Laiku pa laikam Latvijas politiskajā telpā šķietami no zila gaisa nokrīt pa kādam skandālam, kas momentā aizpilda teju visu publisko telpu. Par tādu varam uzskatīt arī stāstu ar Stambulas konvenciju, par kuras eksistenci, šķiet, bez Tieslietu ministrijas darbiniekiem un atsevišķu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem pirms neilga laika neviens pat nenojauta. Taču te nu tā ir, un par to mēs ik dienu runājam, bieži vien īsti pat neizprotot, kas tas ir par zvēru un kādēļ tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs tieši cīņu pret konvencijas parakstīšanu ir uzsācis tik principiāli, ka pat ir gatavs saiet ragos ar pārējo koalīciju.
Latvija ir pēdējā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas nav nedz parakstījusi, nedz ratificējusi 2011. gadā pieņemto Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.
Kas tas par zvēru?
Saturiski un arī jēgas ziņā konvencijas būtība ir nepieļaut vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm nekādā formā un veicināt radikālas pārmaiņas, lai risinātu šo nopietno cilvēktiesību pārkāpumu. Stambulas konvencijā atzīts, ka no vardarbības ģimenē cieš ne tikai sievietes, bet arī bērni un vīrieši. Taču nevar noliegt, ka tajā lielākā uzmanība vērsta sieviešu virzienā, uz ko norāda konvencijas mērķi, kā, piemēram: aizsargāt sievietes un meitenes no visām vardarbības formām, novērst, sodīt un mazināt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē; mazināt visas pret sievietēm un meitenēm vērstas diskriminācijas formas un veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību; nodrošināt atbalstu un palīdzību organizāciju un tiesībsargājošo iestāžu efektīvai sadarbībai, izveidojot kopīgu pieeju vardarbības mazināšanai pret sievietēm un ģimenē, utt.
Kādu var kaitināt tas, ka uzsvars konvencijā tiek likts uz sievietēm, taču Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta pat vairāk, nekā vidēji ES valstīs. Aptuveni 30% sieviešu savas dzīves laikā ir cietušas no partnera fiziskas vardarbības, apmēram 30% bērnu ir cietuši no vardarbības ģimenē. Vidēji katru gadu vīri/partneri nogalina 5 sievietes, vairāk nekā 100 sieviešu nokļūst slimnīcās ar vīra/partnera nodarītajiem miesas bojājumiem. Varam, protams, apstrīdēt šo statistiku, skaldīt matus par to, kas īsti uzskatāms par vardarbību, taču dažu procentpunktu izmaiņas nemainīs to, kas labi zināms un, ko tur slēpt, ikdienā redzams daudziem Latvijas iedzīvotājiem pat ar neapbruņotu aci.
Līdz 2011. gadam Latvijā normatīvajos aktos bija daudz šķēršļu, kas traucēja cietušos aizsargāt no vardarbības ģimenē un sodīt vainīgos, bet, kopš Eiropas Padome pieņēma Stambulas konvenciju, tās principi un piedāvātie risinājumi konsekventi tika ņemti vērā, lai arī Latvijā nodrošinātu labāku aizsardzību no vardarbības cietušajiem un sodītu vardarbības veicējus. Piemēram, cietušajiem un vardarbības veicējiem ir ieviesti rehabilitācijas pakalpojumi. Ir ieviesti instrumenti, kas ļauj nošķirt vardarbības veicēju un cietušo, lai mazinātu atkārtotās vardarbības gadījumus, utt.
Konvencijā uzsvērts, ka ir svarīgi: mainīt attieksmi un stereotipus, kas padara vardarbību pret sievieti pieņemamu; veicināt izpratni par vardarbības dažādām formām un to traumējošo raksturu; izglītot sabiedrību par dzimumu līdztiesības jautājumiem.
Piemēram, ja sabiedrībā tiek uzskatīts, ka audzināšanas nolūkos bērnus var pērt, tad, tikai normatīvajos aktos iekļaujot sodus vecākiem par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, būtiskas pārmaiņas nevarēs sasniegt. Labāki rezultāti tiks gūti, ja līdzās sodiem gan tiks īstenots darbs ar vecākiem, mācot viņiem nevardarbīgas bērnu audzināšanas metodes, gan arī visa sabiedrība tiks informēta par bērna fiziskas sodīšanas negatīvajām sekām.
Ja sabiedrībā tiek uzskatīts, ka cietusī persona pati ir izprovocējusi vardarbību un ir vainīga pret viņu notiekošajā, tad cietušie nevērsīsies pēc palīdzības policijā. Īstenojot preventīvos un informējošos pasākumus par to, ka cietušais nav vainīgs notiekošajā, var sagaidīt, ka samazināsies slēpta vardarbība, jo pieaugs ziņojumu skaits policijai.
Ņemot to visu vērā, izbrīnu raisa tas, ka Rasnačs tik aktīvi šobrīd cīnās pret to, par ko savulaik iestājās viņa priekštece un partijas biedre Baiba Broka. Arī pie mums Madonā, Parka ielā 6, ir iekārtots vesels stāvs tām sievietēm (ar vai bez bērniem), kuras meklē patvērumu no varmākas.
Dīvaini sabiedrotie
Par Stambulas konvenciju sabiedrība plašāk uzzināja, kad Tieslietu ministrija publiskoja zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas biroja veikto analīzi par to, kā arī rekomendāciju konvenciju neparakstīt. Pētījumā tika minēti dažādi apgalvojumi: tā traucēs… godāt Latvijas brīvības cīnītājus, valsts nevar sev atļauties sekot neomarksistikas ideoloģijai un atbalstīt „gender" feminismu.
„Ja Satversmes preambula skaidri pasaka, ka Latvijas tauta godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, tad Latvijas tauta nevar piekrist Starptautiskā līgumā ietvertam apgalvojumam par to, ka Latvijas vīrieši dominē pār Latvijas sievietēm un diskriminē sievietes, un apgrūtina sieviešu pilnīgu attīstību. Bez Latvijas brīvības cīnītājiem, kuri pārsvarā bija tieši Latvijas vīrieši, mums nebūtu tagad savas valsts. Mēs nevaram godāt savus brīvības cīnītājus, vienlaicīgi pasakot, ka viņi jau toreiz (vēsturiski) apgrūtināja sieviešu pilnīgu attīstību un dominēja pār sievietēm" – šādi savu pozīciju skaidro pētījuma autori. Tāpat, pēc juristu domām, Stambulas konvencijas pasludināšana ies pretrunā ar Satversmes pirmo punktu – „Latvija ir neatkarīga demokrātiskā Republika". Pretrunu iemesls slēpjas apstāklī, ka konvencija „liks veselu tautu pakļauties vienai ideoloģijai – radikālajam feminismam". To, vai šādi teksti ir uzskatāmi par korektu juridisko analīzi un pamatu, uz kā formulēt oficiālu valsts nostāju, ļaušu spriest katram pašam, taču tie bija gana labi, lai Tieslietu ministrija par pētījumu samaksātu 3000 eiro un ministrs būtu ar atskaiti apmierināts, jo tā tikai stiprina viņa viedokli, ka konvencija nav jāparaksta.
Ministrs šajā pārliecībā nav viens. Viņu atbalsta tikumības sargi no „Saskaņas", Konservatīvās vērtības aizstāvošā biedrība „Asociācija Ģimene", daudzu reliģisko konfesiju baznīctēvi, bards un sabiedrības apskatnieks Kaspars Dimiters, kura uztverē no samaitātās Eiropas ienākošo sātanismu Latvijā spētu izsvēpēt vien atkārtota atbrīvotāju no austrumiem ienākšana, arī Kremļa rupors „Sputnik" Dzintara Rasnača nostāju konvencijas jautājumā atspoguļoja visai pozitīvi. Vārdu sakot – dažādu interešu un motivāciju ķīselis.
Pagātnes zaļā zāle
Vai ministra un pārējo konvencijas noliedzēju sistajam trauksmes zvanam par to, ka konvencija pavērs vārtus poligāmijai, radikālajam feminismam, nojauks robežu starp dzimumiem, dzimtēm, ģintīm, sugām, kopām un visu pārējo, ir pamats? Vismaz šobrīd par Satversmē veicamām izmaiņām runāts netiek. Taču izmantotie pretargumenti vairāk liecina par bailēm no laika, kurā dzīvojam. Jā, arī mani bieži vien daudzas no modernajām tendencēm neapmierina, un par to ne reizi vien šajā rubrikā esmu rakstījis. Viena no tām ir nacionālas valsts jēdziena demonizēšana, sakot, ka nacionālisms ir tikai soli no nacisma, vai pat tiek likta vienlīdzības zīme. Līdzās tai ir multikulturālisma slavināšana un acu pievēršana uz globālajiem draudiem, ko rada 21. gadsimta lielā tautu staigāšana 2016. Jūtu, ka aizvien vairāk cenšamies ravēt valodu, izvairoties no jēgu atspoguļojošiem, taču, iespējams, kādu aizskarošiem vārdiem, apzīmējumiem, terminiem, kas brīžiem savos centienos nonākt līdz pūkainumam un politkorektumam jau atgādina Orvela „1984" pieminēto jaunvalodu. Šo uzskaitījumu ar mūsu laika kaitinošajām iezīmēm varētu turpināt, taču diezin vai akla turēšanās pie aizgājušo laiku godības, kas bieži vien ir mītu, ne patiesu faktu dūmakā tīta, ir veids, kā ar nebūšanām cīnīties. Šī jautājuma kontekstā mani pārsteidza NA 15. maijā rīkotais karogu brauciens. Nav iebilžu pret braucienu, bet ir iebildes pret datumu, kurā tas rīkots. Varam dažādi lūkoties uz Kārļa Ulmaņa personību un viņa nopelniem, taču vēsture faktu izklāstā nemelo – 1934. gada 15. maijs bija diena, kad Kārlis Ulmanis apvērsuma ceļā likvidēja demokrātisku, parlamentāru Latviju, kuru tas bija dibinājis, un iedibināja autoritāru režīmu. Vai šis būtu svinams datums? Vai vēlme to svinēt nav vairāk saistīta ar nostalģiju, kuras daudziem no svinētājiem nemaz nevar būt, jo par ulmaņlaikiem informācija saņemta vien pastarpināti. Protams, arī manu sirdi ielīksmo stāsti par Latvijas caurrāvieniem ekonomikā, veiksmīgo sviesta un bekona eksportu, par Ķeguma HES būvniecību un citiem tā laika sasniegumiem, taču tajā upē iekāpt mēs vairs nevaram, jo ir mainījusies pasaule un Latvija tai līdzi. Karogu brauciens ir tikai viens no neveiksmīgiem piemēriem, kas ilustrē mūsu vēlmi dzīvot pagātnē, ignorējot tagadni. Līdzīgs stāsts ir ar Stambulas konvenciju. Tā vietā, lai patiesi veiktu korektu analīzi un rosinātu sabiedrībā diskusiju par problēmjautājumiem, Tieslietu ministrija izvēlas mūs biedēt ar pašizdomātiem bubuļiem, kas pārsteidzošā kārtā ir tie paši, ar kuriem cīnās mums tik draudzīgā kaimiņvalsts austrumos.