no sevis?
– Salīdzinot ar draudzēm lielpilsētās, Madonas draudzes dzīve ir pat ļoti dinamiska. Tas skaidrojams ar to, ka katoļu draudze ir vienīgā, kas atrodas konkrētajā apdzīvotajā vietā, un tā sapulcina visus tos cilvēkus, kuriem ir apziņa ne vien par savu ticības piederību, bet arī par savu vietējo piederību. Tā ir milzīga dāvana Baznīcai – draudze, kura, pateicoties faktam, ka teju visi tās locekļi cits citu pazīst un kopā pavada laiku ne vien Baznīcas norisēs, bet arī ārpus tām, ir sirsnības un ģimeniskuma pilna. Jā, Madonas draudze ir piemērs kam tādam. Tā ir draudze jeb Baznīca šī vārda vistiešākajā nozīmē – cilvēki, kuri apzinās Dieva aicinājumu, to sevī atpazīst, tam atsaucas un to kopj. Tādā veidā Baznīca ir mīlestības, cerības un prieka nesēja pasaulē, jo katrs Tās loceklis patiešām to atspoguļo ar savu dzīvi – gan personīgi, gan kopīgās aktivitātēs.
No sevis draudzei varu dot vien sevi pašu un to, ko iemācījos Valmieras draudzē. Mana dzimtā kopiena savā ģimeniskumā ir līdzīga Madonas draudzei – tā apliecina atvērtību, draudzību, prieku un tuvākmīlestību. Ja šīs īpašības ir klātesošas, viss pārējais notiek teju pats no sevis.
– Kādi ir nākotnes plāni – vai turpināsi studijas? Kādu redzi savu tālāko ceļu kalpojumā Dievam un cilvēkiem?
– Tas, vai turpināšu studijas, nav tik ļoti atkarīgs no manis, jo esmu atdevis savu dzīvi kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Tajā ietverts fakts, ka darbojos bīskapa uzdevumā un pakļautībā, un arī jautājums par turpmākajām studijām galvenokārt atkarīgas no bīskapa saskatītajām Baznīcas vajadzībām. Primāro lomu manā dzīvē ieņem garīgās dzīves kopšana, ko, ceru, kādreiz Svētā Gara vadībā pratīšu īstenot arvien pilnīgāk gan savai personīgajai izaugsmei, gan to cilvēku labumam, kuriem šādas Gara ierosmes varētu nākt par labu. Esmu nodevies kalpošanai, lai realizētu aicinājumu, ko Dievs man ir devis. Atgriežoties pie pirmā jautājuma, gandrīz varu secināt, ka aicinājuma atpazīšana un atbildēšana uz to prasa visu dzīvi un visu laiku. Skaidrību par lietām varam gūt vien tad, kad Dievs to dāvā un kad vien dāvā. Aicinājums pastāv un patiesi realizējas nevis skaidrībā un sapratnē par to kā faktu, bet paļāvībā uz Dievu un līdzdarbībā Dieva iecerēs un plānā. Šādā veidā īstenot savu aicinājumu var katrs no mums.
06.10.2023.