Stāstiem ar žēlabām par to, ka „cik latviešu, tik partiju", kājas aug jau no pirmās brīvvalsts laikiem, un situācija neizmainījās arī pēc tam, kad bijām neatkarību atguvuši. „Poļu savienību", „Vācu partiju", kā arī Miera, kārtības un ražošanas apvienību nomainīja „Saimnieciskās rosības līga", „Republikas platforma" un, protams, „Tautas kustība Latvijai" jeb Zīgerista partija, taču stāsts palika vecais – tik daudz partiju, ka nezina, ko izvēlēties.
Arī man ne pārāk patīk vēlēšanu dienā iecirknī saņemt žūksni biļetenu, un zinu, ka neesmu tāds vienīgais, tādēļ nedaudz pat nopriecājos, uzzinot, ka Saeimā virzību ir guvusi vēl iepriekšējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa likumdošanas iniciatīva par politisko partiju sistēmas pilnveidošanu. Pagājušajā nedēļā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija galīgajam lasījumam atbalstīja grozījumus trīs likumos, kas paredz to, ka partijām vai partiju apvienībām, kuras vēlas piedalīties Saeimas vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, turpmāk būs jābūt vismaz 500 biedriem, kā arī to, ka Saeimas vēlēšanās var kandidēt tikai tāda partija vai partiju apvienība, kas dibināta ne vēlāk kā vienu gadu pirms vēlēšanām. Grozījumi arī paredz, ka partijai savos statūtos būs jānosaka kārtība, kādā tās biedrs var pieprasīt attiecīga jautājuma iekļaušanu partijas biedru sapulces darba kārtībā. Galīgais balsojums trešajā lasījumā par minētajiem grozījumiem Saeimā paredzēts 3. martā.
Pašvaldības var neuztraukties
Kā zināms, patlaban politisko partiju dibinātāju skaits nedrīkst būt mazāks par 200, un arī pie šādiem nosacījumiem ne visām partijām izdodas viegli savervēt biedrus.
Grozījumiem ir gan atbalstītāji, gan pretinieki, un arī mana attieksme pret Saeimas piedāvājumu nav viennozīmīga. No vienas puses – neredzu pamatojumu biedru skaita palielinājumam, jo ne jau kvantitāte ir noteicošais. No otras puses – aicinājums ieviest partiju vecuma cenzu, manuprāt, ir saprātīgs, jo vairāk par mazu, 5% barjeru pārvarēt nespējīgu partiju rašanos mani kaitina dažu politisko spēku manipulēšana un flirtēšana ar sabiedrību, „ka būsim kustība, biedrība, tikai ne partija", bet pienāk nepilns gads līdz vēlēšanām, un – „hops" – pēkšņi dzimst partija. Nesenākais no šādiem straujās dzimšanas stāstiem bija saistībā ar Ingunas Sudrabas vadīto partiju „No sirds Latvijai".
Pavirši aplūkojot komisijas akceptētos grozījumus, šķiet, visvairāk vajadzētu satraukties tiem politiskajiem spēkiem, kas vēlas piedalīties tikai pašvaldību vēlēšanās. Kā zināms, pašvaldības, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 5000, vēlēšanās var piedalīties tikai no partijas vai partiju apvienības saraksta, līdz ar to arī vietējām partijām, kas šobrīd nereti tikai ar grūtībām tiek pie 200 biedriem, palielinājums līdz 500 varētu radīt pamatīgus sarežģījumus. Par laimi, šajā ziņā skaidrais saprāts politiķus nav pametis un ierobežojumi tiek attiecināti tikai uz Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanām.
Kas vienam labi, citam…
Ja paraugās uz likuma grozījumu iniciatoru un viņu oponentu argumentiem, vienmēr pirms tam jāuzdod jautājums: kam tas ir izdevīgi?
Grozījumu anotācija un to atbalstītāju (valdošās koalīcijas politiķu) teksti liecina, ka tie vērsti uz Latvijas partiju sistēmas uzlabošanu un nekādu savtīgu nolūku nav (un tie nav arī jāmeklē).
„Vienotības" deputāts Juris Šulcs, kas 3. martā no Saeimas tribīnes ziņos par grozījumiem, ir atzinis, ka, lai gan biedru skaits pats par sevi vēl nenozīmē, ka partija ir spēcīgāka vai kvalitatīvāka, tam tomēr ir ietekme, jo „lielākā politiskajā partijā notiek lielākas diskusijas". Pozīcijas politiķi, atsaucoties uz ekspertu ieteikumiem, ir arī norādījuši, ka lielāks biedru skaits nozīmē mazāku naudas ietekmi partijā. Tiek piesaukts arī pozitīvais Igaunijas piemērs, kur biedru skaita palielinājums ir sniedzis ļoti labus rezultātus, savukārt ierobežojumi dalībai vēlēšanās partijām, kuras dibinātas neilgi pirms tām, ļaus pasargāt vēlētājus no tā sauktajiem „laimes lāčiem", kas uz vēlēšanām ātri izveido īsam mūžam nolemtu partiju, kura, tērējot milzīgas summas, tikai „maitā gaisu nopietnajiem politiskā teātra dalībniekiem".
Visdaiļrunīgāk Saeimā vērtēto priekšlikumu ir nodēvējis politologs Jānis Ikstens, kas LTV raidījumā „Tieša runa", lūgts vērtēt priekšlikumu, norādīja, ka vispirms ir jāzina, kādi ir šo grozījumu mērķi un nolūki. Ja ir mērķis „iecementēt" pašreizējo partiju valdīšanu, tad mērķis ir saprotams. Savukārt, ja grib veicināt „dzīvelīgu" partiju sistēmu, kur valda puslīdz normāla konkurence, tad tas ir „pilnīgi aptaurēts" priekšlikums. Viņš arī nepiekrita Igaunijas kā pozitīvā piemēra piesaukšanai, jo tur partiju biedru skaits no 1000 līdz 500 samazināts tieši tā iemesla dēļ, ka iedzīvotāji bija nemierā ar šo augsto slieksni un „partiju karteli".
Viens no grozījumu oponentiem ir arī Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis un Nacionālās apvienības Valsts prezidenta amata kandidāts (viņa attieksme pret grozījumiem ir pretēja NA viedoklim) Egils Levits, kas gan laikrakstā „Latvijas Avīze", gan minētajā televīzijas raidījumā visai asi kritizēja kandidēšanas ierobežojumus. ES Tiesas tiesnesis savus argumentus balsta uz to, ka demokrātijā katram pilsonim ir jābūt reālai iespējai piedalīties politiskajā procesā, tajā skaitā arī dibināt un darboties partijās un kandidēt vēlēšanās. Viņaprāt, politisko partiju ierobežojumi tiešā veidā aizskar pilsoņa politiskās tiesības, kas garantētas Satversmē. Viņam gan nepiekrīt cits Latvijas pamatlikuma pārzinātājs – bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kas minēja, ka
Satversme ikvienam garantē vispārējas tiesības piedalīties politiskajos procesos un dibināt partijas un likuma grozījums šīs tiesības neierobežo. Turklāt līdz vēlēšanām ir gandrīz divi gadi, un šajā laikā arī jaundibinātās partijas var sapulcināt pietiekami lielu biedru skaitu, lai varētu piedalīties Saeimas vēlēšanās.
Viskareivīgāk noskaņots ir Saeimas opozīcijas sīkpartiju flangs, jo īpaši „No sirds Latvijai", kuras deputāts Ringolds Balodis ir paudis gatavību priekšlikumu par politisko spēku biedru skaita sliekšņa celšanu partiju dalībai vēlēšanās apstrīdēt ne tikai Satversmes tiesā, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņaprāt, paaugstinot šo slieksni, tiktu ierobežotas valsts pilsoņu tiesības piedalīties valsts varas procesos. Līdzīgi kā Levits, arī viņš uzskata, ka šāda norma ir antikonstitucionāla.
„Mazie" – gan tie, kuri jau ir nodibinājuši partijas, gan tie, kuri vēl tikai grasās to darīt (piemēram, Artuss Kaimiņš), – ir pamatoti satrūkušies par šādām iniciatīvām, jo tās skaidri liecina, ka varas partijas, galvenokārt popularitāti strauji zaudējošā „Vienotība" un to zaudēt negribošās NA un ZZS, ir gatavas ceļā uz 13. un nākamajām Saeimām nošķūrēt dažu labu sīkpartiju.
Šķietami vienaldzīgai pret notiekošo vajadzētu palikt „Saskaņai", ko izmaiņas nekādi neietekmē. Līdz šim tā arī ir bijusi vienaldzīga un balsojumos atturējusies, nemēģinot „iekost" pozīcijai. Tas gan ir dīvaini, jo pozīcijas rosinātās izmaiņas ir vērtas uz to, lai neļautu „Saskaņai" audzēt muskuļus. „Saskaņas" elektorāts ir daudzmaz stabils, un vienīgā iespēja iegūt papildu vietas Saeimā tai ir uz 5% barjeru nepārvarējušo partiju rēķina. Maz ticams, ka 12. Saeimā neiekļuvušās ekspremjeru vai Einara Repšes partijas vēlētāji kā alternatīvu būtu izvēlējušies „Saskaņu", drīzāk izvēle kristu par labu kādai no varas partijām. Šobrīd proporcionāli lielākais ieguvums no šādu partiju neiekļūšanas Saeimā ir tieši „Saskaņai". Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka tā saucamo latvisko partiju spārns ir sadrumstalots, kamēr „Saskaņai" konkurentu, ja neskaita Tatjanas Ždanokas aktivitātes, tā īsti nemaz nav. Būs interesanti vērot, kādu spēli spēlē lielākā opozīcijas partija un vai 3. martā tā turēsies pie iepriekš paustā un balsojumā atturēsies.
Riski
3. martā Saeimā grozījumi, visticamāk, gūs vairākuma atbalstu, un pati par sevi tā nebūs liela traģēdija. Jā, kāda mazāka partija varbūt paliks neizveidojusies, kāda cita nopietnāk piedomās pie biedru piesaistes. Varbūt kāds „biznesa projekts" partijas izskatā paliks tikai uz papīra tādēļ vien, ka tā virzītājiem negribēsies ilgāk nekā gadu krāmēties ar partijas lietām tā vietā, lai dažus mēnešus pirms vēlēšanām sarīkotu dibināšanas kongresu sev un saviem domubiedriem. Svarīgākais ir tas, lai šādas iniciatīvas negūtu atbalstu kāda atsevišķa politiskā spēka vai spēku interesēs. Vēl svarīgāk – lai šādas normas neatsistu cilvēkos vēlmi iesaistīties politiskajos procesos. Lai kā mēs vērtētu deputāta Artusa Kaimiņa darbu Saeimā, viņš bija viens no retajiem, kas patiesi spēja mobilizēt to iedzīvotāju daļu (jaunieši, ārvalstīs dzīvojošie pilsoņi), kuri līdz šim vēlēšanu iecirknim meta līkumu. Ilgu laiku pamatoti tika teikts, ka Latvijas pilsoņi ir politiski apātiski. Būtu noziegums šo apātiju padziļināt, nevis mazināt. Saeimā skatāmie grozījumi ir viens no līdzekļiem, kas spēj iedzīvotājos mazināt vēlmi politiski līdzdarboties.