Jau vēlēšanu naktī, ieraugot TV ekrānos ņirbošo skaitļu virtenes un infografikas ar vēlētāju balsu sadalījumu potenciālajiem mandātiem 13. Saeimā, varēja saprast, ka žurku skrējiens, kas mijas ar aukstu kalkulēšanu, ir sācies un par valdības vadītāja amatu norisināsies smaga cīņa.
Politikas procesa pētniekiem situācija ar fragmentētu parlamentu ir kā medusmaize, savukārt pašiem politiķiem – smags pārbaudījums savam ego. Kopš vēlēšanām nenodzēsta palikusi tikai pusotra sarkanā līnija, proti, „nē „Saskaņai" valdībā!", kas šobrīd, kad ir visas iespējas izveidot vairākuma valdību bez tās, nozīmētu apglabāt savu politisko nākotni, un „visdrīzāk jau „nē ZZS valdībā!", kas dažu (valdības veidošanas priekšgalā esošu) partiju līderiem būtu savam elektorātam visai problemātiski skaidrojams lēmums, jo priekšvēlēšanu periodā tika sarunāts un solīts gana daudz.
Un te nu mēs esam – situācijā, kad izveidot valdību nebūtu sarežģīti, taču tieši šis šķietamais situācijas vieglums arī rada sarežģījumus, jo visi uzskata, ka iegūt varētu sev vairāk.
Trīsvienība
Savdabīgu, taču prognozējamu lēmumu pieņēma Valsts prezidents Raimonds Vējonis, uz starta līnijas noliekot uzreiz trīs pretendentus – Jāni Bordānu no Jaunās konservatīvās partijas (JKP), Aldi Gobzemu no „KPV LV" un Arti Pabriku no „Attīstībai/Par!", no kuriem par izteiktu favorītu sākotnēji nebija uzskatāms neviens. Pirms pāris nedēļām šajā slejā rakstīju par Alda Gobzema un Jāņa Bordāna ambīcijām, kas varētu likt šķēršļus valdības veidošanas procesā. Šķiet, prognoze sāk piepildīties. Ja abu politiķu pārstāvētās partijas nākamajā dienā pēc vēlēšanām būtu sagājušas kopā un skaļi paziņojušas – „mēs esam nākamās valdības kodols, un šis ir mūsu premjera kandidāts", pārējiem politiskajiem spēkiem atliktu vien stāties rindā pie viņiem uz pieņemšanu. Tādā scenārijā sarunas KPV LV un JKP jau vestu no spēka pozīcijām. Tā vietā notika tas, ko varēja prognozēt jau pirms vēlēšanām. Divas partijas ar vienādu pārstāvniecību parlamentā sāka vilkt deķi uz savu pusi. „Attīstībai/Par!" galvgalī nav politikas pirmziemnieki. Brīdī, kad Bordāns uzsāka runas par amatiem un to, ka ar ZZS nu nekādi, „Attīstībai/Par!" prasmīgi izspēlēja savu
kārti, nogriežot sarunas ar JKP un paziņojot, ka paši strādās pie nākamās valdības modeļa. Bordāna akcijas šobrīd ir smagi kritušās, un ir pamatotas bažas par JKP atrašanos valdībā, savukārt Pabrika izredzes kļūt par premjeru ir krietni augušas. JKP ir pieredze opozīcijas darbā, un, iespējams, lēmums vienu sasaukumu darboties opozīcijā, izgaismojot katru valdības kļūdu, ir apzināts ilgtermiņa spēles elements, taču tas saistās ar lielu risku, jo vēlētājs šādu pašizolēšanos var nesaprast un JKP sodīt par nevēlēšanos uzņemties atbildību.
Savdabīga šajā procesā ir "KPV LV" un Alda Gobzema rīcība. It kā sarunu process notiek, tikšanās tiek organizētas, par valdības veidošanu tiek runāts, taču sākotnējo degsmi vairs nejūt. Arī „pauzes" ieturēšana sarunu procesā ir dīvaina, ņemot vērā to, ka katra mazaktivitātes diena dod iespēju citiem sarunu vedējiem vienoties par sev vēlamo.
Ko darīt pārējiem?
„Saskaņa", kā jau tas ierasts, pēc katrām vēlēšanām krata dūri pārējo partiju virzienā, veltot pārmetumus tautas vairākuma gribas nodevējiem, lai gan šoreiz tam ir maz pamata, jo pašas „Saskaņas" atbalsts ir kaut nedaudz, tomēr sarucis un nav līdzējusi pat lielā naudas piešprice, piesaistot profesionālus kampaņas organizētājus.
Interesantu pozīciju šobrīd ir ieņēmušas pašlaik vēl valdību veidojošās partijas – ZZS un NA. Un jāatzīst, ka tā ir pareiza. Abas partijas ir sapratušas, ka vēlētāju, kurš atšķirībā no 2009. gada 13. janvāra šoreiz ar savu balsi ir ielidinājis bruģakmeni Jēkabielas nama logos, nav vērts vēl vairāk satracināt un prātīgākais, ko šādā situācijā var darīt, ir atkāpties skatuves aizmugurē, noraugoties, kā savas lomas izspēlē pirmā plāna aktieri. Agresīva iesaistīšanās valdības veidošanas fāzē abām partijām varētu nest tikai tālākus zaudējumus, savukārt pacietīga gaidīšana uz citu koalīcijas veidotāju klupieniem ļauj cerēt uz pozitīvu iznākumu. Protams, abu partiju situācija nav vienāda. NA iekļaujas ikvienā valdības modelī, jautājums tikai par ietekmi, savukārt ZZS šis ir „būt vai nebūt" periods. ZZS situācijā, kad vēlēšanās tā ir zaudējusi lielu daļu mandātu, šobrīd vairāk vairs nav ko zaudēt. Iekļūstot valdībā, tā saglabātu vismaz daļu ietekmes un, ja valdībā nebūs JKP, šī ietekme varētu būt ievērojama, darbs opozīcijā arī ZZS nav svešs, un tā laika gaitā sevi ir pierādījusi kā ļoti prasmīgu, pielāgoties spējīgu politisko spēku. „Jaunajai Vienotībai" (JV) ar ZZS kopīga šobrīd ir gan mazā pārstāvniecība Saeimā, gan dalība vēl pastāvošajā Māra Kučinska valdībā. JV labi apzinās, ka tā var kalpot par saistelementu brīdī, kad dažādi valdības modeļi pēkšņi vairs nelīmējas kopā un ir nepieciešamas stabilizējošās balsis. Piekarinot birku „jaunā", „Vienotība" vismaz formāli ir atbrīvojusies no pagātnes grēkiem, un tas valdības veidotājiem ļauj vieglāk pamatot lēmumu, kādēļ JV varētu piesaistīt. Arī šis politiskais spēks šobrīd ir nogaidošā pozīcijā, raugoties, pie kura galda tai tiks ierādīta labāka vieta.
Plašā koalīcija
Vārdu salikumam „varavīksnes valdība" vairs nav labs skanējums. Tā vietā nācis apzīmējums „plašā koalīcija", kuru ik pa laikam piemin teju ikviens politiskais spēks, kurš iesaistīts valdības veidošanā. Varētu šķist, ka plaša koalīcija, kurā būtu pārstāvētas vai nu piecas, vai pat sešas no Saeimā ievēlētajām partijām, par labu nāk tikai politiskajiem spēkiem, kuri ieguvuši salīdzinoši nelielu mandātu skaitu, savukārt lielajām partijām modelis ir neizdevīgs, jo saskalda ministru amatus un ietekmi. Šīs Saeimas sasaukumā tā nebūt nav, jo potenciālo koalīcijas veidotāju vidū nav izteikta līdera (deputātu vietu skaita ziņā), līdz ar to pat „Attīstībai/Par!" ar 13 deputātu mandātiem, kā redzam, var uzņemties valdības veidotāja lomu. Šobrīd „lielajam trijniekam" ir jāizdara izvēle – veidot kuplu valdību, kas mazinātu viņu ietekmi, taču vienlaikus neļautu kādam no partneriem diktēt noteikumus, balstoties uz savu neaizstājamību, vai arī uzņemties risku veidot četru partiju valdību un cerēt, ka visi kopā labi sastrādāsies.
Valsts simtgadē mēs esam nopelnījuši intriģējošu valdības veidošanas procesu. Cerams, simtgades gadā pie valdības arī tiksim.
24.10.2018.