Aicinājumi pirms termiņa atbrīvot parlamentāriešus no to pilnvarām ir tikpat ierasti kā lapkritis rudenī vai sniegs ziemā, taču vienlaikus arī tikpat neprognozējami. Tiesa, lielākoties tie par dažu opozicionāru vai marginālu sabiedrības strāvojumu izmisuma bļāvieniem sociālajos tīklos tālāk netiek. Izņēmums, protams, ir reizes, kad paši politiķi nolemj apgāzt „šaha galdiņu" un sākt „partiju spēlēt no jauna", kā tas bija Valda Zatlera leģendārā rīkojuma Nr. 2 gadījumā.
Šobrīd situācija ir pavisam cita. Pozīcija, kaut arī pamatīgi izstrīdējusies un savstarpēji izkāvusies, ir nonākusi pie funkcionēt spējīgas vairākuma valdības, līdz ar to tās interesēs nav rīkot apvērsumus, kas ārkārtas vēlēšanās, visticamāk, nozīmētu vēlētāju balsu un politiskās ietekmes zaudēšanu. Dažu politisko partiju, kā, piemēram, KPV LV gadījumā tas nozīmētu arī visai drošu pastāvēšanas galu.
Visi Latvijas avantūristi sadodas rokās
Uz skatuves iznāk biedrība „Varu Latvijas tautai" un Centra partija, kuru iniciatīvai sākt parakstu vākšanu par 13. Saeimas atsaukšanu 14. novembrī „zaļo gaismu" deva Centrālā vēlēšanu komisija. Saeimas atlaišanai gada laikā iniciatīvas autoriem jāsavāc ne mazāk kā vienas desmitās daļas (154 865) vēlētāju paraksti, un šobrīd viss liecina, ka parakstu vākšana viņiem sokas visai raiti, jo novembris vēl nav galā, bet jau savākta vairāk nekā piektā daļa no nepieciešamā parakstu skaita.
Biedrība „Varu Latvijas tautai" jau divas reizes ir centusies savākt parakstus Saeimas atlaišanai un abas reizes – nesekmīgi.
Šoreiz ir citādāk, jo iniciatīva sāk „apaugt" ar atbalstītājiem no visdažādākajām sabiedrības grupām, un tās par sevi visai skaļi atgādina soctīklos. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ir izveidojis visu Saeimas atlaidēju kopējo profilu, un tā tiešām ir elite: Igors Lukjanovs jeb „Party bomzis", kas savā mājaslapā tiražē viltus ziņas; eiroskeptiķis Normunds Grostiņš; Krievijas motociklistu kluba „NightWolves" pārstāvis Edvīns Puķe u. c. vairāk vai mazāk sabiedrībā zināmas un pamanāmas personības, kas katra dod savu artavu kopējā Saeimas atlaišanas kustībā.
Tukšie solījumi atspēlējas
Parakstu vākšanu iekustinājuši dažādi neizprotami oportūnisti un tukšu salmu kūlēji, taču kas ir citādāk? Kādēļ tieši tagad populistu, demagogu un avantūristu sētā sēkla krīt tik auglīgā augsnē un tik viegli izdodas vākt Saeimas atlaišanai nepieciešamās balsis? Skaidrojums ir līdz banālumam vienkāršs – nepildītie solījumi. Var oponēt – jā, bet politiķi un partijas vienmēr ir solījušas un reti kad solīto pildījušas. Kvalitatīvi un kvantitatīvi atšķirīgais šoreiz ir tas, ka līdz šim solījumus deva un nepildīja pārsvarā veco partiju vecie politiķi. 13. Saeimā (var strīdēties par kvalitāti) iesoļoja 2/3 jaunu deputātu un divas jaunas partijas (ir arī trešā, taču partiju apvienību „Attīstībai/Par!" par jauno spēku īsti dēvēt nav pamata), kas guva lieliskus rezultātus vēlēšanās, lielākoties pateicoties savai agresīvajai, bezkompromisu nostājai un solījumiem veco politiku nomainīt uz jaunu. Šos lozungus pavadīja arī konkrētāki solījumi par nodokļu sistēmu, OIK jautājuma risināšanu, pensiju sistēmu, novadu reformu – lai visu uzskaitītu, ar šo rakstu būs par maz. Vēlētājs noticēja un nobalsoja, un pirmajā mirklī pat šķita, ka tika pie gaidītā rezultāta – jaunās politikas vēstnešiem, kas sabloķējoties spēs izveidot rīcībspējīgu valdību un īstenot solījumus. Kas no tā iznāca, mēs labi atminamies. Divi caurkrituši premjera kandidāti, no kuriem viens pašlaik ir dedzīgs opozicionārs un Saeimas atlaišanas kampaņas karognesis. Vecie pieredzes bagātie politiķi ļāva jaunajiem „nolaist asinis" un pārņēma valdības veidošanas grožus savās rokās. Jā, rezultātā jaunie spēki tika pie „šprices", taču ar krietni mazinātu ietekmi. Tas bija pirmais nopietnais pēcvēlēšanu trieciens tiem vēlētājiem, kuri balsoja par kardinālām izmaiņām. Turpmākajā procesā jau jārunā par valdības un Saeimas praktisko darbību, un tā izgaismo ne mazums problēmu, jo naskākie solītāji gan pirms vēlēšanām, gan valdības veidošanas posmā bija tieši jauno partiju politiķi, kuriem šobrīd darbos jāpierāda vārdos izteiktais. Diemžēl solījumu pildīšana nevedās. Kā trāpīgi ir norādījis politologs Filips Rajevskis, jaunajiem politiķiem, līdzi pavelkoties arī vecajiem, ir problemātiski pārslēgties no solījumu došanas uz to pildīšanu. Piemēram, solījums ievērojami palielināt mediķu atalgojumu tika dots jau pēc 13. Saeimas vēlēšanām, lielai daļai deputātu saprotot, ka atrast šim mērķim visu pieprasīto finansējumu pilnā apmērā nākamā gada budžetā diezin vai izdosies.
Sabiedrība reaģē
Tas, ko politiķi no sabiedrības šobrīd izjūt, ir atgriezeniskā saite – viņu pašu rīcības sekas. Protams, laikmeta gars paģērē visu slikto norakstīt uz viltus ziņām, Krievijas ietekmes aģentiem, politikas analfabētiem un ko tik vēl ne, un daļēji tā būs taisnība, taču dažreiz labākā atbilde ir meklējama, ieskatoties spogulī. Citējot repera Ozola daiļradi: „Varbūt problēma ir tevī un nevis sabiedrībā? Bieži vainojam kādu mēs savā bezatbildībā." Nedaudz banāls teksts, taču dažkārt politiķiem noderētu neliela introspekcija, jo bieži lietotajam teicienam, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, ir arī apgrieztā versija – valdībai ir tāda tauta, kādu tā ir pelnījusi. Ja sabiedrība gatava ieklausīties Kremļa ruporos, ūdens vārdotājos, saviesīgo pasākumu bomžos, antivakcīnu entuziastos, 5G skeptiķos un demagogos vairāk nekā varnešos – kādam ir jāizdara secinājumi. Piebildīšu, ka „viņi, tie dumjie, mūs – gudros – nesaprot" nebūs pareizais secinājums.
27.11.2019.