Nesen nosvinot Laimdotas Straujumas otrā Ministru kabineta pirmās simt darba dienas, no valdības maisa mazpamazām sāk dienas gaismā izlīst pirmie īleni.
Atminēsimies, ka jau pērn oktobrī, kad notika sarunas par jaunās valdības aprisēm, ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, piekāpjoties, kā viņš to nodevēja, ultimātam ministriju sadalījumā, publiski pauda, ka šī nebūs vienīgā valdība šajā Saeimā un agri vai vēlu ZZS vadīšot VARAM. Pēc politiķa vārdiem, konflikts tika ielikts jau valdības veidošanas pamatā un ir visi priekšnoteikumi, lai valdība pēc kāda laika mainītos. Kaut arī Brigmanis savus izteikumus jau visai drīz centās mīkstināt, pašreizējie notikumi uz Latvijas politiskās skatuves liecina, ka ZZS frakcijas vadītāja teiktais nav bijis gluži bez pamata.
Partiju aizvainojums vienai pret otru, kaut arī virspusē bieži neiznāca, izzudis nebija un ik pa laikam lika par sevi manīt valdības sēdēs un atsevišķiem politiķiem runājot ar plašsaziņas līdzekļiem. Saspīlējums bija vērojams diskusijā par Latvijas dalību Milānas Expo, taču tā pa īstam smagā artilērija tika vilkta ārā pēc 5. februāra Saeimas balsojuma par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Galīgais balsojums par grozījumiem Satversmē, kas paredz, ka Saeima prezidentu ievēlētu atklāti, pēc vairākām pārbalsošanām un kvoruma noraušanas mēģinājumiem tā arī nenotika, un jautājums tika pārcelts uz nākamo Saeimas sēdi, kurā Saeima ar ZZS un „Saskaņas" balsīm Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!"-„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (VLTB/LNNK) rosinātos grozījumus Satversmē, kas paredz Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā, nepieņēma.
Šis likumprojekts jau iepriekš izraisīja domstarpības starp valdošajām partijām, jo koalīcijas līgumā noteikts, ka par Satversmes grozījumiem partneriem jābūt vienotam viedoklim. Pēc 5. februāra sēdes ZZS līderis Augusts Brigmanis atskaņoja līdzīgu plati, ko pirms valdības izveides. Šoreiz viņš paziņoja, ka Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas vadītās valdības koalīcijas līgums pēc būtības vairs nav spēkā, jo „Vienotība" un VL-TB/LNNK to sagrāvušas, atbalstot izmaiņu veikšanu Satversmē, par kurām nav panākta vienošanās koalīcijā. Brigmanis gan piebilda, ka minētā iemesla dēļ valdības krišana nav gaidāma.
Varbūt tomēr ir?
Par to, kā vērtēt Brigmaņa izteikumus – kā viena cilvēka emociju izpausmi vai pravietisku norādi uz to, ka valdības dienas tiešām ir skaitītas, katrs var spriest pats, taču šobrīd ir gana daudz norāžu, ka Straujumas valdībai ilgs mūžs nav gaidāms. Atminamies, ka daudzi politiķi un politikas procesa apskatnieki minēja, ka Straujumas uzdevums ir bez lieliem satricinājumiem Latviju izstūrēt cauri prezidentūras bangojošajiem ūdeņiem. Pašlaik kā Straujumas pēctece tiek minēta ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Tiesa, nav skaidrs, kā šis jautājums tiek saskaņots ar pārējiem koalīcijas partneriem, redzot partiju savstarpējos ķīviņus, kā arī „Vienotības" pārziņā esošās Finanšu ministrijas villošanos ar ekonomikas ministres vīru, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Andri Ozolu. Tas drīzāk liecina par pretestību, nevis atbalstu Reiznieces kandidatūrai.
Saeimā demonstrētās domstarpības starp valdošās koalīcijas politiskajiem spēkiem saistībā ar Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību parlamenta kuluāros uzjundījušas runas ne tikai par ZZS vēlmēm vājināt partneru pozīcijas ar mērķi nākotnē iegūt valdības vadītāja krēslu, bet arī par šīs partijas vēlmi nomainīt vienu no valdības partneriem, proti, VL-TB/LNNK, pieaicinot koalīcijā „No sirds Latvijai". Tas, kaut arī palielinātu ZZS ietekmi valdībā, koalīcijai dotu vien 51 balsi. Tik vājas koalīcijas pastāvēšana spēcīgas opozīcijas apstākļos pārvērstos murgā, tādēļ šī informācija nešķiet pamatota.
„Vienotības" iekšējā lieta
Satricinājumus nepiedzīvo tikai valdība vien. Koalīcijas flagmani „Vienotību" plosa domstarpības partijas biedru vidū. Uguns, ko vēlēšanu dienā iededza partijas ierindas biedrs Juris Vidiņš, kas, vēršoties pie pašvaldības vadības ar aizdomām par prominentu „Vienotības" biedru piedalīšanos balsu pirkšanā, turpina kvēlot.
Jura Vidiņa publiskais tēls šobrīd ir tādā statusā, ka izrēķināšanās ar viņu partijai nozīmētu negatīvas publicitātes gūšanu, pašu Vidiņu padarītu par mocekli, kā arī radītu tālākas domstarpības partijas biedru vidū, jo Vidiņš savos uzskatos nebūt nav viens, kā arī viņa ģimenes locekļi ir ietekmīgi partijas biedri (skat. biedrus ar uzvārdu Viņķelis). Tā kā gluži bez asinīm iztikt nevar, „Vienotības" ētikas komisija šonedēļ izvēlējās ērtāku mērķi savu dusmu novadīšanai – „Vienotības" Jaunatnes organizācijas pārstāvi Jāni Egliņu, ko ētikas komisija izslēdza no politiskā spēka, jo konstatēja, ka Egliņš ar savu publisko rīcību kopumā pārkāpis partijas statūtu punktu par aktīvu un godprātīgu piedalīšanos partijas darbā un Ētikas kodeksa apakšpunkta normu par koleģialitātes ievērošanu. Egliņa vaina bija tā, ka viņš ar saviem publiskajiem izteikumiem „nomelnoja" partijas spici, jo īpaši Solvitu Āboltiņu, kā arī atļāvās tiešā tekstā pateikt, ka Vidiņa jautājuma izskatīšana ētikas komisijā ir vērtējama kā izrēķināšanās ar partijas biedru.
„Vienotības" valde gan vēl nav skatījusi ētikas komisijas rosinājumu par Egliņa izslēgšanu no partijas, diplomātiski atrunājoties, ka šis jautājums nav politiskā spēka dienaskārtībā – „Ir politiski bezatbildīgi pieļaut, ka šo jautājumu efektīvu risināšanu aizēno valstiski un politiski maznozīmīgu tēmu un organizācijas iekšējo nesaskaņu nonākšana publiskajā dienaskārtībā". Šķiet, pati partijas vadība sāk apzināties, ka izrēķināšanās ar iekšēji neērtiem biedriem pozitīvu efektu, ja neskaita dažu cilvēku godkāres apmierinājumu, nesniegs, gluži otrādi – šādi lēmumi ilgtermiņā nes virkni negāciju gan partijas publiskajā tēlā, gan ierindas biedru vidū, kuru uztverē „Vienotība" kļūst par to, par ko agrāk uzskatīja „Latvijas ceļu" – elitāra partija, kas vairāk vērtējama kā biznesa projekts, ne kā sabiedrību iesaistošs politisks spēks. Lai cik grūti aizvainojuma krupi partijas līderiem būtu norīt, jāapzinās, ka, jo vairāk viņi „kustinās" Vidiņu un Egliņu, jo vairāk skeletu birs ārā no „Vienotības" skapja.