Pirms katrām Saeimas vēlēšanām politiskās partijas savās kampaņās cenšas iekļaut dažus jautājumus, kuri sabiedrības apziņā saistās ar visaptverošu netaisnību, pret kuru būtu jācīnās visiem spēkiem, taču vienlaikus šis jautājums ir gana komplicēts, lai to varētu vienkārši atrisināt.
Partijām, iesoļojot šā gada priekšvēlēšanu ciklā, par vienu no šādiem jautājumiem kļuva sabiedrībā jau folklorizējies trīs burtu salikums OIK jeb obligātā iepirkuma komponente. Ko tad īsti nozīmē šis dīvainais apzīmējums? Obligātais iepirkums ir valsts atbalsta mehānisms elektroenerģijas ražotājiem koģenerācijas stacijās vai no atjaunojamajiem energoresursiem. Valsts iepērk elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, maksājot garantēto maksu par elektrostacijās uzstādīto jaudu, sedz balansēšanas izmaksas, kā arī administratīvās izmaksas. Savukārt šīs izmaksas sedz visi elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam kā OIK maksājumu. Tieši šis apstāklis, proti, tas, ka OIK sit pa kabatu visiem elektroenerģijas galapatērētājiem (un kurš gan no mums nepatērē elektrību), ļauj partijām, uzrunājot vēlētājus, šo izmantot kā karsto tēmu.
Viegls mērķis
Šķiet, nav partijas, kura vai nu savā 4000 zīmju programmā, vai sarakstu līderu retorikā neapviļātu OIK tēmu. Jāpiebilst, ka OIK nav nekāds jaunievedums. Šāda sistēma darbojās jau pirms 12. Saeimas, taču tad, lai gan bija balsis, kas runāja par to, ka īsti kārtībā viss nav, tie lielākoties bija atsevišķi gadījumi. Kas mainījies? Mainījies taas, ka pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām par šo jautājumu nevaldīja tāda ažiotāža. Par to var pateikties Latvijas analītiskajiem žurnālistiem, kuri atklāja, ka vairāki uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā – uzņēmumi nav laikā pabeiguši projektus, bet licences saglabājuši, AS „Sadales tīkls" testā padodot jaudu no pārvietojama ģeneratora. Ekonomikas ministrijai (EM) pārvarot pirmā mirkļa šoku, sak', „kā tā var būt?", EM solīja pārbaudīt visas pagarinātās atļaujas elektrības ražošanai, kuru valsts gatavojās iepirkt par paaugstinātu cenu, un vairākiem uzņēmumiem atļaujas jau anulētas, kas valstij šobrīd draud ar nopietniem tiesu darbiem par tiesiskās paļāvības principa neievērošanu. Tas, ka kādam ir iespēja krāpties, pats par sevi vēl nebūtu tas katalizators, kas tieši OIK jautājumam lika izvirzīties priekšplānā kā vienam no partiju kampaņu pamatelementiem. OIK sistēmas maiņa, liekot elektrības patērētājiem maksāt „zaļās enerģijas" komponenti par uzstādītajām jaudām, izraisīja būtisku elektrības rēķinu kāpumu, kas savukārt izpaudās sabiedrības un šoreiz arī daudzu uzņēmumu sašutumā. Ja iepriekšminētajiem pievieno politiķiem tik ērto retoriku „visi citi (šajā gadījumā par OIK radītajām problēmām) ir vainīgi, tikai ne mēs", nav grūti saprast, kādēļ OIK ir kļuvusi par vienu no politiskās kampaņas stūrakmeņiem, uz kura tik viegli pirms vēlēšanām balstīties.
Darbība vai tās imitācija?
Ērtāk OIK bubuli pirms vēlēšanām ir pūst opozīcijas partijām un tiem politiskajiem spēkiem, kas vēl tikai kaļ plānus par iekļūšanu 13. Saeimā. Protams, ir daži izņēmumi, kā, piemēram, Pavļuts un Pūce, kuriem tiek piemērota OIK sistēmas ieviešana. Grūtākā situācijā atrodas valdība. Līdz vēlēšanām vien daži mēneši, un koalīcijai ir grūti izlikties par beigtu zivi un ignorēt (kurš gan to ļaus?) OIK jautājumu.
Sabiedrības spiediena ietekmē valdība ir pieķērusies jautājumam par iespēju likvidēt obligātā iepirkuma komponenti, taču sarunas nevedas viegli.
Augusta sākumā speciāli izveidota darba grupa nāca klajā ar plānu OIK atcelšanai. Iecerēts atjaunot subsidētās elektroenerģijas nodokli, OIK jaudas maksājumu iekļaut pārvades tarifā un dažādos veidos ierobežot OIK saņēmēju peļņu, tādā veidā samazinot obligātā iepirkuma apjomu. Savukārt pēc trim gadiem OIK aizstātu „zaļie sertifikāti".
Pirmdien Ministru kabineta komitejas sēdē, valdības pārstāvjiem un ekspertiem diskutējot par OIK likvidēšanu, iebildumi izskanēja par pilnīgi visiem Ekonomikas ministrijas darba grupas piedāvātajiem risinājumiem. Nevienam nav noslēpums, ka šajā jautājumā ir daudz ieinteresēto personu, kuras OIK likvidēšana ietekmēs tieši – gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Atceļot OIK, lielākie zaudētāji būs atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražotāji, kuri pārmet to, ka pret viņiem tiek īstenota kampaņa un OIK likvidēšana nozīmēs bez subsīdijām tik nerentablā biznesa galu un darbavietu sarukumu.
Interesants ir fakts (paturot prātā, ka Saeimas vēlēšanas ir 6. oktobrī), ka, pamatojoties uz valdības lēmumu, EM līdz septembra beigām plāno izstrādāt normatīvos aktus piedāvāto OIK apturēšanas mehānismu ieviešanai. Lieliska dāvana vēlētājiem, brīdi pirms doties pie urnām. Tiesa, nav zināms, vai viss ies tik gludi. EM piedāvājums paredz tuvāko triju gadu laikā Latvijā atteikties no OIK, kā arī panākt, ka atbalsts „zaļajai" enerģijai mazināsies no līdzšinējā 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdz 0,3% no IKP, kā tas ir kaimiņvalstīs. Lai atceltu OIK, EM piedāvā 2019. gadā atjaunot subsidētās elektroenerģijas nodokli 15% apmērā valsts budžeta tiešo maksājumu segšanai. EM arī piedāvā noteikt jaunas prasības biogāzes stacijām, nosakot minimālo pārtikas atkritumu un citu organiskās izcelsmes atkritumu īpatsvaru.
EM rosina arī pārskatīt iekšējās peļņas normas metodiku, atsakoties no līdzšinējās prakses, kad revidents iesniedz savu iekšējās peļņas normas aprēķinu. OIK sistēmas reformas ietvaros piedāvāts izšķirties par vienu no diviem modeļiem, kas pamatā balstīti uz tirgus principiem, – ieviest „zaļos sertifikātus" vai īstenot tirgus cenas efektivitātes modeli. Šobrīd izskatās, ka ideja par „zaļajiem sertifikātiem" ar valdības locekļu svētību jau tiek noairēta, jo ekspertu teiktais par pieredzi citās valstīs liecina, ka šādu sertifikātu esamība nebūt nesamazina patērētāju maksājumus par elektroenerģiju. Zinot to, ka pret EM ziņojumā ietvertajiem atsevišķiem risinājumiem iebilst virkne organizāciju, tostarp Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija, Latvijas Darba devēju konfederācija u. c., var prognozēt, ka normatīvo aktu redakcija, ar kuru kā lielu uzvaru mūs, visticamāk, iepazīstinās pašā vēlēšanu priekšvakarā, var nebūt tā, ko ceram ieraudzīt. Lai vai kā, pēdējā lappuse OIK stāstā vēl nav uzrakstīta un diezin vai tik drīz būs.
15.08.2018.