Vārdu salikums „viltus ziņas", kas labi atpazīstams arī pēc to angliskās versijas fake news, Latvijas sabiedrības apziņā ir iesoļojis salīdzinoši nesen, taču iespaids ir bijis un turpina būt spēcīgs.
Latvija nesen sagaidīja pirmo „viltus ziņu" upuri. Precizējot – upuri saistībā ar viltus ziņu ražošanu, ne lietošanu. Lietošanas ziņā teju ikviens no mums ir cietējs, jo ik dienu tiekam uzskatīti par idiotiem. Tiesa, par pirmo oficiālo upuri varam uzskatīt aizdomās par huligānismu Rīgā policijas aizturēto Niku Endziņu, kas bija organizējis nepatiesu ziņu izgatavošanu un publicēšanu. Tiesa kā drošības līdzekli viņam piemēroja apcietinājumu. Rosība saistībā ar Endziņu sākās pēc tam, kad pēc vairāku uzņēmēju un valsts iestāžu pārstāvju iesniegumiem par to, ka interneta vidē tiek izplatītas ar drošības apdraudējumu saistītas ziņas, kas izraisījušas sabiedrisko rezonansi un neizpratni par likumību, jūlijā Kibernoziegumu apkarošanas nodaļa sāka kriminālprocesu. Personas bija apzināti publicējušas nepatiesu informāciju par dažāda veida traģēdijām, ceļu satiksmes negadījumiem, kataklizmām, nelaimes gadījumiem, ieskaitot lielveikala sabrukšanu, lidmašīnas katastrofu, autobusa sadursmi un citas nepatiesas ziņas, ar mērķi piesaistīt pēc iespējas lielāku apmeklētāju auditoriju. Tas, ka gados jaunajam puisim tika piemērots apcietinājums, liecina, ka šis gadījums varētu tikt izmantots par biedinājumu citiem viltus ziņu izplatītājiem.
Uzķerties uz āķa
Kā izskaidrot viltus ziņu salīdzinoši vieglo uzvaras gājienu? Laiku, kurā mēs dzīvojam, daudzi uztver kā informācijas vai informācijas tehnoloģiju laikmetu. Cilvēku iespējas iegūt informāciju ir nesalīdzināmi plašākas, pat ja atskatāmies 20 gadu senā pagātnē, un informācijas, kurai piekļūt, apjoms arī būtiski audzis. Lieliski, vai ne? Diemžēl viss nav tik rožaini, kā pirmajā mirklī šķiet. Protams, mums vairs nav stundām jāsēž bibliotēkā, lai no dažu autoru darbiem vai periodikas sakasītu kopā sev nepieciešamo informāciju. Šobrīd to aizvieto daži peles, datora klaviatūras klikšķi vai skārieni viedtālrunim, ja vien zinām, kur meklēt. No savas pieredzes zinām –
ja kaut kas ir pārpārēm, mūsu attieksme pret to mainās. Lietas sākam uztvert kā pašsaprotamas, un to vērtība mūsu acīs mazinās. Apstākļos, kad – pārnestā nozīmē –
slīkstam informācijā, ir svarīgi prast atšķirot to, kas mums patiesi nepieciešams, no pelavām. Šobrīd ir neskaitāmi informācijas kanāli un informācijas plūsmas, kuras ir mūsu rīcībā, un ir tikai saprotami, ka cilvēks, kuram šāda informācijas pārbagātība salīdzinoši īsā laikā kļuvusi pieejama, apjūk. Tas, kā šādā situācijā notiek informācijas ieguve un apstrāde, ir jau katra indivīda jautājums. Viens, apzinoties, ka jaunie apstākļi sevī slēpj riskus, ļoti skrupulozi izstrādā savu informācijas patēriņa diētu un to ievēro. Ziņas saņem tikai no uzticamiem, pārbaudītiem informācijas kanāliem un autoriem, norobežojoties no pārējā „fona trokšņa". Tas gan saistās ar risku, ka kādā brīdī „informācijas diēta" var nesniegt daļu no „organismam" nepieciešamajiem „vitamīniem". Piemēram, patērējot tikai viena veida informāciju, mums veidojas „baltie plankumi" par daudziem procesiem, kas sabiedrībā paralēli attīstās, taču nav mūsu izvēlēto avotu redzeslokā, vai arī to atspoguļojums var būt nekorekts. Tiesa, otra alternatīva informācijas patērēšanā (un, šķiet, tā šobrīd ir vairāk izplatīta) saistās ar vēl lielāku risku nonākt tā saucamajā „informācijas burbulī", „atbalss kamerā" jeb – angliskajā versijā – „echo chamber". Pirms dažām desmitgadēm atbalss kameru kā zinātnisku terminu lietoja vien konkrētu jomu pārstāvji (radiotehniķi, inženieri u. c.), taču nu tas ir guvis citu nozīmi un arī lietojumu, kas saistīts jau ar informācijas vidi. Šobrīd ar atbalss kameru parasti saprotam vidi (burbuli), kurā dzīvojošo cilvēku pārsvarā sasniedz tikai noteikta satura un politiskās ievirzes informācija, kas viņam rada iespaidu, ka tieši tā arī visa pasaule ir iekārtota. Spēku šai atbalsij sniedz sociālo tīklu uzvaras gājiens, kuri sniedz ilūziju, ka cilvēks pats izvēlas informāciju, kuru patērēt. Tā ir auglīga augsne viltus ziņu izplatībai. Cilvēks pēc dabas ir visēdājs, un diemžēl šī iezīme bieži vien attiecas uz informācijas patēriņu. Apstākļos, kad informācijas ir daudz, kāri tveram no visa, taču pa druskai, līdz ar to veidojas fragmentēts iespaids par to, kas notiek mums apkārt. Ja informācijas avots ir tendenciozs un vairāk par virsrakstu un pirmo rindkopu netiek izlasīts, kļūst skaidrāks, kādēļ sabiedrības uzskatos bieži vien maldīga informācija netiek nošķirta no patiesas.
Mani fakti, mana taisnība
Viltus ziņu spēks balstās arī citā, ļoti bīstamā apstāklī, proti, ir nograuta siena (vainīgie meklējami visās pusēs) starp to, kas ir uzskatāms par žurnālistiku, faktos pamatotu informācijas sniegšanu, un kas ir prasta viedokļa paušana, kura balstīta emocijās un izjūtās, kā ir un būtu jābūt. Ja visi informācijas sniedzēji tiek nolikti uz vienas latiņas, proti, visi ir vienlīdz uzticami un reizē neuzticami, nav jābrīnās, ka no augstos amatos esošiem cilvēkiem gadās dzirdēt atziņas, ka „fakti nav fakti" un „patiesība var nebūt patiesa". Ja viss ir relatīvs un pakļauts šaubām, loģiski, ka ar vienlīdz lielu pārliecību varam ticēt visam un reizē nekam. Kolīdz šāda šaubu un relatīvisma sēkla sāk sabiedrības daļas prātā dīgt, mēs sevi un savu valsti paliekam zem sitiena, jo, sasniedzot kritisko masu, šie cilvēki no dezinformācijas patērētājiem var kļūt par nozīmīgus procesus virzošu spēku. Un kurš noteiks, kādā virzienā šī virzība notiks? Jūs jau uzminējāt – tie, kuru radītā un uzturētā atbalss kamerā pūlis veģetē.
12.09.2018.