Bāriņtiesā var strādāt tikai tie, kam piemīt sirdssiltums un patiesa ieinteresētība palīdzēt, risinot ģimeņu ar bērniem smagākos problēmjautājumus. Varakļānu novada bāriņtiesā komanda ir sastrādājusies, un gandrīz visi tās darbinieki pārvēlēti arī uz otru termiņu, kas apliecina uzticību viņu darbam.
Varakļānu novada bāriņtiesa izveidota 2009. gadā, un to vada priekšsēdētāja INGRĪDA DALECKA. Vēl pirms ievēlēšanas bāriņtiesas priekšsēdētājas amatā viņa paralēli darbam Varakļānu vidusskolā četrus gadus strādājusi arī par bāriņtiesas valdes locekli: – Tā kā paralēli pedagoģiskajai izglītībai mana otra specialitāte ir sociālais pedagogs, kad iepriekšējā bāriņtiesas priekšsēdētāja aizgāja prom, man piedāvāja nākt viņas vietā. Sākumā arī nemaz neapzinājos, kāds šis darbs būs, jo tam speciāli nekur neapmāca. Savukārt darbs kā valdes loceklei – tas tomēr ir kas cits. Pirmais gads patiesi bija grūts, jutos iemesta pilnīgi jaunā vidē. Sekoja arī novadu reforma, kad tika pievienota Stirniene, Murmastienes pagasts un Varakļānu pilsēta. Katrā vietā bija mazliet atšķirīgi strādāts, tāpēc pirmkārt jau vajadzēja sakārtot visu dokumentāciju. Bez manis bāriņtiesā ir vēl trīs darbinieki; te visiem novadā deklarētajiem iedzīvotājiem par krietni zemākām cenām ir pieejamas arī notariālās darbības.
– Kāda ir situācija Varakļānu novadā, cik ģimeņu ir bāriņtiesas redzeslokā, ar kurām tiek strādāts?
– Redzeslokā ar visiem aizbildņiem, audžuģimenēm ir ap 60 cilvēku, bet ikdienas aktīvākais darbs notiek ar aptuveni 20 klientiem. Jokojam, ka Varakļāni ir laimes zeme, jo pie mums parādījušies pārceļotāji. No Kurzemes un Rīgas puses parādījušās divas daudzbērnu ģimenes, kas ir arī mūsu klienti.
Visgrūtāk, protams, ir ar lēmumiem par aizgādības tiesību pārtraukšanu, un uz to arī nemaz tā neskrienam. Aizgādības tiesības jau var pārtraukt vienmēr. Diemžēl manā pieredzē ir bijis tikai viens tāds gadījums, kad pēc tiesību pārtraukšanas mamma bērnu ir atguvusi. Tā gada laikā, kamēr bērns ir atņemts, cilvēks, acīmredzot, pierod, ka tā ir labāk un ērtāk. It kā runā, ka gribētu bērnu atgūt, bet nekādas darbības neseko, lai dzīvi sakārtotu. Savukārt, kamēr vēl bērni ir un netiek atņemti, vecāki kaut cik cenšas, jo tomēr jūt vēl to atbildību.
– Kas visbiežāk ir par iemeslu problēmām ģimenēs un kā tās mēģināt risināt?
– Pirmkārt, tas ir darba jautājums. Kamēr cilvēkam vēl ir darbs, viņš kaut cik turas. Protams, arī dzeršana, kaitīgie ieradumi. Nereti māmiņām pietrūkst dzīves prasmju. Piemēram, aizbraucam uz mājām, tur šausmas – viss izārdīts, grīda neslaucīta, nevar saprast, kur gulta, kur drēbju skapis. Skaidrojam, ka jāsakārto. Labi. Atbrauc otru reizi – atkal īsti nekas nav darīts. Mamma skatās neizpratnes pilnām acīm: „Bet es taču kārtoju. Es tā kārtoju." Nu cilvēks ir kārtojis, pa vidam celiņu izslaucījis. Viņš jau nemaz neredz, ka vēl varbūt pārmazgāt vajadzētu. Tā sapratne jau katram ir citādāka, tomēr uzskatu, ja vien cilvēks cenšas kaut savas sapratnes robežu līmenī, tas ir jāpieņem, jo pateikt „nē, tu darīsi tikai tā" – mēs neesam dievi, lai cilvēku likteņus varētu mainīt un piespiest. Protams, likumā noteiktās prasības ir jānodrošina, bet pie neizdošanās nedrīkst cilvēku „iedzīt zemē" – tas vien, ka viņš cenšas, ir ļoti svarīgi.
Bija māmiņa, kam šeit darba nebija, nāca draugi uz uzdzīvi, un tas degradēja arī pašu. Tad viņa devās pastrādāt uz ārzemēm. Varbūt izmainīja tas, ka tur pašai bija jāmāk izdzīvot, vai vienkārši tas, ka pamainījās vide. Iepazinās ar draugu, atbrauca atpakaļ – nu dzīve un uztvere sakārtojusies, kāpēc lai neatdotu bērnu? Ja uz vietas neko nevari mainīt, tad ir jāmaina vide. Tāpat kādai citai māmiņai bija problēmas ar alkoholu, kad pat nedēļu varēja aizklīst. Tomēr viņa sevi pārvarēja, cīnījās ar atkarību un beigās pie manis atnāca ar ziediem. Tagad ļoti normāli dzīvo, audzina bērniņu.
Ģimenes apseko sociālie darbinieki, apskata, vai ir piedāvājamas kādas darba vakances vai varbūt situāciju palīdzēs atrisināt pabalsts. Ar to gan arī ir tā, ka ar laiku pierod un pat negrib piedalīties līdzdarbības pasākumos. Tāpat sociālajā centrā ir iespēja izmazgāt drēbes, nomazgāties gan pašiem, gan bērniem, ja dzīvesvietā nav tādas iespējas. Katru mēnesi Varakļānos ved arī humāno palīdzību, kur pārsvarā var salasīt drēbītes. Tā teikt, palīdzība ir pieejama, ar cilvēkiem runājam, kā sakārtot dzīvi, un atsevišķos gadījumos arī konkrēti pasaku – ja nekas nemainīsies, tam būs arī sekas.
Piemēram, no Rīgas mums atsūtīja materiālus, kā strādā ģimenes asistents. Viņš trīs reizes nedēļā pa 2-3 stundām pavada pie ģimenes, un tā vismaz pusgadu. Palīdz, konsultē, novēro. Mums diemžēl nav tādu resursu, bez tam arī viedoklis par rezultātu nav viennozīmīgs.
– Vai Varakļānos ir attīstīta aizbildņu un audžuģimeņu kustība vai tomēr bērni tiek izmitināti ārpusģimenes aprūpes iestādēs?
– Ja tiek izlemts par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem, noteikti sākumā tiek apzināta ģimene, radinieki. Ja piekrīt, tad bērnus paņem uzreiz. Vissāpīgāk, ja tiek sasolīts „tagad varbūt nē, bet pēc kāda laiciņa". Parasti nekas tur arī nesanāk un beigās vēl bērnam jāskaidro šī situācija.
Mums ir laba sadarbība ar audžuģimenēm. Pašiem novadā to nav, par ko ļoti žēl, bet ir Balvos, Kārsavā. Pie audžuģimenēm braucam divas reizes, dodamies arī uz bērnu izlaidumiem – tā tiešām ir jauka un cilvēcīga sadarbība.
Diemžēl, ja turpināsies ieplānotā institūciju likvidēšana, audžuģimeņu skaits saruks. Piemēram, bija gadījums, kad trīs mēnešus vecu meitenīti vajadzēja izņemt no ģimenes, jo abi viņas vecāki ir ar garīgiem traucējumiem. Tā bija liela problēma atrast audžuģimeni, kas gatava paņemt tik mazu bērniņu, turklāt jārīkojas bija uzreiz. Slimnīcā taču dienām zīdaini neturēsi. Savukārt audžuģimenes pārsvarā labprātāk uzņem bērniņus, kas jau mazliet vecāki, patstāvīgāki, varbūt jau iet skolā. Labi, ka varējām aizvest uz aprūpes centru „Kalupi".
Protams, ar audžuģimenēm un aizbildņiem arī iet visādi. Teiksim, pie kādas aizbildnes meitene kategoriski atteicās palikt, vajadzēja viņu ievietot Rīgas bērnunamā. Iespējams, aizbildne nespēja pieņemt meitenes pusaudža vecuma izgājienus. Tas ir pierādījies gadu no gada. Kā nāk pusaudžu vecums, visi aizbildņi atceras, kur ir bāriņtiesa, jo bērniem sākas klaiņošana, draugu meklēšana, visādas atkarības, meli. Tad grib no bērna atteikties. Arī bioloģiskajās ģimenēs mēdz būt līdzīgi, taču tur no bērna neatsakās, bet gan abas puses mēģina rast kopsaucēju.
Pozitīvi, ka bijuši arī vairāki bērnu adopcijas gadījumi, arī tagad viens gaidāms – tie ir forši momenti. Liels prieks par divām meitenītēm, kuras adoptēja uz Ameriku. Sākumā uz to bailīgi raudzījāmies, jo tā tomēr svešāka lieta. Bet iepriekš meitenes divreiz brauca tur padzīvot, iepazīties. Zinājām, ka viņas ir jau prātīgā vecumā, tāpēc teiktu, ja kaut kas nepatiktu. Bet viss izvērties tiešām labi, tagad reizēm paskatos viņu bildes sociālajos portālos.
– Šie priecīgie mirkļi noteikti arī ļauj neizdegt un pārdzīvot visus smagākos brīžus darbā.
– Tā pārsvarā ir, kaut netrūkst arī pozitīvo momentu. Priecājos par katru māmiņu darbību un centienu savu bērnu labā, kad izdodas situācijas atrisināt, palīdzēt bērniņiem.
Kad iesāku šeit strādāt, sākumā šausminājos par katru gadījumu, piemēram, ka vecāki aiziet uz trim dienām un bērnus ieslēdz mājās. Manam prātam tas nebija aptverams. Gadījumi tiešām ir bijuši daudzi un dažādi, tāpat klienti mēdz būt dažādi. Zvana arī ārpus darba laika, lai turpinātu visus vainot, bet klients taču ir jāsaprot, jācenšas viņam palīdzēt. Jā, tas prasa daudz nervu. Ir jau arī ar cirvi virsū nākts, ne tā, ka uzbrukt, bet iebiedēt. Mums piezvanīja, ka sieviete uz iedzeršanu kādā mājā atnākusi ar zīdainīti. Pamatā jau uz šādiem gadījumiem braucam kopā ar policiju, toreiz viņi bija vēl tikai ceļā, teicās tūlīt piebraukt. Nedomājām, ka tik traki būs, tāpēc gājām jau mājā iekšā. Un mums pretī iznāca vīrietis ar cirvi. Kaut kā no tās situācijas tomēr tikām sveikā cauri.
Tagad maz kas vairs cilvēku uzvedībā un attieksmē pārsteidz. Ne jau tas, ka būtu notrulinātas emocijas – bez sirds jau bāriņtiesā nevar strādāt. Bet šausmināšanās vietā es apzinos, ka ir jārunā, jāmeklē iespējas un risinājumi.
– Kā to visu izdodas apvienot ar jūsu otru darbavietu Varakļānu vidusskolā?
– Bāriņtiesā strādāju trīs dienas, skolā – divas. Šogad mācu vidusskolas klases un 9. klasi. Nezinu jau arī, kāda būs nākotne skolā, jo diemžēl bērniņi iet tikai mazumā. Agrāk vidusskolā bija paralēlklases, tagad ir tikai viena ar padsmit bērniem. Arī pamatskolā ir tikai daži posmi, kuros ir paralēlklases. Bērnu gan klasēs ir daudz, tas vismaz priecē.
Skolā esmu nomainījusi savu specialitāti no biologa uz vēsturi, tas arī sanāca apstākļu sakritības dēļ. Izgāju kursus, un kaut kā tā palika, ka mācu vēsturi. Visus darba gadus esmu bijusi klases audzinātāja. Īstenībā skolā ir pavisam cita pasaule un dzīve – tur ir jauni cilvēki, skolēni, kuriem dzīve ir skaista un rožaina –
tās ir citas emocijas. Nezinu, vai varētu visu laiku pavadīt tikai bāriņtiesas darbā. Arī skolā ir problēmas, bet tas ir mazliet citādāk.
– Kā jūs relaksējaties, lai līdzcilvēku problēmas nepaņemtos līdzi uz mājām?
– Man ļoti patīk būt dabā, tāpēc ir iekopts dārzs, siltumnīca. Tur vislabāk atslēgties, jo, darot un ielaižot pirkstus zemē, domas tiek atliktas malā. Ļoti patīk sēņot, staigāt pa mežu. Kad ir rudens, tas ir mans laiks. Rezultāts mani interesē mazāk, vairāk tas process. Ir arī suns, ar ko dodamies pastaigās. Abi bērni prom Rīgā; drīz mazmeitiņa tiks atvesta pieskatīšanai vecmāmiņai, kamēr mamma brauks tālā ceļojumā uz Dienvidameriku, Kostariku. Mēs ģimenē vispār visi esam lieli ceļotāji.
AGRA VECKALNIŅA foto