Līdz 13. Saeimas vēlēšanām atlicis jau mazāk nekā gads, un daļēji tas ir jūtams arī Latvijas politiskajā vidē. Darbs pie budžeta apstiprināšanas šogad norit klusāk nekā citus gadus, un arī koalīcijas partneru vidū lieli kašķi nav jūtami, taču lielāku rosību rada Saeimā pārstāvētās un arī nepārstāvētās mazās partijas.
Latvija ir valsts, kurā uz aptuveni 2 miljoniem iedzīvotāju šobrīd ir teju 70 partijas, un daudzu gadījumā nav skaidrs, ar ko tās ideoloģiski atšķiras no citiem līdzīgiem politiskajiem spēkiem. Iespējams, nedaudz partiju skaitu palielina ierobežojums municipālajās vēlēšanās lielajās pašvaldībās piedalīties ar vēlētāju apvienības sarakstu, kas daļai vietvaru pārstāvju liek vai nu meklēt jau pastāvošas partijas plecu, vai arī dibināt savu partiju, kura parasti piedalās tikai pašvaldību vēlēšanās. Tomēr lielākoties partijas tiek veidotas, lai nosmeltu daļu elektorāta kādam jau pie varas esošam spēkam vai arī strādātu uz to sabiedrības nišu, kurai līdz šim politiķi pievērsuši mazāk uzmanības (parasti tā ir jauniešu auditorija, kas vēlēšanās piedalās pasīvi).
Pieprasījums ir
Sabiedriskās domas aptaujas gadu no gada uzrāda, ka par spīti dzirdētajam kritiskajam viedoklim par to, ka Latvijā partiju ir par daudz, pieprasījums pēc jauniem politiskajiem spēkiem sabiedrībā joprojām ir augsts. Daļēji tas ir saistīts ar faktu, ka Latvijā visai maz ir partiju, kuras var rēķināties ar stabilu elektorāta daļu, kas tām garantē drošu iekļūšanu parlamentā. Pāršķirstot iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultātus, redzam, ka ne viena vien populāra un plašu vēlētāju atbalstu guvusi partija pēc viena vai pāris vēlēšanu cikliem strauji zaudē popularitāti un tiek aizslaucīta no politiskās skatuves (tiesa, to ne vienmēr var teikt par šo partiju politiķiem). Kā redzamākie piemēri minami „Latvijas ceļš", LSDSP un Tautas partija, un, ja nekas kardināli nemainīsies reitingos, pēc gada šim sarakstam var piepulcēties arī „Vienotība".
Aktīvi jaunās partijas sāka veidoties neilgi pirms šā gada pašvaldību vēlēšanām, un tas turpinājās arī pēc tām. Acīmredzot daudzi politiķi ir sajutuši, ka šobrīd ir piemērots brīdis, lai nosmeltu „Vienotības" vēlētāju, kas tradicionāli ir liberālo, uz Rietumiem orientēto vērtību atbalstītājs. Raugoties uz vairāku nesen veidoto mazo partiju paziņojumiem, aktivitātēm, kā arī kadriem (ne viens vien no tiem ir bijis „Vienotības" rindās), kļūst skaidrs, kurai vēlētāju bāzei šobrīd tiek gatavots jaunais politiskais piedāvājums.
Apspiež mazos
Pret mazajām partijām lielie nereti pielieto viegli uztveramu un samērā iedarbīgu, sen zināmu paņēmienu, un tas ir – aicināt vēlētāju par šīm partijām nebalsot, jo tā būs zemē nomesta balss un, visticamāk, tikai stiprinās „Saskaņas" pozīcijas parlamentā. Nav pārsteigums, ka mazo partiju politiķi šādus izteikumus uztver ļoti saasināti. Viedokļu ugunskurā savu pagali nesen iemeta arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kas Latvijas Radio izteicās, ka nākamgad rudenī, balsojot Saeimas vēlēšanās, vēlētājiem būtu jāpiedomā, lai viņu balsis pārmērīgi netiek sadalītas starp mazām partijām, kurām varbūt nemaz nav iespēju iekļūt parlamentā. Valsts prezidenta izteikumus pagājušās nedēļas nogalē asi kritizēja partijas „No sirds Latvijai" kongresā runājušie partijas biedri, minot, ka cilvēki, kuri iestājas politiskajās partijās, grib paust savu viedokli un rūpējas par valsti, kā arī cilvēkiem ir jābalso no sirds un par idejām, kurām viņi tic.
Izvēle
Viennozīmīgu atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu sniegt nav iespējams, jo argumentēts ir abu pušu viedoklis. Jā, liels tā dēvēto sīkpartiju skaits saduļķo politisko vidi, apgrūtina orientēšanos politikā un izvēles veikšanu, tā arī nereti nodrošina Saeimā iekļuvušajām partijām neproporcionāli lielu ietekmi, jo tām tiek tie deputātu mandāti, kas pienāktos parlamentā neiekļuvušajām partijām, par kurām arī tika atdotas vēlētāju balsis.
No otras puses, pārstāvnieciskajā demokrātijā, kāda pastāv arī Latvijā, ir būtiski, lai pilsonim vēlēšanās būtu izvēles iespējas, un ne vienmēr šai izvēlei jābūt polāri pretējai. Latvijas vēsturiskajā pieredzē ir gadījums, kad parlamentārais ķīselis (vai viena cilvēka ambīcijas) noveda pie valsts apvērsuma un autoritāra režīma izveides, par kura ieguvumiem un trūkumiem vēsturnieki, un ne tikai viņi, jo-projām lauž šķēpus. Šis piemērs, kā arī 90. gadu partiju veidošanās bums daudziem liek asociēt mazās partijas ar politisko haosu. Taču, manuprāt, būtiskākais arguments, kādēļ jaunu partiju veidošanās tomēr ir atbalstāma, neizslēdzot to, ka tās vēlāk var apvienoties ar ideoloģiski tuviem politiskajiem spēkiem, ir iespēja politikā ienākt ne tikai jauniem cilvēkiem, bet arī jaunām idejām. Pēdējo pāris gadu notikumi ASV parāda, ka sistēmā, kur dominē divas partijas, nenovēršami sākas stagnācija un iekšējā trupe, kas noved pie politiskās krīzes. Tāds risks pastāv arī lielajām Latvijas partijām, kurām ik pa laikam ir nepieciešams sajust konkurentu karsto elpu pakausī.
Var izsisties
Slikts tas karavīrs, kas nevēlas kļūt par ģenerāli. Šo teicienu var attiecināt arī uz partijām. Katras partijas mērķim jābūt vēlmei iegūt politisko varu, lai realizētu savas partijas programmā iekļautos mērķus. Protams, uz lietām jāraugās reālistiski, neieslīgstot lielummānijā par to, ka gada laikā pēc izveides izdosies iegūt 51% atbalstu, taču ambīcijām ir jābūt. Kā piemērs tam, ka politiskais spēks no salīdzinoši maza aktīvistu pulka spēj izaugt par varas partiju, ir „Visu Latvijai!" gadījums. 2000. gadā izveidotā jauniešu apvienība 2006. gadā nodibināja partiju ar tādu pašu nosaukumu. 9. Saeimas vēlēšanās šim politiskajam spēkam atbalsts bija 1,48%. Pirms 10.
Saeimas vēlēšanām „Visu Latvijai!", kas tolaik jau bija izveidojusi apvienību ar „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", tika piedāvāta iespēja pievienoties „Vienotībai". Nacionālā apvienība izšķīrās neiekļauties „Vienotībā", un, kā pierāda gan 10. Saeimas, gan arī turpmākās parlamenta vēlēšanas, šī izvēle ir bijusi pareiza un ļāvusi politiskajam spēkam no sīkpartijas izaugt līdz varas partijas statusam ar stabilu pārstāvniecību ne tikai
Saeimā, bet arī pašvaldībās. Ne katra mazā partija spēj piedzīvot šādu veiksmes stāstu, taču, nebalsojot par mazajām partijām, mēs tā arī nekad neuzzināsim, cik patiesībā liels ir to potenciāls.
01.11.2017.