Laiku pa laikam Latvijas politikā norisinās procesi, kuru gaita un rezultāts ir skaidri iezīmēts un prognozējams, taču, kad viss, kā prognozēts, notiek, – joprojām netrūkst pārsteiguma momenta, ka viss tā arī ir noritējis.
Viens no šiem procesiem ir Nila Ušakova atstādināšana no Rīgas domes priekšsēdētāja amata pienākumu veikšanas. Visas pazīmes norādīja, ka Ušakovs tai vai citā veidā šķirsies no Rīgas mēra ķēdes un krēsla, taču joprojām bija daudz jautājumu gan par formu, kādā tas notiks, gan – būsim godīgi – arī par jaunā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces spēju un politisko gribu to realizēt. Nu tas ir noticis, un pēc teju dekādes Rīgas mēra amatā Nils Ušakovs ar Jura Pūces izdoto rīkojumu ir atstādināts no Rīgas domes priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanas. Oficiālais pamatojums – likumos noteikto pienākumu nepildīšana un daudzskaitlīgie pieļautie normatīvo aktu pārkāpumi, kā arī likumpārkāpumi, ko, pēc ministra domām, Nils Ušakovs ir pieļāvis kā pašvaldības SIA „Rīgas satiksme" kapitāla daļu turētājs un kā Rīgas domes priekšsēdētājs. To, vai Jura Pūces rīkojums ir pietiekami stiprināts ar dokumentiem un juridiskajiem argumentiem, droši vien vēl uzzināsim, jo Nils Ušakovs sola rīkojumu pārsūdzēt tiesā kā prettiesisku. „Ja tu gatavojies uzbrukt spēcīgam pretiniekam, gādā, lai sitiens trāpa mērķī" – šo teicienu var attiecināt uz gaidāmo tiesvedību.
Politiskā atlaišana
Nils Ušakovs ir interesants tēls Latvijas politikā, un konflikts, kas pēdējā pusgada laikā ap viņu samilza, būs interesants izpētes objekts vēl vairākus gadus pēc Ušakova ēras beigām. Nav noslēpums, ka teju katrs nozares ministrs, kas nāca amatā pēc „Saskaņas" uzvaras Rīgā, ir spēlējies ar tekstiem par Rīgas domes vai Rīgas mēra pirmstermiņa atlaišanu. Kā trāpīgi norāda politologs Juris Rozenvalds, „Saskaņas" mēra noņemšanai bija „spēcīga politiskā komponente", un politiska piegarša ir bijusi arī daudziem pret Ušakovu iepriekš vērstajiem uzbrukumiem. Kas ir mainījies un kādēļ šoreiz nonāca līdz reālai atstādināšanai no amata? Mainījās tas, ka tika izveidota jauna valdība ar ministriem, kuriem bija nepieciešams pašapliecināties. Otrkārt, Ušakova popularitāte par spīti tam, ka tā joprojām ir salīdzinoši augsta, sarūk ar katrām vēlēšanām. Un, treškārt, šobrīd bija sakrājusies kritiskā masa ar skandāliem, kurus Ušakovam tik viegli vairs neizdodas norakstīt uz politisko oponentu rīkotām „raganu medībām" un safabricējumiem. Redzamākais ir „Rīgas satiksmes" skandāls, kas sākotnēji maksāja amatu domes priekšsēdētāja vietniekam Andrim Amerikam un turpinājumā sarežģīja arī Nila Ušakova izredzes saglabāt savu darbu.
Cietējs vai varonis?
To, vai Ušakova atlaišana būs nāves spriedums viņa politiķa karjerai vai arī – gluži pretēji – krietna skābekļa deva, kas izglābs no rutīnas, kāda bija sākusies Rīgas domē, šobrīd ir grūti prognozēt, jo šajā stāstā vēl ir daudz nezināmu faktoru, kuri var nospēlēt savu lomu. Un mēs vēl nezinām, kura no iesaistītajām pusēm spēlē dambreti, bet kura –
šahu. Pirms dažiem mēnešiem Ušakovs uz tuvāko līdzgaitnieku fona domē plašsaziņas līdzekļiem paziņoja par lēmumu kandidēt uz Eiropas Parlamentu, atsakoties no Rīgas domes priekšsēdētāja amata. Nebija noslēpums, ka tas bija solis, ko Nils Ušakovs spēra ne aiz brīvas gribas. Kaut arī nebija šaubu, ka Ušakovam pašam EP iekļūt nebūs grūti, šāds demaršs Rīgas domē „Saskaņas" jau tā ļodzīgās pozīcijas iedragātu vēl vairāk, jo frakcija paliktu bez savas galvenās lokomotīves, kuras seja rotāja Rīgas sabiedrisko transportu gan uz Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanām. Ja nesekotu Ušakova atlaišana, kam, ja neignorējam visus izskanējušos skandālus, bija jānotiek, Nils Ušakovs kā suns ar kājstarpē ierautu asti pieticīgi gatavotu EP vēlēšanu kampaņu un taisnotos saviem vēlētājiem, kādēļ solījums četrus gadus vadīt Rīgu netiek pildīts. Šobrīd notikumu naratīvs jau ir cits. Ir publiskajā telpā pieteiktais duelis „Pūce pret Ušakovu", un, to gudri izspēlējot, bonusa punktus var savākt abi politiķi. Ušakovs ar „cietēja, kuru apspiež esošā vara" tēlu (spilgtāku kā jebkad agrāk) var mobilizēt savus vēlētājus (zinot, kā Ušakovs prot izmantot sociālos medijus, nav šaubu, ka darbs tiks paveikts profesionāli) un EP ieiet ne kā vientuļnieks, bet jau ar vairākiem „Saskaņas" biedriem. Protams, viss būs atkarīgs no tā, vai Rīgas mēra amats būs bijis vienīgais, no kā skandālu rezultātā būs jāšķiras Ušakovam. No otras puses, kā mēs zinām no Artusa Kaimiņa gadījuma, nekas tā neveicina popularitāti, kā dramatiska aizturēšana, triumfāla atbrīvošana no aizturējuma vietas, kaismīgas preses konferences un par velti gūta publicitāte visos plašsaziņas līdzekļos. Šobrīd Ušakovam, ja neskaita brīvību, īsti nav ko zaudēt. Viņš var tikai iegūt, ko nevarētu ilgtermiņā teikt par „Saskaņu". Jau pirms skandāliem ap Ušakovu tika daudz runāts, ka „Saskaņai" nepieciešams mainīties, jo, parlamentā sēžot opozīcijā, tā pamazām noasiņo un katrās vēlēšanās paļaujas uz to, ka tās elektorāts ir gana stabils, lai partiju katapultētu Saeimā. Tieši „Saskaņas" un tās elites (Ušakovs un Jānis Urbanovičs) nosacītais vājums bija tas, kas ļāva Jurim Pūcem nodrošināties ar politisko aizmuguri un pieņemt bezprecedenta lēmumu par galvaspilsētas domes priekšsēdētāja atbrīvošanu. Atcerēsimies, ka arī pirms Ušakova Rīgai nav trūcis skandāliem apvītu vadītāju un par izšķērdīgo Dienvidu tilta būvniecību arī neviens uz sauli caur cietuma restēm nenoraugās.
Pašlaik ir skaidrs, ka par spīti skandāliem „Saskaņai" Ušakovs ir nepieciešams vairāk nekā Ušakovam „Saskaņa", un tajā, ka šo gadu laikā partija nav spējusi rekrutēt jaunu līderu paaudzi, tā vietā aizlāpoties ar citu partiju staigātājiem, ir apliecinājums partijas tuvredzīgajam skatījumam uz savu vietu Latvijas politikā.
10.04.2019.