Latvijas politiskajā diskusijā ir tikai divi konstanti temati, kas ar apbrīnojamu regularitāti tiek ik pa laikam vilkti ārā un pasniegti politiķu un sabiedrības apzelēšanai, – tie ir „čekas maisi" un „tautas vēlēts prezidents".
Par „čekas maisiem" skaļākās runas sākās neilgi pirms Saeimas vēlēšanām, savukārt tautas vēlēta prezidenta jautājums pastiprinātu aktualitāti parasti iegūst laikā, kad tuvojas prezidenta vēlēšanu datums.
Zvaigžņu stāvoklis, pagājušajā nedēļā notikušais Saules aptumsums un citi faktori ir radījuši situāciju, ka aktuāli ir abi minētie temati.
Atsevišķu LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisijas locekļu demaršs un konflikts, kura pretējā pusē ir tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, kā arī ministrijas ieceltais komisijas administratīvo funkciju nodrošinātājs Jānis Tomels, ir atsevišķas publikācijas vērts notikums, kurš parāda, kas notiek, kad politiski jutīgu faktu izmeklēšanu vēlas apvienot ar politisku kontroli. Konflikts tik ātri nenorims, tādēļ nešaubos, ka pie šīs tēmas vēl vajadzēs atgriezties, savukārt, tuvojoties Valsts prezidenta ievēlēšanai (pārvēlēšanai?), lielāka uzmanība tiek pievērsta jautājumiem, kas saistīti gan ar tautas vēlētu prezidentu, gan ar konkrētām kandidatūrām.
No sirds vēlēts prezidents
Rinda ar tautas vēlēta prezidenta idejas karognesējiem, kopš Jura Bojāra izstrādātajiem Satversmes grozījumiem, ir bijusi gara. Nu bija pienācis laiks jaunam politiskajam spēkam notraust putekļus no tautas vēlēta prezidenta idejas un pasniegt to kolēģiem un tautai.
Nepārsteidz, ka šo karogu izvēlējās pacelt politiskā partija „No sirds Latvijai" (NSL), kuras vadītājas Ingunas Sudrabas vārds tika ilgu laiku locīts saistībā ar Valsts prezidenta amata ieņemšanu. Kā vienu no centrālajiem jautājumiem, pie kā strādāt, NSL tautas vēlēta prezidenta ideju bija akcentējusi vēl laikā, kad kustība nebija pārtapusi politiskā partijā. Pašas Sudrabas politiskais kapitāls un potenciāls kļūt par prezidenti kopš tā laika ir krietni gājis mazumā, taču no idejas NSL nav atkāpusies. NSL frakcijas sagatavotie Satversmes grozījumi Saeimas prezidijā tika iesniegti pērn rudenī. Tie paredz tautas vēlēta prezidenta institūta izveidi Latvijā. Izmaiņu autori rosināja no Satversmes izslēgt 36. pantu, kas nosaka, ka prezidentu ievēlē Saeima, kā arī piedāvā pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu līdz pieciem gadiem. Līdzīgs piedāvājums gan nav uz Satversmes 39. pantu, kas nosaka, ka prezidenta pilnvaras persona nevar ieņemt ilgāk kā astoņus gadus no vietas jeb divreiz pa četriem gadiem.
Jau tolaik NSL iniciatīva par spīti tam, ka to parakstīja gandrīz visu Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji, atskaitot „Vienotības" deputātus, tika visai asi kritizēta. Arī Saeimas Juridiskā biroja speciālisti norādīja, ka likumprojekta izstrādātāji bijuši neuzmanīgi un atstājuši tajā pretrunu saistībā ar prezidenta pilnvaru termiņiem. Neraugoties uz iebildēm, Satversmes grozījumu projektu par tautas vēlētu Valsts prezidentu Saeima decembrī nodeva izskatīšanai komisijās, kur tas šobrīd tiek diskutēts un pilnveidots. Piedāvātās izmaiņas Satversmē vērstas uz to, lai vispirms panāktu vienošanos, ka vispār tiek veidota tautas vēlēta prezidenta institūcija. Tikai tad notiks darbs pie prezidenta ievēlēšanas likumprojekta, kas noteiktu ievēlēšanas procedūru.
Šobrīd gan diskusijas par tautas vēlētu prezidentu otrajā plānā nostumj „īsto" kandidātu meklēšana. Ir jau izgaismojušies daži, visticamāk, vanckari, kā Mārtiņš Bondars, kuru kļūšana par cāli (lasi – prezidentu) ir pielīdzināma tuvu nullei. Arī Andra Bērziņa pārvēlēšana kļūst jo dienas jo nereālāka. Zinot citu gadu pieredzi, var droši prognozēt, ka īstās olas tiek perētas pavisam citos varas līmeņos un cāļu šķilšanās ir gaidāma vien īsi pirms pašām vēlēšanām.
Kaimiņu skats
Marta sākumā Biznesa augstskolā „Turība" juridiskās nozares eksperti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas plaši diskutēja par jautājumu – vajag vai nevajag tautas vēlētu prezidentu?
Bija interesanti iepazīties ar kaimiņvalstu tiesību ekspertu viedokļiem, jo īpaši Lietuvas, kas, kā zināms, ir pusprezidentāla republika. Igauņi, gluži kā latvieši, ir piedzīvojuši tautas vēlēta prezidenta diskusiju dzirnas. Priekšlikums par tautas vēlētu prezidentu parlamentā iesniegts deviņas reizes, un tā autori, gluži kā Latvijā, parasti ir opozīcijas partijas. Var droši prognozēt, ka kaimiņos flirts ar tautas vēlēta prezidenta ideju tik ātri neapsīks, jo ar to var pelnīt politiskos punktus. Zīmīgi, ka Latvijas un Igaunijas eksperti diskusijā aizstāvēja atklātā parlamenta balsojumā vēlētu prezidentu ar paplašinātām pilnvarām, savukārt Lietuvas pārstāvis izteica bažas par valsts iekārtas virzību uz prezidentālas republikas pusi.
Lietuvā, kaut arī ir noteikti stingri vēlēšanu kampaņu tēriņu griesti, kā arī ierobežojumi pieņemt ziedojumus no juridiskām personām, pastāv tās pašas bažas, par kurām nereti min šādas ieceres pretinieki Latvijā, proti, iegūsim vēl vienas vēlēšanas ar neskaidriem tēriņiem, trešo personu ziedojumiem un kampaņām, un ko tik vēl citu. Šī gan būtu diskusijas par tautas vēlētu prezidentu vieglākā daļa, daudz smagāks ir jautājums, kas saistīts ar prezidenta pilnvarām.
Lietuvas konstitucionālo tiesību eksperti jau piesardzīgi ir aicinājuši Latvijas kolēģus neatkārtot Lietuvas kļūdu, konstitūcijā paplašinot prezidenta pilnvaras, kā arī ļaujot viņu ievēlēt tautai, lai pēc tam bezspēcīgi noraudzītos, kā populists Rolands Pakss plūc uzvaras laurus un pēc gada uz milzu finanšu skandāla fona šo amatu atstāj. Kaimiņu minētais arguments ir pamatots, un tajā būtu jāieklausās tiem, kuri uzskata, ka ar tautas ievēlētu prezidentu izdosies nonākt pie labāka rezultāta nekā līdz šim. Latvijas Universitātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras vadītājs, docents Jānis Pleps diskusijā minēja, ka „tautas vēlēts prezidents nebūs Laimes lācis, kas notīrīs sniegu un sakārtos pagalmu". Ja kāds uz jautājumu par tautas vēlētu prezidentu raugās šādā kategorijā, jau tagad var droši apgalvot, ka, arī panākot tādu iespēju, cilvēks būs vīlies, jo tautas gaidas, ko uzkraujam vienam cilvēkam, nav iespējams attaisnot. Būsim godīgi, liela daļa sabiedrības, kas atbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju, gara acīm redz pie apvāršņa Kārli Ulmani, nevis Rolandu Paksu vai kādu citu mahinatoru, kurš ar bezatbildīgiem solījumiem par debesmannu jau rīt uz brokastu laiku ir gatavs cīnīties par ne vairs vienkārši reprezentatīvo, bet jau visai ietekmīgo amatu. Protams, varam jau teikt, ka politiķi, tostarp prezidents, ir tikai tautas spogulis un nav ko sūdzēties par spoguli, ja pašam ģīmis šķībs. Taču tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu censties ar tiem līdzekļiem, kādi ir un kādi vēl varētu būt mūsu rīcībā, pielabot spoguļa defektus.