Tuvojoties jūlijam, kad beidzas pašreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera pilnvaras, aizvien biežāk izskan dažādi jautājumi, kas saistīti gan ar to, kādai nākotnē jāizskatās valsts prezidenta institūcijai, gan ar to, kas šo amatu varētu ieņemt turpmākos četrus gadus.
Karstas debates par to, kas turpmāk sēdēs Rīgas pilī, vēl tikai priekšā. Man tomēr interesantāks šķiet pirmais jautājumu bloks un jāatzīst, grūti atminēties tādu brīdi, kad vismaz kāds no politiskajiem spēkiem vai plašāka sabiedrības grupa nebūtu diskutējusi par to, kam ir jāievēlē prezidents un kādām jābūt tā pilnvarām. Jau 90. gadu sākumā, atjaunojot Latvijas valstiskumu un pārņemot pirmskara Satversmi, aktualizējās jautājums par to, ko darīt ar prezidenta institūciju. Tika nolemts neko nemainīt. Pirms aptuveni 10 gadiem LSDSP vadītājs Juris Bojārs sabiedrību iepazīstināja ar savu jauno Satversmes projektu, kur kā viena no būtiskākajām izmaiņām bija pilsoņiem piešķirtā iespēja pašiem ievēlēt valsts prezidentu, nevis atstāt to Saeimas ziņā. Bojāra aktivitātes lika sarosīties politologiem, un tā rezultātā tapa daži pētījumi, kuros salīdzinoši tika pētītas dažādas valsts pārvaldes formas – parlamentāra, pusprezidentāla un prezidentāla. Arī uz šo pētījumu bāzes tapa dažādi ierosinājumi, tostarp, Latvijai paeksperimentēt ar pusprezidentālas republikas modeli, kas eksistē Lietuvā un Francijā. Vienlaikus tika arī ierosināts izmēģināt jauktu vēlēšanu sistēmu. Politiķi par šiem jautājumiem, ar dažiem izņēmumiem, tomēr ir diskutējuši nelabprāt. Par spīti tam lielā sabiedrības daļā dažādu apsvērumu un atšķirīgas izpratnes dēļ atbalsts visas tautas vēlēta prezidenta idejai ir bijis klātesošs visus šo gadus. Vienus uz šo atbalstu mudina sentimentāla nostalģija par Ulmaņlaikiem, kad valstī bija kārtība un viens spēcīgs vadītājs, nevis daudzpartiju rīcībnespējīgs ķīselis. Kāds cits, iespējams, vispār nekritiski atbalsta stingrās rokas un vadonības principu, īsti neiedziļinoties, vai šīm cerībām un gaidām pēc viena cilvēka, kas visu sakārtos, maz ir racionāls pamats (labs pētījuma lauks antropologiem). Līdztekus šiem ir arī sabiedrības daļa, kuru šajā idejā piesaista pats process, proti, pilsoņa iespēja ievēlēt prezidentu, kurš tad nomināli arī būtu tautas vēlēts, lai gan arī šajā gadījumā, līdzīgi kā pēc Saeimas balsojuma, kāds varēs teikt, ka „es par viņu nebalsoju, tādēļ šis nav mans prezidents".
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 14.04.2011.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS